LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA Rīgā, Padomļu bulv. 24. Izdevn. Nr. 9369— J 936. Iespiesta Izdevniecību, poligrāfiskās rūpniecības un grāmatu tirdzniecības Galvenās pārvaldes Paraugtipografijā Rīgā, Puškina ielā Nr. 12. Pašūt. Nr. 552.
ēras un periodi
Ēras Periodi
1. Kainozoiskā (jaunās dzīvības era)
Kvartarais
Terciarais
pliocens,
miocens,
digocens,
eocens un
paleocens.
2. Mezozoiskā (vidējās dzīvības era)
Krīta
Juras
Triasa
3. Paleozoiskā (senās dzīvības era)
Akmeņogļu
Permas
Silura
Kembrija
4. Proterozoiskā (dzīvības pirmās parādīšanās era) Atšķirt šo eru augšējos, vidējos un apakšējos
periodus. «
5. Archaiskā (nedzīvā era)
Katrs periods vēl sadalās laikmetos: terciarajā periodā tie saucas — pliocens, miocens, digocens, eocens un paleocens.
paskaidrojumi
1 Trilobiti — izmirusi vēžveidīgo posmkāju kārta. Trilobitu ķermenis sastāvēja no trim dalām (no tā cēlies arī nosaukums) — galvas vairoga, daudzposmaina ķermeņa un astes vairoga. Parādījās kembrija un izmira permas periodā. Ar citiem Gromeko pieminētajiem dzīvniekiem iepazīsimies turpmāk,
1 Amoniti — izmirušu galvkāju gliemju klase ar daudzkameru spirālveidīgi savītu gliemežnīcu. Gliemezis aizņēma tikai priekšējo kameru, līdzīgi tagadējam nantilusam. Sevišķi daudz amonitu bija triasa, juras un krīta periodā.
Tufs — kalnu iezis, kas sastāv no vulkānā izverdumā izsviestiem pelniem; pelni — gāzu sprādzienos vissīkākās daļiņās sasmalcināta lava. Tufs uzkrājas vulkānā nogāzēs un apkārtnē sausā veidā vai sabirst ezeru un dīķu ūdenī, kur pamazām nogulsnējas un cementējas cietā veidā.
[6] hipsotermometrs sastāv no trauka ūdens vārīšanai ar garu cauruli vākā, kurā ievieto termometru, lai noteiktu ūdens varīšanas punktu tā izdalītajos tvaikos.
[8] saules, mēness, planētu un zvaigžņu diska apmērus nosaka ar teleskopu un citiem optiskiem instrumentiem debess juma grada minūtēs un sauc par leņķa rādiusu.
[9] sibirijas ziemeļos mūžīgi sasalušajā zemē retumis atrod veselus pirms daudziem gadu tūkstošiem dzīvojušu dzīvnieku līķus, pilnībā saglabājušos ar gāju un iekšām, pateicoties salam, kas tos pasargājis no pūšanas. Visbiežāk atrod mamuta, retāk degunradža, vēl retāk citu zīdītāju līķus. Šādu līķu izpētīšanai un izvešanai Zinātņu akadēmija rīko speciālās "ekspedicijas.
[10] pievilkšanas spēka anomalijas — nepareizības pievilkšanas spēka nosacītajos pozitivajos un negativajos lielumos, ko nosaka zemes garozas uzbūve.
[11] senie grieķi pazemes dievu sauca par Plutonu.
[12] lēcējpele — mazs zīdītājdzīvnieks no grauzēju grupas ar loti īsu kaklu, zaķa galvu, lielām ausīm, garām ūsām un loti garu asti, loti īsām priekškājām un garām pakaļkājām. Dzīvo alās smilšainā zemē, pārtiek no sīpolaugiem un augu saknēm.
7f)
[13] pakalns acīm redzot sastāvēja no izrakteņu lediem, kas saglabājies, pateicoties mūžīgajam sasalumam, nelielā dziļumā. Līdzīgi izrakteņu ledi nereti sastopami Sibirijas ziemeļos, sevišķi Ledus okeana krastu tuvumā.
[14] par pārakmeņojumiem sauc agrāk eksistējušo dzīvnieku un augu kalmu iežos atrastās pārakmeņotās vai pārogļotās atliekas. Tiem ir svarīga nozīme, lai noteiktu attiecīgo zemes garozas slāņu vecumu. Pārakmeņojumus pētī atsevišķa ģeoloģijas nozare — paleontoloģija.
[15] burunduks — grauzēju sugas zvēriņš, kas līdzīgs vāverei, bet atšķiras no tās ar mazāku augumu un gaišdzeltenu spalvu, ar gareniskām, melnām svītrām sānos, kā arī mazāk kuplu asti. Dzīvo Sibirijas mežos, alās zem koku saknēm, tāpēc to sauc arī par zemes vāveri.
[16] aeroliti jeb meteoriti — dzelzs vai akmens masas, kas nokritušas no pasaules izplatījuma uz zemes kā dažāda lieluma gabali, kuri virspusē apkusuši, io ātrajā lidojumā caur atmosfēru tie sakarst. Aerolits sastāv no dzelzs ar niķeļa un citu vieglo metālu piejaukumu.
[17] lifas — lieli laupītāju putni, līdzīgi ērgļiem, bet ar gandrīz kailu galvu. Kaklam toties ir soalvu snkakle. Mīt siltākās zemēs un pārtiek tikai no kritušiem dzīvniekiem, kurus saredz no gaisa lielā attālumā.
[18] noteikta šāda Zemes dzīvības ģeoloģiskā chronoloģija (no tagadnes līdz sirmai senatnei):
[19] 1915. gadā Turgajas apgabalā Zinātņu akadēmijas ekspedicija atrada tās pašas apakšdzimtas līdzīga kolosa atliekas, kuru nosauca par indrikoteriju.
[19] Krīta periodā attīstījās rāpuli, kas sasniedza gigantisku lielumu, bet izmira tā paša perioda beigās; šī perioda sākumā parādījās pirmie primitivie zīdītāji — mazi, neizskatīgi dzīvnieki.
[20] sago palmas — vienīgā dzimta no cikadu rindas kailsēkju klasē ar palmām līdzīgu izskatu. Sago palmas aug karstā klimatā, kur tās saskaitītas 83 sugas. Agrākajos ģeoloģiskos laikmetos floras sastāvā tām bija ievērojama loma, un tās parādījās jau akmeņogļu periodā, bet juras un krīta periodā tās bija visai raksturīgs floras pārstāvis. īstās palmas parādījās tikai krīta perioda beigās.
[21] ichtiozauri — juras un krīta perioda jūras ķirzakas ar zivju un ķirzaku pazīmēm (no tā arī cēlies nosaukums): zivjveidīgs ķermenis, bez kakla, izstiepta galva un knābim līdzīga mute, kā delfinam sjarā aste nobeidzas ar spuru, tāpat spura arī uz muguras, priekšējie un pakaļējie kustību locekļi spurveidīgi, ķermeni sedz kaila āda. Dažas sugas sasniegušas 8—9 metru garumu.
[22] sporaugiem nav īstu ziedu ar putekšņlapām un augjlapām, bet tie vairojas ar sporām. Tie raksturīgi senākiem Zemes dzīvības periodiem, sākot ar devona laikmetu. Sporaugu piemēri: papardes, kosas, staipekņi, sūnas un tagadējās sēnes.
* pleziozauri — juras un krīta perioda jūras ķirzakas ar ma- sivu, kailu ādu klātu ķermeni, garu gulbja kaklu, mazu galvu un diviem pāriem airveidīgu kustību locekļu sasniedza 3—5 metru garumu.
[24] pterodaktiļi jeb lidojošās ķirzakas — izmiruši juras un krīta perioda rāpuļi. Tiem bija lieli žokli ar koniskiem zobiem, garš kakls, — dažiem gara aste. Priekšējos un pakaļējos kustību locekļus savienoja plēve, tā ka šīs ķirzakas varēja lidot līdzīgi sikspārņiem. Pterodaktiļi bija dažāda lieluma — no peles apmēriem līdz metram un sešus metrus gariem izplestiem spārniem.
[25] salmiaks — amonjaka savienojums ar chloru balta sāļa veidā, kas karsējot izgaist; sastopams lavas un vulkānu plaisās, izgatavo ari mākslīgi medicinas un technikas vajadzībām. Okers — minerālā krāsa no dzeltenas līdz sarkanai nokrāsai, sastāv no dzelzs hidroksida, mālu un kaļķu maisījuma.