Izvilkuši laivas krastā, ātri sakūra ugunskuru, uzcepa gāju un uzvārīja tēju. Ģenerālim atkal uzlika aukstus apliekamos.
Paēduši trīs ceļotāji apgūlās tieši smiltīs, bet ceturtais palika sardzē. Vajadzēja nodrošināties pret ķirzaku vai noslēpumaino kukaiņu uzbrukumiem.
Trīs stundas pagāja mierīgi. Pēdējā sardzes maiņa iekrita Kaštanovam. Viņš gulēja smiltīs gandrīz pie paša krasta, pārdomādams ekspedicijas turpmāko likteni, kas beigtos bēdīgi, ja neizdotos atņemt laupītājiem mantas. Nepanesamās tveices iespaidā viņš pamazām iesnaudās un pamodās no murga: viņš bija sapņojis, ka tam uzbrukusi milzu ķirzaka un ar lipīgu mēli laiza seju.
Šausmās ievaidēdamies, viņš atvēra acis un ieraudzīja tieši virs sevis Ģeneraļa purnu. Suns bija uzlicis vienu ķepu viņam uz krūtīm un žēli smilkstēja.
Uzticamais suns nebija velti Kaštanovu pamodinājis. Pacēlis galvu, viņš ieraudzīja, ka apvārsnis ziemeļos pilnīgi satumsis: tuvojās tropiskais negaiss, ko ceļotāji jau bija izbaudījuši uz Makšejeva upes. Atskanēja nepārtraukti grāvieni, un mākoņu tumšo sienu nemitīgi šķēla spoži zibeņi.
Nevarēja vilcināties, vajadzēja aiziet tālāk no jūras krasta, jo tā varēja sākt nopietni trakot.
Kaštanovs pamodināja gulētājus. Nolēma skriet uz pakalniem, jo mežā nebija mazāk bīstami kā jūras krastā. Laivas aiznesa līdz, baidīdamies, ka viļņi tās aizskalos un aiznesīs.
Uzkāpuši pirmās pakalnu virknes virsotnē, kuru Kaštanovs tūlīt pazina par kāpām1 , ceļotāji ieraudzīja, ka aiz tām tālāk atklājās dziļa ieleja, kas stiepās līdztekus jūras krastam un bija pilnīgi neauglīga. Visur varēja saskatīt to pašu iesarkano smilti, kas kaisa Plutona staros, kuru vēl neaizsniedza negaisa mākoņi.
Ceļotāji nolēma šajā ielejā pārlaist negaisu. Pagriezuši laivu dibenus uz augšu, viņi ar tām apsedzās. Tas bija vienīgais aizsargs pret lietus gāzēm, jo neizmirkstošie apmetņi, tāpat kā pārējie apģērbi, bija nozagti.
Negaiss nelika sevi ilgi gaidīt. Zili tumšsarkanais valnis jau aizsedza pusi debess. Plutons aizslēpās, strauji satumsa, un pār ieleju aiztrauca pirmās vēja brāzmas, kāpu virsotnē uzvandīdamas smilšu šaltis. Kāpas sāka it kā kūpēt, gaisu piepildīja sakarsētas smiltis, un kļuva vēl smacīgāk. Bet tad uzlidoja viesuļvētra. Kaštanovam, kas paskatījās pa laivas apakšu, likās, it kā kāpu grēda paceltos gaisā un nogāztos ielejā. Smiltis gāzās uz laivām veselām straumēm. Kosu mežs, kas bija redzams ielejas platajā mutē, no vētras spiediena līgojās kā niedrājs. Kosu slaidie stumbri noliecās gandrīz līdz zemei, zari locījās gaisā kā zaļu matu pīnes. Lidoja norautās galotnes, zari un stiebri. Tumsa brīžiem izzuda žilbinošos zibens uzliesmojumos, bet pēc tam šķita vēl 'tumšāks. Pērkons grāva bez stājas.
Bet tad arī pa laivām sāka bungot lielas lietus lāses un gāzties lietus, kas tūlīt iztīrīja gaisu no smiltīm un putekļiem. Kaut gan vējš vēl trakoja, samirkušās smiltis gaisā vairs necēlās. Neraugoties uz nolijušo ūdens milzumu, no kāpu nogāzēm tecēja tikai nelieli un ātri žūstoši strautiņi, jo smiltis ūdeni alkaini uzsūca.
Negaiss ātri pārgāja. Plutons atkal parādījās aiz saraustītajiem mākoņiem. Lietus pārstāja, un ceļotāji gribēja izlīst no laivu apakšas, kur tiem vajadzēja pusguļus smakt tveicē. Taču tas neizdevās — laivas nevarēja pacelt, tās piespieda vētras sanesto un ūdens samērcēto smilšu kaudzes, zem kuru smaguma laivu dibeni izliecās.
1 Kāpas — plūstošu smilšu pakalni un grēdas ezeru, jūru un upju lēzenajos krastos, kur ūdens atnestās, izžuvušās smiltis izdzenā vējš, tās uzkrājas pret šķēršļiem un izveido augstu grēdu.
— Mēs esam ieslodzīti zem laivas! — Papočkins sauca. — Palīdziet mums atbrīvoties.
— Mēs paši esam ieslodzīti! — atbildēja Makšejevs, sēdēdams ar Kaštanovu un Ģenerāli zem otras laivas.
— Ko jūs domājat darīt?
— Gatavojamies irdenajās smiltīs zem laivas malas izrakt izeju.
— Ideja! Mēs darīsim to pašu.
Kādu laiku valdīja klusums. Bija dzirdamas tikai cilvēku elsas, kuri kā kurmji raka sev smi+tīs izeju.
Tad zem vienas laivas priekšgala uz vēdera izlīda netīrs un nobrāzies Makšejevs, viņam sekoja Kaštanovs un beidzot Ģenerālis, bet zem otras laivas parādījās zoologs un botāniķis.
Pēc tam vajadzēja atbrīvot laivas no uzbērtajām smiltīm un novest tās lejā pa ieleju līdz sausajai gultnei. Taču, nonākuši līdz gultnei, ceļotāji izbrīnā apstājās: še savus straujos, sarkandzeltenos ūdeņus vēla prāva upīte, pa kuru nevarēja braukt, bet nevarēja arī pārbrist.
— Sekošanu turpināt nav iespējams! — Gromeko sarūgtināts iesaucās. — Vajadzēs nogaidīt, līdz noskries ūdens. •
— Tas nav tik briesmīgi, — aizrādīja Makšejevs. — Daudz bēdīgāk, ka ūdens gultnē un lietus visur iznīcinājis laupītāju pēdas, un mēs nezinām, kurcp 'tie devušies.
— Eh, kāpēc gan mēs apstājāmies atpūsties! — Papočkins īgni noteica. — Līdz lietum mēs droši vien būtu paveikuši kilometrus desmit un varbūt jau būtu sasnieguši laupītāju paslēptuvi.
— Nepaveikto neatgūsi! Es domāju, ka ilgi nevajadzēs šo paslēptuvi meklēt. Viņi taču nevarēja aizvilkt mūsu mantas desmitiem kilometru, — Kaštanovs mierināja.
Ūdens plaka ceļinieku acu priekšā, un pēc pusstundas augsnes bedrēs bija palikušas vienīgi peļķes.
— Ceļā! Ūdens aiztecējis! — Makšejevs sacīja.
— Bet ko mēs darīsim ar laivām! Tās taču nevar vilkt sev līdz zemes iekšienē nezin cik kilometru! — aizrādīja Kaštanovs.
— Vajadzēs tās atstāt pie jūras, tikai kaut kur jānoslēpj no šiem noslēpumainajiem laupītājiem.
— Ieraksim smiltīs, — ieteica Gromeko.
— Laba iedoma! Smilts irdena, un, kaut gan nāksies strādāt ar rokām, citas izejas nav.
JURAS PERIODA DABAS VALDNIEKI
Ierakuši laivas, ceļotāji devās augšup pa gultni, kurā ūdens vairs netecēja. Tomēr lielās pe|ķes un lipīgais māls vietām piespieda viņus izkāpt vienā vai otrā krastā. Gāja uzmanīgi, modri vērodami apkārtni un turot gatavībā bises, ja negaidot sastaptu laupītājus. Gultnes kreisajā pusē stiepās tas pats kosu, paparžu un palmu mežs, turpretim aiz citas pacēlās kaila iesarkano kāpu virkne.
Pēc kāda laika gājēji gultnē uzdūrās kaut kam tumšam, ko pa dajai klāja sanestās smiltis un dūņas. Savādo atradumu atraka. Viņu priekšā gulēja milzīga, melna skudra, kuras ķermenis sasniedza metra garumu, galva bija nedaudz mazāka kā cilvēkam, bet pirmsnāves cīņā sarautās kājas nobeidzās ar asiem nagiem.
— Lūk, juras perioda dabas valdnieki! — iesaucās Kaštanovs.
— Ja viņu kolonija jeb kopmītne tikpat apdzīvota kā skudru pūznis zemes virspusē, mums Sbūs darīšana ar tūkstošiem ienaidnieku, — Papočkins noteica.
— Jā, ar plēsīgiem, gudriem un nesaudzīgiem ienaidniekiem, — piebilda Gromeko.
Šajā brīdī Ģenerālis, kas vilkās nopakaļus un šad tad nogūlās atpūsties, pienāca tuvāk. Ieraudzījis beigto skudru, viņš ņurdēdams nikni metās tai virsū.
— Ehē, pazini, brāl, vienu no tām, kas tevi sakoda! — Makšejevs iesaucās, suni saturēdams.
Mazliet tālāk ceļā atgadījās otrs skudras līķis, bet pēc tam arī trešais. Acīm redzami lietus gāze bija pārsteigusi dažas skudras vēl ceļā, un ūdens tās aiznesa.