Ja viņa teikusi vārdu, tev mute ir jātur ciet;
Kas izpaudis noslēpumu, ar kauna traipu lai iet.
Ja Hervardu gaida bēdas un glābiņš vien melos ir, Tad melo, lidz nokalst mēle vai dzīvs kāds, kas tevi dzird[7]
Tēvs Rubo izņēma pīpi no mutes un iegrima pārdomās. — Dzejnieks runājis patiesīgi, bet ne jau šis jauta jums satrauc manu dvēseli. Kā meli, tā grēku izpirkšana ir dieva rokā, bet… bet…
— Nu kas tad? Tavas rokas taču ir tīras.
— Nav vis. Es, Kid, esmu izdomājies šā un tā, bet, kas ir, tas paliek. Es taču visu zināju un tomēr gribēju viņu piespiest iet atpakaļ pie vīra.
Mežiem klātā krasta biezoknī ieskanējās sarkankrūtīša dzidrā melodija, kaut kur tālumā dobji nodunēja paipalas sauciens, krastmala trokšņaini šļakstinājās lasis, bet divi cilvēki laivā klusēdami smēķēja.