Lielpilsētas upuri
Kopš Lorāna bija uzzinājusi galvas noslēpumu, viņa Kernu ienīda. Dienu no dienas šīs jūtas auga augumā. Ar tām viņa iemiga un atmodās. Viņa Kernu redzēja kā drausmīgu murgu pa sapņiem. No naida viņa kļuva taisni slima. Pēdējā laikā, tikdamās ar Kernu, Marija tik tikko valdījās, lai nepateiktu viņam tieši acīs: «Slepkava!»
Viņas attiecības ar Kernu bija saspīlētas un vēsas.
— Kerns ir drausmīgs noziedznieks! — palikusi vienatnē ar galvu, Marija iesaucās. — Es par viņu ziņošu … par viņa noziegumiem es kliegšu, es nerimšos, iekams nebūšu atmaskojusi šo zagto slavu, iekams neatklāšu visas viņa ļaundarības. Es sevi nežēlošu.
— Klusāk! … Nomierinieties, — Dovels centās viņu pierunāt. — Es jau jums teicu, ka manī nav atriebības jūtu. Bet, ja jūsu ētiskie principi ir aizskarti un alkstat atmaksas, es jūs neatrunāšu… tikai nesteidzieties. Es lūdzu jūs pagaidīt, līdz beigsies mūsu eksperimenti. Jo Kerns pašreiz man vajadzīgs tāpat kā es viņam. Bez manis viņš nevar pabeigt pētījumu, bet tāpat arī es bez viņa ne. Un tas ir viss, kas man vēl atlicis. Neko vairāk man nebūs lemts radīt, bet iesāktie darbi jāpabeidz.
Kabinetā atskanēja soļi.
Lorāna ātri aizgrieza krānu un, vēl joprojām būdama sašutusi, atsēdās ar grāmatu rokās. Dovela galva, kā snaudā iegrimusi, pievēra plakstus.
Ienāca profesors Kerns.
Viņš aizdomīgi paraudzījās Lorānā.
— Kas noticis? Vai jūs kaut kas nomāc? Vai viss ir kārtībā?
— Nē … nekas … viss ir kārtībā … nepatikšanas ģimenē…
— Dodiet jūsu pulsu …
Lorāna negribīgi pastiepa roku.
— Pulss paātrināts… Nervi niķojas… Nervoziem cilvēkiem šis darbs tiešām ir grūts.
Taču es esmu ar jums apmierināts. Es divkārt palielināšu jūsu algu.
— Es jums pateicos, man nevajag.
— «Man nevajag.» Kam gan nevajag naudas? Jums taču ir ģimene.
Lorāna neko neatbildēja.
— Lieta tāda, ka mums jāveic daži sagatavošanās darbi. Profesora Dovela galvu mēs novietosim istabā aiz laboratorijas. Pagaidām, kolēģi, pagaidām … Vai jūs neguļat? — viņš jautāja galvai. — Bet te rit atvedīs divus svaigus līķus, un no tiem mēs iztaisīsim pāris labi runājošas galvas un nodemonstrēsim tās zinātnieku aprindām. Laiks darīt zināmu mūsu atklājumu.
Kerns atkal pētoši paskatījās uz Lorānu.
Lai pirms laika visā pilnībā neatklātu savu naidu, Lorāna piespieda sevi izlikties vienaldzīgai un pasteidzās uzdot jautājumu, kas pirmais iešāvās viņai prātā.
— Kas tie būs par līķiem, ko atvedīs?
— Es nezinu, un neviens to nezina. Tāpēc, ka pagaidām tie vēl nav līķi, bet dzīvi, veselīgi cilvēki. Veselīgāki par mums abiem. To es varu teikt pilnīgi droši. Man ir nepieciešamas pilnīgi veselu cilvēku galvas. Taču rīt viņus gaida nāve. Bet ne vēlāk kā stundu pēc nāves viņi būs šeit, uz sekciju galda. Es par to parūpēšos.
Lorāna, kas no profesora Kerna bija gatava sagaidīt visu, pavērās viņā tik izbiedētu skatienu, ka Kerns uz mirkli apjuka, bet pēc tam skaļi iesmējās.
— Nekas nav vienkāršāk. Es pasūtīju morgā divus svaigus līķus. Lieta, redziet, tāda, ka pilsēta, šis mūsdienu elks, ik dienas prasa cilvēku upurus. Kā negrozāmi ir dabas likumi, tā katru dienu pilsētā transporta kustības katastrofās iet bojā vairāki cilvēki, neskaitot nemaz nelaimes gadījumus rūpnīcās, fabrikās un būvvietās. Šie nāvei nolemtie dzīvespriecīgie, spēkpilnie, veselīgie cilvēki šodien mierīgi aizmigs, nezinādami, kas viņus sagaida rīt. Rīt no rīta viņi piecelsies un, jautri dungodami, apģērbsies, lai dotos, kā viņi paši domā, uz darbu, bet īstenībā — lai dotos pretī savai neizbēgamai nāvei. Tajā pašā laikā citā pilsētas malā, tikpat bezrūpīgi dungodams, ģērbsies viņu bende: šoferis vai vagona vadītājs. Pēc tam upuris izies no savas istabas, bet bende pilsētas otrā malā izbrauks no savas garāžas vai tramvaju parka. Pārvarot ielu kustības straumi, viņi neatlaidīgi viens otram tuvosies, nepazīdami viens otru, līdz viņu ceju liktenīgajam krustošanās punktam. Tad uz īsu acumirkli kāds no viņiem aizsapņosies, — un gatavs. Statistiskajos rādītājos, kas reģistrē ielu satiksmes nelaimes gadījumus, nāks klāt viens kāsītis. Tūkstošiem nejaušību novedīs viņus pie šī fatālā sadursmes punkta. Un tomēr neizbēgami tas viss notiks tikpat precīzi, kā pulksteņa mehānisms uz mirkli sabīda kopā vienā plaknē divus rādītājus, kas virzās uz priekšu ar dažādiem ātrumiem.
Nekad vēl profesors Kerns nebija bijis ar
Lorānu tik runīgs. Kas viņā izraisījis šo pēkšņo dāsnumu? «Es divkārt palielināšu jūsu algu …»
«Viņš grib man pielabināties, uzpirkt mani,» domāja Lorāna. «Viņam, kā liekas, ir aizdomas, ka es daudz ko nojaušu vai pat zinu. Taču uzpirkt mani viņam neizdosies.»
Laboratorijas jaunie iemītnieki
No rīta profesora Kerna laboratorijā uz sekciju galda tiešām atradās divi svaigi līķi.
Divas jaunās galvas, kas bija nolemtas publiskai demonstrēšanai, nedrīkstēja zināt par profesora Dovela galvas eksistenci. Tāpēc piesardzības labad Kerns to bija pārvietojis uz blakus telpu.
Viens no atvestajiem bija transporta kustības straumē bojā gājuša trīsdesmit gadus veca strādnieka līķis. Viņa varenais ķermenis bija sadragāts. Puspievērtajās stiklainajās acīs sastingušas izbailes.
Profesors Kerns, Lorāna un Džons baltos virsvalkos darbojās gar līķiem.
— Bija vēl daži līķi, — stāstīja profesors Kerns. — Kāds strādnieks bija nokritis no stalažām. Es to izbrāķēju. Viņam no satricinājuma varēja būt bojātas smadzenes. Izbrāķēju arī pāris pašnāvniekus, kas noin- dējušies. Šis puisis bija piemērots. Un vēl šī… nakts skaistule,