Nodzisa griestu gaisma sektorā virs auditorijas un arī sienu apgaismojums. Centrālā ieplaka, kur gaidīja sacensjbu dalībnieki, tika apgaismota ar starmešiem.
Atskanēja skaidrā, labi nostādītā pie¬teicēja balss — Cienījamie noviešu aiz¬bildņi. Lēdijas. Džentlmeņi. Olimpiskās sacensības krāsaino metālu metalurgiem tūlīt sāksies. Sacensību dalībnieki. .
Uzmanīgi un rūpīgi viņš nolasīja sa¬rakstu programmā.
— Katram sacensību dalībniekam iz¬sniegs krāsaino metālu sakausējuma ga¬balu, kur nebūs noteikts ķīmiskais sa¬stāvs. Dalībniekam vajadzēs izanalizēt un pārbaudīt raudzi, paziņot rezultātus ar precizitāti līdz četrām decimālzīmēm. Sim nolūkam visi izmantos Bīmana mikro-spektogrāfu FX-2; tiem visiem ir kāds defekts, kas jānovērš. Vai visi dalīb¬nieki gatavi? Varat sākt.
Protams, neviens no skatītājiem nespēja noteikt, kā katram sacensību dalībniekam veicas, par to varēja spriest vienīgi no ziņojumiem uz ekrāna. Bet tie viņiem neko lielu neizteica. Izņemot profesionālos me¬talurgus, kas varēja gadīties auditorijā, neviens nespētu novērtēt katra sacensību dalībnieka profesionālās sagatavotības lī¬meni. Svarīgi bija tikai zināt, kas uz¬varējis, kas ir otrajā, kas trešajā vietā.
Uzvarēja sacensību dalībnieks ar kārtas skaitli septiņpadsmit. Nākamais bija asto¬tais un tad ceturtais. Divpadsmito pat ne¬pieminēja.
Nāca sacensību dalībnieki, vāri smaidī¬dami, pamādami uz atzinības saucieniem. Kad iznāca Trevelians, bija palikuši tikai daži cilvēki. (Džordžs apjauta, ka Trevs tīši vilcinājies nākt ārā cerībā, ka visi būs izklīduši.) Viņa spītīgi sakniebtajā mutē kvēloja cigarete, Trevs, acis nodūris, pa¬griezās, lai ietu projām.
Džordžs metās uz priekšu. — Trev!
Trevelians pārsteigts apsviedās. Viņš blenza Džordžā, tad strauji pastiepa roku.
— Džordž Platen, velns lai parauj, kā. , Un tūlīt prieka izteiksme sejā izdzisa.
Roka nolaidās, pirms Džordžs to satvēra.
— Man īpaši neveicās, vai ne? — Trevelians rūgti teica. — Ar Noviju ir cauri. . Viņi nedēļām ilgi skandināja, ka tikšot izmantots Bīmana aparāts. Visi, kas kaut ko sajēdz, naudu ieguldījuši Bīmana aparātos. Nolādētie Izglītības ieraksti, ko viņi izlaida caur manām smadzenēm, bija paredzēti Henslera aparātiem, bet kas gan vairs lieto Henslera aparātus?
Džordžs bilda: — Ja tu jau iepriekš zi¬nāji, ka tiks izmantoti Bīmana aparāti, vai tad tu nevarēji tos pastudēt?
— Tie nebija manos ierakstos, es taču teicu.
— Tu varēji izlasīt. . grāmatās. Pēdējie vārdi aprāvās zem Treveliana
pēkšņā asā skatiena.
Trevelians sacīja: — Vai tu notikušo pūlies padarīt par labu joku? Tu domā, kā tas ir jautri? Kā tu iedomājies, — es lasīšu grāmatu un centīšos iegaumēt, lai mērotos ar kādu, kas zina.
— Es domāju. .
— Pamēģini to pats. Pamēģini pats … — Tad pēkšņi: — Starp citu, kāda ir tava profesija? — Viņa vārdi skanēja naidīgi.
— Atbildi uz manu jautājumu! Kāpēc baidies man pateikt? Nerīvē man degunā neveiksmi, Džordž, arī es varu darīt tā¬pat. Vai dzirdi?
Viņš neprātīgās dusmās purināja Džor-džu, viņi cīkstējās un valstījās pa grīdu, kad atskanēja saniknota policista balss:
— Mierā! Palieciet mierā! Izbeidziet!
Džordža sirds pamira un nelaimes no¬jausmā sažņaudzās. Policists prasīs, kā sauc, prasīs uzrādīt personas apliecības, un Džordžam tādas nebija. Viņu izjautās, un tūlīt atklāsies, ka Džordžam nav profesi¬jas, un turklāt Trevelianam, kam vēl sā¬pēja saņemtie sitieni un kas visu izstāstīs mājās, dzirdot, tas būs kā balzams paša brūcēm.
Atskanēja cita balss, klusa, labi nostā¬dīta. — Virsniek, vienu mirklīti. Sis jaunais cilvēks ir mans viesis.
Džordžs ārkārtīgā izbrīnā palūkojās apkārt. Tas bija pelēkmatainais vīrs, kas sacensībās sēdēja blakus.
Džordžs ļāva sevi aizvest uz hidro¬plānu, bet durvīs iecirtās. — Paldies, bet es neesmu jūsu viesis. (Varbūt tā bija smieklīga kļūdīšanās?)
Bet Pelēkmatis smaidīja un teica: — Jūs nebijāt, bet tagad esat mans viesis. Ļaujiet stādīties priekšā, esmu Ladislass Ingenesku, reģistrēts vēsturnieks.
Hidroplāns nolaidās uz viesnīcas jumta pie ieejas, izkāpdams Ingenesku teica:
— Es ceru, ka jūs paēdīsit pusdienas kopā ar mani manā istabā?
Ingenesku ļāva Džordžam ēst klusumā. Pie kafijas tases Ingenesku beidzot atkal ierunājās. — Es lauzu galvu, vai jūs saprotat, kāpēc mani tā interesējat?
Džordžs vilcinādamies jautāja: — Kā¬pēc?
— Jūs mani interesējat kā sociālo zi¬nātnieku. Jūs ir vērts papētīt, un, ja jūs man to prieku atļautu, es savukārt jums palīdzētu, ja esat nokļuvis nepatikšanās, un es to spēju.
— Tad noorganizējiet man tikšanos ar Ārpasaules amatpersonu, ar … ar novieti.
Ingenesku izskatījās izbijies. — Nu, tagad …
— Jūs to varat izdarīt, — Džordžs de¬dzīgi teica. — Ja jūs atteiksities, es. . es jums neļaušu sevi studēt.
Tas šķita muļķīgs drauds pat pašam Džordžam, bezspēcīgs drauds. Uz Inge-nesku tas tomēr šķita atstājam spēcīgu iespaidu.
Viņš teica: — Tie ir neiespējami riotei-kumi. Novietis olimpisko spēļu mē¬nesī. .
— Nu, labi, tad izsauciet man ņovieti pa videofonu un es pats norunāšu tik¬šanos.
Džordžs nepacietīgi vērās, kā iegaismo-jās videoekrāns. Te nu viņš raudzījās no ekrāna. Novietis. Īsts novietis.
Džordžu, kas atradās ārpus Ingenesku raidītāja redzesloka, liovietis nevarēja saskatīt. Džordžs par to jutās pateicīgs. Viņam bija vajadzīgs laiks, lai nomie¬rinātos.
Džordžs satraukumā gandrīz zaudēja sa¬runu pavedienu. Viņi kaut ko runāja par Izglītību, par metalurgu modeļiem, kas katru gadu tiek uzlaboti, bet pārmaiņas esot tik niecīgas, ka rodas jautājums, vai vispār atmaksājas iegādāties jaunus mo¬deļus. Bet tos nepirkt arī nevar, lai ne-atpaliktu no citām pasaulēm. Tas bija kā apburtais loks.