Es tikai sadrūmu un… klusēju. Vai tad es varēju uztraukties tāpat kā agrāk, ja tagad mana sirds pulsēja stikla traukā, bet par jauno sirdi kalpoja motors?
Lorāna šausmās lūkojās uz galvu.
— Un pēc visa tā … pēc tā jūs turpināt kopā ar viņu strādāt. Nebijis Kerna, jūs uzveiktu astmu un tagad justos vesels… Viņš ir zaglis un slepkava, un jūs palīdzat viņam iet pretī slavas augstumiem. Jūs viņa labā strādājat. Kerns kā parazīts ekspluatē jūsu smadzeņu darbību, jūsu galvu viņš pārvērtis par radošu domu akumulatoru un pelna ar to naudu un slavu. Un jūs! … Ko viņš dod jums? Kāda ir jūsu dzīve? … Jums ir laupīts viss. Jūs esat nožēlojams kroplis, kurā jums pašam par nelaimi vēl mājo alkas. Kerns jums nolaupījis visu pasauli. Atvainojiet, bet es jūs nesaprotu. Vai tiešām jūs padevīgi un bez ierunām strādājat viņa labā?
Galva skumji pasmaidīja.
— Galvas protests? Tas būtu efektīgi. Ko gan es varētu izdarīt? Man taču ir atņemta pat cilvēka pēdējā iespēja — izdarīt pašnāvību.
— Jūs varējāt atteikties ar viņu strādāt!
— Ja vēlaties, arī tāda stadija bija. Taču es neprotestēju tādēļ, ka Kerns izmanto manu smadzeņu darbu. Galu galā, kāda gan nozīme ir autora vārdam? Svarīgi ir tas, lai ideja ietu tautās un padarītu savu darāmo. Es protestēju vienīgi tādēļ, ka man bija grūti pierast pie mana jaunā eksistences veida. Es labāk būtu izvēlējies nāvi… Izstāstīšu kādu notikumu, kas ar mani tajā laikā atgadījās. Es laboratorijā reiz biju viens. Pēkšņi pa logu ielidoja liela, melna vabole. No kurienes tā varēja rasties milzīgās pilsētas centrā? Nezinu. Varbūt to bija atvedusi automašīna, kas atgriezās no izbraukuma ārpus pilsētas. Vabole pariņķoja virs manis un nolaidās man līdzās uz galdiņa stikla plāksnes. Es savilku acis un vēroju pretīgo kukaini, nespēdams viņu aizdzīt. Vaboles kājiņas slīdēja pa stiklu, un, loceklīšus skrapšķinādama, viņa lēni tuvojās manai galvai. Nezinu, vai jūs mani sapratīsit… Es vienmēr esmu izjutis sevišķu riebumu, pretīguma sajūtu pret šādiem kukaiņiem. Es nekad nevarēju sevi piespiest pieskarties tiem pat ar pirkstu. Un tagad es biju bezspēcīgs pret šo nieka pretinieku. Bet mana galva tam bija tikai tramplīns, no kura var ērtāk pacelties gaisā. Kukainis, čaukstinā- dams kājas, joprojām lēni tuvojās. Ar zināmu piepūli tam izdevās ieķerties manas bārdas pavedienos. Bārdā sapinies, kukainis ilgi spārdījās, taču neatlaidīgi rāpās aizvien augstāk. Tā viņš pārrāpoja pāri manām sakniebtajām lūpām, uzrāpās pa deguna kreiso pusi, pārlīda pāri pievērtai kreisajai acij, līdz beidzot, sasniedzis pieri, nokrita uz stikla plāksnes, bet no turienes — uz grīdas. Nieka gadījums. Taču uz mani tas atstāja satricinošu iespaidu … Kad atnāca profesors Kerns, es kategoriski atteicos turpināt kopā ar viņu zinātnisko darbu. Es zināju, ka viņš neuzdrošināsies manu galvu publiski demonstrēt. Tāpat arī viņš neturēs galvu, no kuras nav nekāda labuma, bet kas var būt pierādījums pret viņu pašu. Tādēļ viņš mani nogalinās. Tāds bija mans aprēķins. Starp mums izraisījās cīņa. Kerns ķērās pie diezgan nežēlīgiem līdzekļiem. Reiz vēlu vakarā viņš ienāca ar kādu elektrisku aparātu rokās, pielika pie maniem deniņiem elektrodus un, neieslēdzis vēl strāvu, sāka runāt. Viņš stāvēja, rokas uz krūtīm sakrustojis, un runāja ļoti laipnā, maigā tonī, kā īsts inkvizitors. «Dārgais kolēģi,» viņš iesāka. «Mēs te esam vieni, aci pret aci, aiz biezam mūra sienām. Starp citu, ja arī tās būtu plānākas, stāvoklis nemainītos, jo jūs neesat spējīgs kliegt. Jūs esat pilnīgi manā varā. Es varu jums sagādāt visdrausmīgākās mocības un palikšu nesodīts. Bet kāpēc mocības? Mēs abi esam zinātnieki un varam viens otru saprast. Es zinu, ka jums dzīvot nav viegli, bet es neesmu vainīgs. Jūs man esat vajadzīgs, un es nevaru jūs atbrīvot no mokošās dzīves, bet pats jūs tagad nespējat aizbēgt no manis pat uz nebūtību. Vai tad labāk mums lietu neizbeigt miera ceļā? Jūs turpināsit mūsu eksperimentu …» Es noliedzoši savilku uzacis, un manas lūpas bez skaņas nočukstēja: «Nē!» — «Jūs mani ļoti apbēdināt. Vai nevēlaties papirosu? Es zinu, ka jūs nevarat izjust pilnīgu baudu, jo jums nav plaušu, caur kurām nikotīns varētu iesūkties asinīs, tomēr pazīstamas sajūtas…» Viņš izņēma no etvijas divus papirosus, vienu aizsmēķēja pats, bet otru iebāza man mutē. Ar kādu baudu es izspļāvu šo papirosu! «Nu labi, kolēģi,» viņš sacīja tajā pašā laipnajā, nosvērtajā balsī, «jūs piespiežat mani rīkoties…» Un* viņš ieslēdza strāvu. Šķita, ka caur manām smadzenēm izurbtos nokaitēts svārpsts … «Kā jūs jūtaties?» viņš gādīgi man vaicāja, tieši kā ārsts pacientam. «Galva sāp? Varbūt gribat to izārstēt? Jums vajag tikai…» — «Nē!» atbildēja manas lūpas. — «2ēl, ļoti žēl. Nāksies strāvu mazliet pastiprināt. Jūs mani ļoti apbēdināt.» Šoreiz strāva bija tik spēcīga, ka man šķita, it kā galva uzliesmotu. Sāpes bija neizturamas. Es griezu zobus. Mana apziņa sāka aptumšoties. Kā es vēlējos zaudēt samaņu! Taču .diemžēl nezaudēju. Es'tikai aizvēru acis un sakniebu lūpas. Kerns smēķēja, pūta man sejā dūmus un turpināja cepināt uz lēnas uguns manu galvu. Viņš mani vairs necentās pierunāt. Kad atvēru acis, es ieraudzīju, ka mana nelokāmība viņu ir satracinājusi. «Velns parāvis! Ja jūsu smadzenes man nebūtu tik vajadzīgas, es tās saceptu un šodien pat ar tām pabarotu savu pinčeru. Fu, stūrgalvis!» Viņš bez ceremonijām norāva no manas galvas visus vadus un aizgāja. Taču priecāties bija par agru. Drīz viņš atgriezās un piemaisīja šķīdumam, kas baroja galvu, uzbudinošas vielas, kuras izraisīja manī stipras, mokošas sāpes. Kad es negribot saviebos, viņš man jautāja: «Tātad kā jūs, kolēģi, izlēmāt? Joprojām nē?» Es paliku nelokāms. Viņš, apveltījis mani ar tūkstošiem lāstu, aizgāja, vēl negantāk saniknots. Es triumfēju. Vairākas dienas Kerns laboratorijā neparādījās, un es dienu no dienas gaidīju pestītāju nāvi. Piektajā dienā viņš ienāca, jautri svilpodams kādu dziesmiņu, it kā nekas nebūtu bijis. Nelikdamies par mani ne zinis, viņš turpināja darbu. Divas vai trīs dienas es to vēroju, neņemdams nekādu līdzdalību. Tomēr darbs nevarēja mani neinteresēt. Un, kad viņš eksperimentu gaitā pielaida dažas kļūdas, kas varēja pazudināt visus mūsu pūliņu rezultātus, es neizturēju un pamāju Kernam. «Sen jau tā vajadzēja!» ar apmierinātu smaidiņu viņš noteica un atgrieza gaisa krānu, lai es varētu runāt. Es izskaidroju viņam kļūdas būtību un kopš tā laika turpinu vadīt eksperimentus … Viņš bija.pieveicis mani ar viltu.