— Bet, ja iekšējā virsma sākumā bijusi uguns jūra, kā jūs sacījāt, tad tajā iekritušajiem garozas gabaliem vajadzēja nogrimt vai izkust, — Makšejevs aizrādīja.
— Tas nav obligāti, — aizstāvēja Kaštanovs. — Sīkie gabali, protams, izkusa, bet lielie, pateicoties saviem apmēriem, — tie taču diametrā varēja sasniegt vairākus kilometrus — izkusa tikai daļēji. Bet, kas attiecas uz viņu nogrimšanu ugunīgajā jūrā, tad tā atkarīga no to īpatnējā svara. Ja viņi bija vieglāki par izkusušo masu, — un vienai daļai gabalu tas pilnīgi pieļaujams — tie
peldēja pa virsu kā ledus gabali jūrā un tāpat kā ledus gabali no malām un apakšas arī kusa.
— Es nepastāvu uz savu domu pareizību, — Tru- chanovs paskaidroja. — Tas bija pirmais pieņēmums, kas man ienāca prātā pēc jūsu jautājuma. Tas viss jāizpētī tālāk. Mēs tagad pazīstam tikai šauru Plutonijas josliņu gar Makšejeva upi un Ķirzaku jūras krastiem, bet kāda izskatās šī milzīgā zeme upes abās pusēs? Vai melnais tuksnesis aizstiepjas tālu uz dienvidiem? Kas atrodas aiz šī tuksneša? Vai tur atkal nav dzīvības oāzes?
— Man liekas, ka ne, — Papočkins piezīmēja, — lūk, kāpēc. Mitrumu, bez kā nevar būt dzīvības, atnes vējš, kas pūš no ziemeļiem, no atveres. Šis mitrums galve- nām kārtām ir zemes virspuses produkts. Kā mēs pārliecinājāmies, lieti tālāk par Ķirzaku jūras dienvidu krastu neizplatās. Vēji atstāj visu savu mitrumu šajā samērā nelielajā attālumā no atveres, bet aiz jūras, visā pārējā iekšējās virspuses platībā plešas sauss un neauglīgs sacietējušas lavas tuksnesis. Es pat domāju, ka sākumā juras laikmeta dzīvība izplatījās ļoti tuvu atverei, un tikai pakāpeniski, secīgi, kā mitrums upīšu un ezeru veidā pavairojas, pateicoties pastāvīgam valguma pieplūdumam pa atveri, šī dzīvība'virzījās arvien tālāk un tālāk uz dienvidiem. Varbūt arī Ķirzaku jūra izveidojusies .samērā nesen, un tāpēc ūdens tai nav tik sāļš kā okeānā.
— Nu, tam nevar piekrist, — sacīja Kaštanovs.
— Ja jūra būtu radusies nesen, tajā nedzīvotu tādi juras faunas pārstāvji kā zivis, ichtiozauri un pleziozauri. Ne zivis, ne ichtiozauri nevarēja pārvietoties no zemes virspuses iekšienē pa sauszemi kā skudras vai pa gaisu kā pterodaktiļi. No tā jāsecina, ka atverē tomēr iekļuvusi arī jūra, kaut gan uz neilgu laiku un kā šaurs jūras līcis.
— Atvainojiet, atvainojiet! — iesaucās Papočkins.
— Kā gan aiz meteorita zemes iekšienē varēja iekļūt jūra? Tā būtu sastapusi sakarsētas gāzes un ugunīgu virsmu, un visi zauri un zivis būtu devuši tikai kolosālu zivju zupu, bet ne pēcnācējus.
Visi iesmējās, bet Kaštanovs iebilda:
— Jūs, Semjon Semjonovič, pasteidzāties iztulkot manus vārdus nepareizi. Es neteicu, ka jūra iekļuva tūlīt aiz meteorita. Tā, kā domā Nikolajs Inokentjevičs, ho: krita terciarajā periodā, bet jūras fauna ir no juras laikmeta. Tātad mums ir pietiekama laika atstarpe, lai iz- plūstu gāzes un iekšējais dobums atdzistu. Varbūt citā Plutonijas daļā Ķirzaku jūra plešas daudz tālāk uz zieT meļiem, norādot to ceļu, pa kuru jūras fauna kaut kad pārvietojusies zemes iekšienē.
— Redziet, cik daudz ļoti interesantu un svarīgu jautājumu rodas tūlīt, tikko mēs sākam runāt par Plutonijas dabu, — sacīja Truchanovs. — Un ikviens no mums pēc savas specialitātes var to izvēlēties veselu virkni. Un gala rezultātā — nepieciešams rīkot otru ekspediciju Plutonijas tālākai izpētīšanai. Vai ne?
EPILOGS
Pienāca un pagāja maijs, bet ilgi gaidītais pavasaris vēl neiestājās. Kaut gan saule vairs nenozuda no apvāršņa, tikai mazliet noslīdēja ziemeļu pusē un pacēlās dienvidos, tā tomēr sildīja vāji, un sniegs kusa vienīgi kuģa korpusa dienvidu pusē un stāvajās piekrastes klintīs. Bez tam saulainās dienas bieži mijās ar apmāktajām. Sacēlās vējš, virpuļoja sniegs, nereti sāka plosīties īsts putenis, un likās, ka atgriežas ziema. Šis svaigais sniegs pastāvīgi aizkavēja kust veco, jau sablīvēto, kas bija gatavs pārvērsties par ūdeni jau pirmajās pietiekami siltajās dienās. Tās iestājās tikai jūnija pirmajā pusē un beidzot atnesa ilgi gaidīto pavasari.
No klintīm urdza neskaitāmi strautiņi, mazajos atkailinātajos laukumiņos parādījās sīki ziedi, kas atplauka acu priekšā. Saules sasildītajās peļķēs ņudzēja kaut kādi ūdens kukaiņi, nezin no kurienes parādījušies. Bet ledus cieši iekaltā jūra vēl snauda. Tomēr skaidrajās dienās no masta gala tālu dienvidos varēja atšķirt tumšu ūdens joslu.
— Šogad pavasaris še novēlojies! — kapteinis aizrādīja klājā uznākušajiem ceļotājiem, kuriem ūdens dēļ, kas gandrīz visur pārklāja ledu, dienas lielāko daļu tagad vajadzēja pavadīt uz kuģa.
— Jā, pagājušajā gadā mēs šai laikā jau tuvojamies šīs zemes krastam.
— Tāpēc ka spēcīgs vējš saviļņoja jūru un ledu salauza, bet tagad tik kluss jau desmito dienu vai arī pūš viegls dienvidu vējš.
— Vai nevajadzēs otrreiz pārziemot, ja jūra neatbrīvosies? — ieinteresējās Papočkins, kas jau garlaikojās.
— Nu, ne! Jūlijā, velakais augusta jura atbrīvosies, ja arī nebūs vēja.
— Jūlijā vai augustā! — Gromeko un Makšejevs iesaucās. — Tātad mēs še vēl nosēdēsim pusi vasaras?
— Jā, polarbraucienos ar to jārēķinās. Neizdevīgajos gados navigacijai atliek tikai viens vai pusotra mēneša, bet labajos — divi trīs mēneši.
«Polārās zvaigznes» iemītnieku pacietība tiešām tika ilgi pārbaudīta. Jūnijs padevās rāms, bet mēneša otrajā pusē iestājās apmācies un auksts laiks. Naktīs piesala, reizēm sniga, un šādās dienās šķita, ka vasara beigusies.
Beidzot jūlija sākumā no austrumiem atbrāzusies vētra gan apbēra visu ar sniegu, tomēr salauza ledu, un no ledus jau sen apcirstais un braucienam sagatavotais kuģis ar salutu atvadījās no skumjās Nansena Zemes un devās uz dienvidiem.
Laiks tomēr vēl arvien bija apmācies un mitrs, bieži lija vai .sniga, reizēm migla piespieda veselām stundām nostāvēt uz vietas.
Tikai augusta sākumā «Polārā zvaigzne» izrāvās no gūsta un pilnā gaitā iebrauca Beringa jūras šaurumā. Visi brīvi atelpoja. Atlika divu triju nedēļu ilgs brauciens līdz Vladivostokai.
Augusta vidū kuģis brauca Kamčatkas upes grīvas platuma grādos. Tālumā varēja labi saredzēt pussalas krastus, vulkānu konusus un kūpošo Kļučevas pauguru. Bija ļoti mierīga un skaidra diena, un vētrainais Beringa līcis izplētās līdz apvārsnim kā spogulis. Pateicoties dzidrajam rudens gaisam, dienvidaustrumos tikko redzējās Komandoru salu grupā Beringa salas virsotnes. No tās puses pilnā gaitā trauca liels kuģis, it kā dodamies uz Ņižņekamčatsku.
— Droši vien krievu kreiseris, kas dežurē šais ūdeņos, — Maķšejevs sacīja biedriem, kas pulcējās klājā un, pateicoties mierīgajai jūrai un veiksmīgajam braucienam, bija ļoti līksmā omā.
— Kas tad šeit jāuzmana? — Kaštanovs ieinteresējās.
— Plēsoņas — amerikaņi un japaņi. Komandoru salas pazīstamas kā labākā, ja ne vienīgā patvēruma vieta ļoti vērtīgajiem jūras kotikiem, kuru skaits nesaudzīgas iznīcināšanas dēļ sācis strauji samazināties. Tāpēc mūsu valdība atļauj kotikus» medīt tikai noteiktos gadalaikos un ar dažādiem ierobežojumiem attiecībā uz mātītēm un jaunajiem zvēriņiem. Taču alkatīgie lielrūpnieki cenšas aizliegumu apiet. Tāpēc salas tieši apmeklē kara flotes kuģi, kuriem tiesības aizturēt aizdomīgus kuģus, kas brauc šajos ūdeņos.