Franču pakalna piekājē tecēja Eldorado strauts, un kādā strautmalas iecirknī stāvēja Klaida Vortona būda. Patlaban viņš vēl tūkstoš dolārus dienā neizskaloja, tomēr izrakto iežu kaudzes auga ar katru dienu, un nebūs ilgi jāgaida, kad šīs kaudzes varbūt kādas nedēļas laikā, izplūstot caur viņa slūžu kārbu, atstās renītēs zelta smiltis vairāku simttūkstošu dolāru vērībā. Bieži viņš sēdēja būdā, kūpinādams pīpī, un sapņoja jaukus sapņus — ne jau par iežu kaudzēm, ne arī par pustonnu zelta smilšu Klusā okeāna sabiedrības milzīgajā seifā.
Arī Greisa Bentema, mazgādama skārda bļodiņas savā piekalnes būdiņā, bieži vien paraudzījās lejup uz Eldorado strautu un sapņoja — un tāpat ne jau par iežu kaudzēm vai zelta smiltīm. Viņi sastapās bieži, jo taka uz vienu iecirkni šķērsoja otrējo, un ir tik daudz par ko runāt, kad Ziemeļzemē pienācis pavasaris, bet nevienu vienīgu reizi, ne ar acu mirkšķi, ne ar lūpu kustību, viņi neļāva ierunāties savam sirdīm.
Tā nu tas bija pašā sākumā. Bet kādu dienu Edvins Bentems kļuva brutāls. Visi puikas ir tādi, pie tam, būdams viens no Franču pakalna karaļiem, viņš bija kļuvis iedomīgs un augstu vērtēja savas spējas, aizmirsdams, ka pateicību par visu to parādā sievai. Vortons vēl tai pašā dienā, padzirdis par notikušo, sagaidīja Greisu uz taciņas un teica tai dedzīgus vārdus. Tie Greisu darīja ļoti laimīgu, kaut gan viņa nemaz negribēja klausīties un lika Vortonam apsolīties nekad vairs neko tādu nerunāt. Viņas stunda vēl nebija situsi.
Bet saule jau posās atceļā uz ziemeļiem, pusnaktī tumsu nomainīja tēraudainais ausmas blāvums, sniegs pamazām vien izzuda, ūdeņi atkal gāzās pāri ledus sagulu sliekšņiem, un sākās zelta skalošanas laiks. Dienu un nakti dzeltenais māls un sadrupinātie upju gultņu ieži drāzās cauri slūžu trumuļiem, maksādami meslus Dien- vidzemes stiprajiem vīriem. Un šajā satraukumu laikā pienāca Greisas Bentemas stunda.
Visiem mums agri vai vēlu pienāk šī stunda — tas ir. tiem no mums, kuri nav pārāk miegaini. Dažs labs cilvēks ir godīgs un krietns nevis tāpēc, ka augsti vērtētu tikumību, bet vienkārši aiz slinkuma. Tie no mums, kuri zina, kas ir kārdinājums, to sapratīs.
Kamēr Edvins Bentenis stāvēja Forksas bārā pie letes un lika nosvērt maisiņu ar zelta smiltīm — pārāk daudz šādu smilšu viņš aizlaida pāri šai priežkoka letei —, viņa sieva nokāpa no pakalna un ieslīdēja Klaida Vortona būdā. Vortons nebija viņu gaidījis, tomēr tas itin neko negrozīja. Un nākotnē daudz ciešanu un nevajadzīgu gaidu būtu pagājis secen, ja tēvs Rubo nebūtu to pamanījis un nogriezies sāņus no galvenā ceļa gar strautu.
— Mans bērns …
— Paga, paga, tēvs Rubo! Kaut gan nepiederu pie jūsu ticības, tomēr visu cieņu jums, bet jūs nedrīkstat stāties starp mani un šo sievieti!
— Vai jūs apzināties, ko darāt?
— Vai es apzinos! Ja jūs būtu pats visvarenais dievs, ieradies, lai mestu mani mūžīgās ugunīs, es paliktu pie
sava!
Greisu Vortons bija nosēdinājis uz ķeblīša un pats kaujas gatavībā nostājies tai līdzās.
— Jūs sēdieties tur krēslā un cietiet klusu, — viņš teica priesterim. — Tagad ir mana kārta runāt. Jūsējā būs pēc tam.
Tēvs Rubo pieklājīgi palocījās un apsēdās. Viņš bija ļoti savaldīgs cilvēks un iemācījies nogaidīt savu reizi.
Vortons piestūma otru ķeblīti, apsēdās Greisai līdzās un saņēma viņas roku savējā.
— Tātad tu mīli mani un gribi aizvest no šejienes?
Viņas sejā atspoguļojās šā cilvēka miers; pie viņa pleca
tā drīkstēja balstīties, patvērumu meklējot.
— Mīlulīt, vai tad tu neatceries, ko es pirmīt teicu? Protams, es …
— Bet vai tad tu vari? Kā ar zelta skalošanu?
— Ko tu bēdā par to! Es varu visu nodot nu kaut vai. āre, tēva Rubo ziņā, uzticēt viņam zelta smilšu nogādi sabiedrības bankā.
— Ja tā padomā … Es viņu nekad vairs neredzēšu …
— Tā būs svētlaime.
— Un aizbraukt… Ai, Klaid, es nevaru! Nespēju!
— Nomierinies! Protams, tu vari. Ļauj tikai man sastādīt plānu. Tātad, tikko būsim sakravājuši kādas nedaudzas mantiņas, mēs dosimies ceļā un …
— Bet ja nu viņš pēkšņi atgriežas?
— Es viņam salauzīšu visus …
— Nē, nē! Tikai ne kautiņu, Klaid! Apsoli man to!
— Labs ir! Es tikai pateikšu saviem strādniekiem, lai izsviež viņu no mana iecirkņa. Tie redzēja, kā viņš ar tevi apgajās, un ne visai viņu mīl.
— Nedari tā! Sāpes viņam nedrīkst nodarīt.
— Nu ko tad? Ļaut, lai viņš nāk tik iekšā un aizved tevi sev līdzi manu acu priekšā?
— Nē-ē, — viņa pa pusei nočukstēja, maigi paglāstī- dama viņa roku.
— Tad ļauj man rīkoties un neraizējies. Pieraudzīšu, ka sāpes viņam netiks nodarītas. Viņš jau nu gan daudz tika bēdājis par to, vai tev sāp vai ne! Mēs nemaz ne- iegriezīsimies Dausonā. Aizsūtīšu turp vēstuli kādiem puišiem, lai sagatavo laivu un stumj pa Jukonu uz augšu. Mēs pāriesim pāri kalniem un ar plostu brauksim pa Indiāņu upi tiem pretī. Tad …
— Un tad?
Greisas galva atdusejas uz Vortona pleca. Balsis tiem dūdoja tik maigi, ka ik vārds šķita glāsts. Priesteris sāka nemierīgi rozīties uz krēsla.
— Un tad? — viņa atkārtoja.
— Nu, tad mēs ar kārti stumsim laivu augšup, tikai augšup un augšup, pārvilksim to pār Baltā Zirga krācēm un Šķirsta aizu.