— Lūk, vēl viena necerēta bagātība, kas šajā brīnumu zemē stāv neizmantota! — sacīja Makšejevs, cītīgi berzdamies ar dūņām.
— Jā, uzņēmīgi ļaudis te izveidotu milzu pasākumu. Dziedinošas dūņas no zemes dzīlēm izārstē visas slimības, sākot ar iesnām un beidzot ar vēzi, — tā apmēram skanētu reklāmās, kas pārpludinātu laikrakstu un žurnālu lappuses, — smējās Gromeko, kas ironizēja par visām bagātībām, kuras satrauca agrākā zelta meklētāja uzņēmīgo garu.
— Ja jau runā par Plutonijas bagātībām, tad nevar aizmirst arī dzīvnieku valsti, — iesaucās Papočkins, pēc vannas saulē žāvēdamies. — Es organizētu akciju sabiedrību, kas izvestu visus šos dzīvos pārakmeņojumus un apgādātu ar tiem zooloģiskos dārzus un muzejus visās valstīs mūsu planētas virspusē. Šādai sabiedrībai būtu milzīgi panākumi, lielāki nekā jūsu kalnrūpniecības uzņēmumiem, jo zelts, varš un dzelzs, — tas viss ir pietiekamā daudzumā arī tur augšā, bet dzīvu mamutu, ple- ziozauru un pterodaktiļu tur nav.
— Mani interesē šis karstais ezers, — sacīja Gromeko. — Es jau agrāk ievēroju, ka ūdens strautā silts, bet domāju, ka tas sasilis, tecēdams kailajā ielejā ar melnajām nogāzēm. Tagad skaidrs, ka strauts iegūst savu siltumu no šī ezera.
— Mēs neapšaubāmi atrodamies senu vulkānu pakājē, — Kaštanovs paskaidroja, — un ezers saņem pieplūdumu karstu avotu veidā, kas izplūst no vēl karstajiem vulkānā dziļumiem.
— Jāizpētī visa šī ezera apkārtne un šī pieteka jānoskaidro, — zoologs pavēstīja.
— Lūk, tad arī dariet to divatā ar Michailu Ignatje- viču, kamēr vārās vakariņas, bet mēs dosimies aplūkot vulkānu, — Kaštanovs ierosināja.
Pēc «vannas» apģērbušies, viņš un Makšejevs apgāja e^era rietumu galu, no kura iztecēja strauts, urdzēdams starp sakritušajiem melnajiem klinšu bluķiem, un sāka kāpt pilnīgi kailajos un melnām šķembām nokaisītajos pakaVnos vulkānā piekājē. Pār tiem pārkļuvuši, pētnieki atradās pie pirmā lielā kalna, kura stāvajā nogāzē varēja atšķirt lavas straumes, kas dažādos laikos bija izplūdušas no kratera kalna virsotnē un sastingušas virspusē gan kā gludi viļņi, gan kā cits uz cita chao- tiski nogāzti bluķi.
Aplūkodams vecākās straumes, kuru virsma vietām bija dzeltena, sarkana un balta, Kaštanovs savam ceļabiedram paskaidroja, ka še atrodas okers, salmiaks[25] un sērs.
— Nu, lūk, arī sērs, kas mums tik vajadzīgs! Tikai še tā ir maz un to grūti iegūt, bet ceru, ka krāterī to atradīsim lielākos daudzumos.
Rāpdamies pa lavas straumes gabaliem, pētnieki pēc stundas sasniedza kalna virsotni. Tā bija plakana, un tās centrā rēgojās melns bezdibenis ar gandrīz stāvām sienām.
— Lūk, arī krāteris diezgan solidos apmēros!
— Diemžēl, gluži nepieejams.
— Apiesim tam apkārt, varbūt atradīsies piemērota vietiņa nokāpšanai.
Arī kalna virsotne sastāvēja no sastingušas gabalainas lavas. No kalngala pavērās plašs skats uz visām ipusēm. Ziemeļos pakalnu piekājē gulēja ezers zaļi melnā ietverē. Ezeram piemita gandrīz pareiza apļa veids, un tas varbūt bija vēl vecāka vulkānā krāteris. Austrumos un rietumos noplūda milzīgas lavas straumes, pamazām pārvērsdamās melno klinšu grēdās un kraujās un pazuz- damas tuksnesī. Dienvidos pacēlās otrs mazliet augstāks pakalns, acīm redzot vulkānā galvenais konuss, kas aizsedza tālāko skatu. Abus kalnus savienoja šaura un klinšaina sedliene.
Apgājuši krāteri no rietumiem un pārliecinājušies, ka arī no šās puses nevar tajā nokāpt, pētnieki pa sedliem devās uz otru kalnu. Arī tā virsotnē bija dziļš krāteris, bet dienvidaustrumu pusē tam bija izrauts liels robs, no kura lejup pa nogāzi bija noplūdusi gigantiska lavas straume, droši vien vulkānā pēdējā izvirduma sekas.
Šis robs kratera valnī ļāva nokļūt tā dibenā bez sevišķa riska.
Tagad skats uz dienvidiem bija brīvs. Tuvos kaimiņos galvenajam vulkanam pacēlās vēl vairāki zemāki vulkāni ar sagruvušiem krāteriem, bet aiz tiem līdz apvārsnim plētās tas pats melnais tuksnesis, kam, likās, nebija gala.
— Jā, tālāk uz dienvidiem — Plutonijas iekšienē — še ceļa nav! — Makšejevs iesaucās, ar savu aso skatienu vērīgi vērdamies tālē. — Simts kilometrus tālumā cita nekā neredz kā vienīgi kailu akmeni.
— Un doties šajā virzienā nav vērts! — piebilda Kaštanovs. — Apskatīsim vulkānu, savāksim sēru — un .atpakaļ uz skudru pūzni atgūt savas mantas.
Skats no kalna virsotnes viņu nomāca.
Zem novērotāju kājām stiepās melnu kalnu puduris, kuru kā krokas šķērsoja dziļas aizas ar dzelteniem, baltiem un sarkaniem plankumiem, it kā nemākulīga krāsotāja ar gigantisku otu uztrieptas, bet tālāk uz visām pusēm plētās melns, līdzens tuksnesis bez jebkādām dzīvības pazīmēm, drūms plašums, kas Plutona iesarkanajos staros izskatījās sevišķi baigs.
— Tā ir nāves valsts, baismīgāka par polarajiem sniega tuksnešiem! — Kaštanovs iesaucās.
— Jā, ja eksistētu ļaunais gars, tad labāku mītni viņš nekur neatrastu! — Makšejevs piekrita.
— Jūs ierosinājāt labu domu. Nosauksim šo apvidu par Velna tuksnesi.
— Bet šos vulkānus — par Sātana troni. Man tā vien tēlojas nelaimi vēstoša aina: tajās dienās, kad Plutons satumst un iestājas sārtā krēsla, no kratera paceļas ļaunais gars līdzīgs milzīgam pterodaktilam, lidinās virs šiem kalniem un tuksneša, piepildīdams gaisu ar saviem kurkstiem, mazgājas karstā ezera viļņos, atpūšas uz augstajām, melnajām klintīm, tīksminādamies par savu valstību.
Aplūkojuši apvidu un sameklējuši izdevīgāko vietu nokāpšanai krāterī, pētnieki atgriezās pie ezera, izvēlējušies no galvenās virsotnes taisnāko ceļu, lai nākošā dienā četratā dotos pēc sēra.
EKSKURSIJA SĀTANA KRĀTERĪ
Nākošajā dienā visi četri devās uz galveno vulkānu, katram gadījumam paņēmuši līdzi vienu bisi, nedaudz ceptas gaļas un saldās niedres. Pārējās mantas varēja atstāt pie ezera Ģeneraļa uzraudzībā, jo pilnīgs dzīvnieku trūkums šajā tuksnesī ļāva cerēt, ka mantas paliks A neskartas.
Sākumā ceļš veda pāri zemiem, melniem pakalniem un lavas straumju grēdām, tad pa galvenā vulkānā nogāzi gar milzīgo straumi, kas sākās pie kratera roba, kuru viņi sasniedza pēc pusstundas, un pa sastingušās lavas bluķiem, kas atgādināja kaut ko līdzīgu milzu kāpnēm, sāka nokāpt dziļumā.
Nokāpšana ilga pusstundu un noveda kratera dibenā, kas bija laukums ar sažuvušiem, saplaisājušiem, melniem dubļiem, kurus iepriekš acīm redzot bija klājis tagad izžuvuša ezeriņa ūdens. Aiz laukuma stāvus pacēlās pretējā siena, ko biezi apklāja balti, dzelteni un sarkani apsūbējumi un notekas. Dzeltenajos apsūbējumos nebija grūti pazīt tīru sēru sīku un prāvu kristālu veidā, kas atradās lavas dobumos vai plānā kārtā klāja tās virsmu.
Izņēmuši mednieku nažus, ceļotāji sāka nokasīt sū- bējumus un atlauzt lielākos kristālus, ieguvumu novietojot savās mugursomās. Kad pēdējās bija piepildītas, izrādījās, ka katrā ietilpa ap sešpadsmit kilogramu.
— Sešpadsmit kilogrami sēra dod pāri par vienpadsmit tūkstošu litru sēra gāzes, — aizrādīja Kaštanovs, — bet sešdesmit četri — gandrīz četrdesmit piecus tūkstošus litru. Es domāju, ka ar to skudru pūznim pietiks.
— Vairāk mēs arī nevaram aiznest, — sacīja Papočkins. — Mums vēl ir bises un citi krājumi, bet to visu nest nāksies divi dienas.