— Es domāju, ka šie briesmoņi ir loti bailīgi. — piezīmēja Kaštanovs, — un ar lielu saprātu nav apdāvināti. Viņi nav mums bīstami, ja vien mēs nebūsim tik neuzmanīgi kā nupat. Piebrauksim krastā, nodarbosimies ar savām brokastīm un viņus novērosim.
Ceļotāji izkāpa krastā, mežmalā salasīja kurināmo un sāka gatavot brokastis, neuzticīgi vērodami brontozau- rus, kas vēl arvien stāvēja ūdenī tajā pašā vietā, neuzdrošinādamies iznākt sausumā.
— Šie dzīvnieki acīm redzot neprot peldēt, — Papočkins aizrādīja. — Viņi glābjas ūdenī no saviem sauszemes ienaidniekiem un, kamēr mēs neaizbrauksim, krastā neizlīdīs.
Kamēr cepās zivis, Gromeko izklāja smiltīs savu apģērbj un veļu, ļaudams Plutona stariem to izžāvēt, bet pats Ādama kostimā ņēmās tīrīt instrumentus un sausināt piezīmju grāmatiņu. Pabrokastojuši pagulšņāja smiltīs, novērodami ķirzakas, kas nekustējās no vietas, pēc tam visi aizbrauca gar krastu tajā pašā virzienā. Pēc dažiem kilometriem dienvidu krasts sāka manāmi atvirzīties uz dienvidiem, bet priekšā esošais garais, ar mežu apklātais zemes rags neļāva tālāk redzēt. Kad to apbrauca, cerības, ka jūra sniegsies tālu uz dienvidiem un dos iespēju braukt ar laivām tālāk Plutonijas iekšienē, neattaisnojās. Jūra veidoja tikai lielu līci, un nedaudz kilometru tālāk varēja saredzēt tā krastu.
Tā kā līcī no dienvidiem varēja ietecēt prāvāka upe, nolēma braukt šajā virzienā. Pēc stundas aizsniedza dienvidu krastu un pārliecinājās, ka še tiešām ir upe, kaut gan neliela. Vienā laivā tomēr varēja mēģināt doties ekskursijā zemes iekšienē, kuru šajā vietā no jūras krasta aizslēpa meža siena. Tāpēc pie upītes grīvas izraudzījās vietu apmetnei. Nolēma ekskursiju veikt tikai divatā, pārējos divus atstājot pie telts, jo bēdīgā pieredze Ķirzaku jūras krastā parādīja, cik bīstami atstāt mantas vienīgi Ģeneraļa apsardzībā. Skudras varēja būt arī šajā dienvidu krasta apvidū, kas atradās pietiekami tālu no iznīcinātā skudru pūžņa.
KAŠTANOVA UGUNSSĀRTS
Paņēmuši līdz pārtiku, rezerves apģērbus un patronas gadījumam, ja ekskursija ieilgtu vairākas dienas, Kaštanovs un Papočkins ar vienu laivu devās pa upīti uz augšu. Tā kā dziļums nebija liels, bet straume visai ātra, viņi apmainīja airus pret kārtīm, ar kurām atstūmis pret dibenu. Šauro gultni abās pusēs apņēma augsta meža siena. Nereti kosas, palmas un papardes, noliecoties pār ūdeni, gandrīz saskārās ar galotnēm, un upīte tecēja zem augstas, zaļas velves, caur kuru iespīdēja tikai vāja gaisma.
Še bija krēslaini un vēsi. Laiva klusi slīdēja pa ūdeni, un bija dzirdama vienīgi urdzēšana zem tās priekšgala un kāršu čirkstēšana, atspiežoties pret oļaino dibenu.
Zaļā gaiteņa atklātākajās vietās zvanīja spāres, dūca lielas vaboles, bet vieglajās vēja brāzmās tikko čukstēja un šalca palmu paparžu lielās lapas un liegi čabēja kosas.
Pēc dažiem kilometriem zaļā siena pēkšņi atkāpās un atklājās liels klajums, kuru tieši šķērsoja upīte. Zemi klāja ļoti trūcīgs un sīks augājs — dažādu sausu, cietu zāļu puduri.
— Vai tik šī upīte nesākas tuvu tai pašai vulkānu grupai, kuru mēs izpētījām, — Papočkins aizrādīja.
— Iespējams. Tādā gadījumā mums nebūs ko darīt, — Kaštanovs piekrita zoologam. — Lai gan upītes lielais ūdens daudzums ļauj cerēt, ka tās augštece atrodas melnajā tuksnesī daudz tālāk.
Nobraukuši šķērsām pa klajumu vēl apmēram trīs kilometrus, pētnieki ieraudzīja pār upīti no viena krasta uz otru pārmestu diezgan resnu baļķi, kas gulēja tik zemu, ka laiva nevarēja zem tā izbraukt.
— Var iedomāties, ka tas ir tilts, ko kāds sev ierīkojis pāri upītei, — zoologs iesmējās. — Katrā ziņā jāpiestāj krastā un šis šķērslis jānovāc.
— E, tas tiešām līdzīgs tiltam! — Kaštanovs iesaucās, kad viņš piegāja pie šķēršļa un ieraudzīja, ka tas sastāvēja nevis no viena, bet trim rūpīgi kopā saliktiem baļķiem.
— Jā, upīte diezin vai varēja šos stumbrus tā novietot, — Papočkins piekrita. — Bet, ja tas ir tilts, tad kas gan to būvējis? Vai tiešām šajā juras laikmeta zemē ir cilvēki? Tas būtu ārkārtīgi interesanti!
— Kā jūs zināt, juras laikmetā augstāko zīdītāju nebija. Pat putnu pārstāvēja tikai ķirzakām tuvi paveidi.
— Bet ķirzakas taču neuzcēla tiltu!
— Jūs aizmirsāt skudras. Būtnes, kuras tik gudras, ka būvē sarežģītas mītnes pēc noteikta plāna, pilnīgi -spējīgas uzcelt arī tiltu, io peldēt neprot un ūdeni baidās.
— Jums taisnība. Lūk, arī šo nolādēto kukaiņu mājoklis! — Papočkins iesaucās, norādīdams uz rietumiem.
Tajā pusē tiešām bija redzams milzīgs skudru pūznis gluži tādā pašā izskatā kā ceļotāju iznīcinātais.
Iesviest sausos un vieglos kosu stumbrus upītē bija tikai dažu minušu darbs, pēc tam ceļinieki devās pie laivas turpināt braucienu. Bet cik viņi bija pārsteigti, ieraudzīdami, ka laivā jau atradās nelūgta pasažiere — skudra, kas aptaustīja viņu lietas, kamēr otra stāvēja uz krasta.
— Ehē, šie velni ir klāt kā likts, bet mūsu bises laivā!
— Ņemiet nazi! Vispirms uzbruksim tai, kas krastā. Es došos no priekšas, bet jūs aizmugurē.
Abi pieskrēja pie kukaiņa, kas, ieraudzījis ienaidniekus, nostājās aizsardzības stājā, piespiezdamies pie krūmiņa. Viņa uzmanību saistīja Kaštanovs, kas tuvojās ar nazi, bet tikām Papočkins, pārliecies pār krūmu, pāršķēla skudru uz pusēm.
Bet viņš neievēroja, ka skudra, kas atradās laivā, ātri izlēca krastā un ar žokļiem iekodās viņa kājas ikros. Zoologs sāpēs un pārsteigumā iekliedzās.
Palīgā piesteidzies Kaštanovs pāršķēla arī šo skudru, bet tikai ar grūtībām atsvabināja biedru: iekodušos galvu vajadzēja sagriezt vairākos gabalos.
Kukaiņa sakostā brūce caur biezo vilnas zeķi nebija liela, bet kodiena inde iedarbojās ātri, un kāja sāka kaist un satūkt.
— Pagaidām apsēdieties zemē, es tūlīt no ceļa aptiekas dabūšu ožamo spirtu un saites, — Kaštanovs .sacīja.
— Nē, nē, palīdziet man iekāpt laivā! Atskatieties!
Pa klajumu tiem ātri tuvojās pārdesmit skudru. Vēl dažas minūtes — un vajadzētu sākt nevienādu cīņu. Kaštanovs zoologu, kas ar grūtībām vilka kāju, nekavēdamies satvēra aiz padusēm, nolaida viņu pa nogāzi laivā, tad ielēca pats, un tieši pieskrējušo ienaidnieku degungalā laiva atpeldēja no krasta.
Turpināt ekskursiju nebija ko domāt: viens airētājs gulēja bez spēka laivas dibenā un sāpēs vaidēja, bet satrauktās skudras varēja sekot laivai, kas pret straumi virzījās ļoti lēni, un neļaut piestāt malā. Tāpēc Kaštanovs, daudz nedomājis, pagrieza laivu lejup pa straumi un ķērās pie airiem. Viņš centās turēties upītes vidū, lai izvairītos kukaiņu uzbrukumu. Papočkins ar pūlēm noāva sakosto kāju, sadabūja ožamo spirtu un saites. Kāja jau bija satūkusi, sarkana, un katra kustība izsauca stipras sāpes.
Pēc pusstundas laiva tuvojās mežmalai, kas apņēma klajumu no ziemeļiem un atdalīja to no jūras. Ienaidnieki vairs nebija redzami, un Kaštanovs nolēma apstāties, lai ievainoto iekārtotu ērtāk. Viņš izklāja laivas dibenā apmetņus, noguldīja uz tiem Papočkinu, paņēma rezerves kreklu, ko samērcēja ūdenī un kā atvēsinošu kompresi uzlika uz ievainojuma. Tā atviegloja sāpes, un zoologs aizsnaudās. Mazliet atpūties, Kaštanovs turpināja airēt.
Pirms zaļā gaiteņa sākuma upīte meta nelielu līkumu. Kad laiva to bija apbraukusi, priekšā atklājās skats, kas piespieda Kaštanovu nodrebēt. Straujiem airu vēzieniem viņš piedzina laivu pie krasta un, aiz krūmiem aizķerdamies, to apturēja, un paslēpa ienaidnieku skatam.