— Tagad es to redzu tik skaidri, — Džordžs teica, — ka esmu pārsteigts par savu iepriekšējo aklumu. Galu galā, kas tad izgudro jaunus ierīču modeļus, ku¬riem vajadzīgi jauna veida speciālisti? Piemēram, kas izgudroja Bīmana spekto-grāfu? Vīrs vārdā Bīmans, es domāju, bet viņš nevarēja būt izglītots ar ierakstiem, jo kā gan viņš būtu spējis progresēt?
— Jā, Džordžs.
Džordžs atslīga gultā, skatījās pāri Omani galvai, un uz mirkli viņa acīs ie¬zagās kaut kas līdzīgs nemieram.
— Kāpēc man to nepateica jau pašā sākumā?
— O, ja mēs to būtu varējuši, — Omani teica, — cik daudz rūpju tas mums aiztau¬pītu. Mēs spējam analizēt prātu, Džordž, un pateikt, ka šis būs kompetents arhi¬tekts un tas — labs kokgriezējs. Mēs ne-zinām neviena paņēmiena, kā atklāt spējas iiz oriģinālu, radošu domāšanu. Tas ir kaut kas pārāk abstrakts. Mums ir dažas aptuvenas, metodes, kaš ļauj noteikt in¬divīdus, kuriem ir vai arī var vēl attīstīties tāds-talants.
— Lasīšanas Dienā par šiem indivīdiem tiek ziņots. Piemēram, par tevi. Vispā¬rējos vilcienos to skaits, par kuriem pa¬ziņo, ir viens uz desmit tūkstošiem. Kad pienāk Izglītības Diena, šie indivīdi tiek atkal pārbaudīti, un deviņi no desmit neuzrāda vajadzīgās īpašības. Tie, kas pa¬liek, tiek nosūtīti uz šādām vietām.
Džordžs teica: — Labi, bet kas tur slikts, ja cilvēkiem pateiktu, ka viens no. . no simttūkstošā nonāks tādā vietā kā šī? Tad tas nebūtu tāds trieciens tiem, kas šeit nokļūst.
— Bet tie, kas nenokļūs? Tie deviņ¬desmit deviņi tūkstoši deviņsimt deviņ¬desmit deviņi, kas nenokļūs? Mēs ne¬drīkstam pieļaut, lai visi šie ļaudis uz¬skatītu sevi par neveiksminiekiem. Viņi tiecas pēc profesijām un šā vai tā visi tās iegūst. Ikviens var pievienot savam vār¬dam «reģistrēts tāds un tāds vai tāda un tāda». Tā vai citādi katram indivīdam ir sava vieta sabiedrībā un tas ir nepie¬ciešams.
— Bet mums? — Džordžs jautāja. — Iz¬ņēmumam no katriem desmit tūkstošiem?
— Jums to nevarēja teikt. Tur jau ir tā lieta. Tas ir pēdējais pārbaudījums. Pat tad, kad Izglītības Dienā esam at¬sijājuši potenciālos talantus, deviņi no desmit, kas šeit nokļūst, vēl nav īsti ra¬došie ģēniji un nav nekādas iespējas at¬šķirt tos deviņus no desmitā, kurš mums vajadzīgs. Desmitajam pašam sevi jāpie¬saka.
: — Bet kā?
— Mēs nogādājam jūs šeit uz Vājprātīgo namu, un cilvēks, kas ar to nesamie¬rinās, ir īstais, kāds mums vajadzīgs. Tā varbūt ir cietsirdīga metode, bet līdz. Nav nekādas jēgas cilvēkam teikt: «Tu vari radīt. Dari tā.» Daudz drošāk ir nogaidīt, līdz cilvēks pats pateiks: «Es varu radīt, un es to darīšu, vai nu jūs to vēlaties rai ne.» Ir desmit tūkstoši tādu cilvēku kā tu, Džordž, kas apgādā ar jaunāko teh¬noloģiju tūkstoš piecsimt pasauļu. Mēs nevaram atļauties pazaudēt kaut vienu jauno talantu no šī skaita vai ari iz¬šķiest pūliņus tādam, kas neattaisno ce¬rības.
— Kas notiekar cilvēkiem šeit, kuri. . neattaisno cerības?
— Tiem beigu beigās dod ierakstus, un viņi kļūst par mūsu sociālajiem zināt¬niekiem. Viens no tiem ir Ingenesku. Es esmu reģistrēts psihologs. Mēs, kā saka, esam otrais ešelons.
Saīsināti no angļu valodas. Tulkojusi M. Valpētere
V. Nasonova zīm.