Pacēluši galvas, viņi ieraudzīja virs tuksneša garu un augstu, baltu un pelēku tvaika sienu, kas aizstiepās vēl desmit kilometru tālāk no tās vietas, kur viņi atradās, un pacēlās pusotra tūkstoša metru augstumā. Gaiss vēl arvien bija -karsts un smacīgs.
— Dosimies labāk ar veselu ādu tālāk no šī briesmīgā vulkānā! — Gromeko iesaucās. — Kas zina, vai tas nedomā nākošo lādiņu raidīt tieši uz mūsu pusi?
— Jā, mēs jau izbaudījām, cik grūti kļuva elpot divus kilometrus no mākoņa malas. Var iedomāties, kā mēs justos tā skāvienos!
Savākuši savas mantas, ceļotāji devās pa tuksnesi uz ziemeļiem, pamazām tuvodamies upītes ielejai, kurā viņi gribēja nokāpt pirmajā izdevīgajā vietā. Bet, kad tie sasniedza ielejas krastu un paskatījās lejā, izrādījās, ka mierīgais, tīrais strautiņš bija pārvērties brāzmainā, netīri baltā straumē, kas bija izgājusi no krastiem un trakulīgi traucās pa ieleju, iznīcinādama savos krastos augāju.
— Vai vērts doties lejā? — Kaštanovs jautāja biedriem. — Iet pa līdzenu tuksnesi vieglāk nekā pa ieleju ar smilšainu dibenu, bet dzert netīrumiem pārpildīto strauta ūdeni tagad nevar.
Visi piekrita turpināt ceļu pa tuksnesi un doties pie strauta ielejas lejgalā, kur nogāzes bija ar gravām izgrauztas. Viņi gāja netālu no kraujas malas un laiku pa laikam piegāja pie tās paskatīties lejā. Vētrainā straume dažas stundas pēc izvirduma jau sāka kristies un drīz pilnīgi izsīka. Bija redzama tikai tukšā gultne, ar saknēm izgāzti koki, izrauti krūmi, zemei piespiesta un netīri baltām dūņām apmesta zāle.
— Vulkāns mums atriebjas par tajā nozagto sēru! — Makšejevs jokoja. — Tas iznīcina strautu, lai mūs nomocītu slāpēs.
— Jā, ar ūdeni tagad mums būs slikti, — Gromeko aizrādīja. — Mūsu krājums jāglabā, līdz atradīsim citu avotu skudru pūžņa apkaimē.
— Un tas var traucēt nekavējoties aplenkt skudru pūzni.
Neraugoties uz smago kravu un melnā tuksneša versmaino tveici, ceļotāji veica strauju pārgājienu un apstājās naktsguļai, tikai nokāpuši ielejā netālu no masivās augstienes izejas un no skudru pūžņa. Kaštanovs un Makšejevs devās izlūkot un rūpīgi iepazīties ar savu ienaidnieku cietoksni. Viņi uzkāpa tuksneša klajumā un devās uz austrumiem gar kraujas malu, no kurienes skudru pūzni varēja labi pārredzēt.
Pūznis izskatījās kā milzīgs, no sausiem stumbriem un zariem sakrauts pakalns un sastāvēja no veselas stāvu virknes. Zemes augstumā atradās galvenās ieejas, pa vienai katrā debess pusē, ne visai augstas, bet tik platas, ka pa tām blakām varēja ieiet četras vai piecas skudras. Šajās ejās notika nepārtraukta kustība: citas skudras iznāca veseliem bariem, dodamās uz dažādām pusēm meklēt barību, citas atgriezās pāros vai vienas un vilka koku stumbrus, zarus, dzīvus un beigtus kukaiņus, kāpurus, kūniņas, niedru stiebrus, ar kuriem pazuda cietokšņa iekšienē. Augšējos stāvos tāpat melnoja spraugas dažādā augstumā un dažādās vietās. Bet tās acīm redzot kalpoja tikai gaisa pievadei un varbūt ienaidnieka uzbrukuma gadījumā arī aizstāvju iznākšanai. Tās bija šaurākas un zemākas par galvenajām ieejām, tā ka pa tām varēja ieiet tikai viena skudra aiz otras. Šajās spraugās laiku pa laikam arī parādījās skudras, kas skraidīja pa skudru pūžņa pakāpieniem, droši vien aplūkodamas, vai viss kārtībā.
— Vai šī spraugu bagātība netraucē mūsu nodomu? — Makšejevs jautāja. — Ja gaisa kustība skudru pūznī būs pārāk brīva, sēra gāze ātri izklīdīs un pietiekami neiedarbosies.
— Sēra gāze ir smagāka, un tā izspiedīs gaisu tikai pakāpeniski, — Kaštanovs atbildēja. — Bez tam skudru pūžņa svarīgākās telpas — kāpuru, kūniņu, olu un barības krājumu noliktavas — droši vien atrodas dziļāk, varbūt zemē izraktās kamerās. Sēra gāze sākumā ieplūdīs šajās dzijākajās vietās, bet tikai pēc tam sāks izplatīties augšējos stāvos. Daļu spraugu varēsim arī noslēgt, ja redzēsim, ka velkme pārāk stipra.
— Bet vai augšējās nenovietot degošu sēru?
— Tā var aizdedzināt visu skudru pūzni. Mums taču nav nekādu ugunsdrošu paliktņu — plātņu, cepamo pannu vai kā cita, un sēru vajadzētu novietot tieši uz sausā koka.
— Var izlietot iguanodona olas čaumalu, no kā pagatavoti mūsu pagaidu šķīvji un bļoda.
— To ir pavisam pieci, bet spraugu daudz vairāk.
— Šodien jāpamēģina sameklēt vēl viena vai divas olas, tad varēs pagatavot vēl desmit trauku sēra dedzināšanai.
— Tā ir ideja! Līdz vakaram mums vēl daudz laika, sarīkosim ekskursiju smiltājā, no kurienes skudras velk olas.
Pabeiguši skudru pūžņa apskati, Makšejevs un Kaštanovs atgriezās apmetnē un pastāstīja par savu nodomu biedriem.
Visi labprāt piekrita nākošā dienā doties smilšu kāpās pēc olām, kamēr Makšejevs un Kaštanovs sasmalcinās sēru.
SKUDRU PŪŽŅA BOJĀ EJA
Kad pēdējās skudras atgriezās mājā un skudru pūznis nomierinājās, ceļotāji stājās pie sava plāna izpildes. Dienā viss sērs ar plakanu akmeņu palīdzību bija sa- bersts pulverī. Sabēruši pulveri mugursomās un paņēmuši olu čaumalu traukus, visi devās uz skudru pūzni, kur katram vajadzēja vienā no galvenajām ieejām novietot savu sēra porciju, izkaisot to grēdiņā šķērsām ieejai, lai gāze plūstu celtnes iekšienē. Pēc sēra aizdedzināšanas ieeju vajadzēja aizsprostot ar stumbriem, kas noņemti no celtnes sienām, bet tad nokļūt uz skudru pūžņa virsas un tuvākajās spraugās novietot traukus ar atlikušo sēru, lai saindētu gaisu visā skudru pūžņa apakšējā daļā un aizkavētu skudras glābties augšpusē. Lai sērs traukos nesadegtu pārāk ātri un neaizdedzinātu celtnes sausos kokus, tas bija viegli samitrināts ar ūdeni.
Šo plānu precizi izpildīja, tikai divās galvenās ieejās, kas bija vērstas pret dienvidiem un rietumiem, Makšejevs un Gromeko negaidīti sastapa sardzes skudras. Par laimi skudras bija pusmiegainas un nepaguva sacelt trauksmi, kad tās jau nonāvēja ar nažu dūrieniem.
Ceļotāji aizdedzināja sēru un atgāja sāņus, gaidīdami sardzē ar bisēm rokās, lai iznīcinātu skudras, kas mēģinātu glābties. Pēc stundas ceturkšņa dažās atverēs visaugstākajos stāvos, kur sērs nebija ielikts, parādījās skudras, vilkdamas lielus baltus vīstokļus, acīm redzot kūniņas. Viņas ar tiem skraidīja pa pūžņa virsu, laizdamās lejā, bet, zemi nesasniegušas, nokrita, pie zemākajām ieejām degošās sēra gāzes saindētas. Tikai dažām izdevās sasniegt zemi, un tās sāka atvilkt kokus, kas aizsprostoja vienu no galvenajām ieejām, acīm redzot cerēdamas, ka tā viņas glābs savas apakšā smokošās biedres. Bet šīs negaidītās glābējas daži šāvieni iznīcināja. Vairāk neviena neparādījās — visa skudru pūžņa saime, miegā pārsteigta, bija gājusi bojā.
Kad sērs bija sadedzis un no visām atverēm sāka stiepties viegli zilgani dūmi, kas norādīja, ka sēra gāze piepildījusi visu skudru pūzni, Papočkins gluži dabiski iejautājās par to, kas nevienam līdz šim nebija ienācis prātā.
— Kā mēs paši iekļūsim celtnes iekšienē? Arī mums tā paliks ilgam laikam saindēta!
— Jāatbrīvo apakšējās ieejas, lai palielinātu gaisa pieplūdumu, bet pēc tam jānogaida dažas dienas, līdz sēra gāze pamazām izgaist, — Kaštanovs atbildēja.
— Gaidīt tik ilgi bezdarbībā ir pārāk garlaicīgi, — aizrādīja Makšejevs. — Vai nevar ierīkot kādu papildu ventilāciju, lai gāzi izklīdinātu?
— Kādiem līdzekļiem? Uguni nedrīkst kurt, jo var izcelties ugunsgrēks, bet citu ierīču mums nav.