Dovela acis skumji raudzījās viņai pretī. Lupās bija sāpīgs smaids.
— Manu nabaga nelaimīgo profesor! — čukstēja Lorāna. — Bet drīz jūs tiksit atriebts!
Galva savilka uzacis. Lorāna atgrieza gaisa krānu.
— Labāk pastāstiet, kā norisēja eksperiments, — tikko jaušami smaidīdama, galva teica.
Galvas uzjautrinās
Tomā un Brikes galvām bija vēl daudz grūtāk pierast pie jaunā eksistences veida nekā Dovela galvai. Dovela smadzenes tagad nodarbināja tās pašas zinātniskās problēmas, kas viņu interesēja senāk. Tomā un Brike bija vienkārši cilvēki, un bez ķermeņa viņu dzīvei trūka jēgas. Pilnīgi saprotams, ka drīz viņiem kļuva garlaicīgi.
— Vai tad tā ir dzīve? — sūdzējās Tomā. — Nīksti kā celms. Visas sienas līdz pat pēdējai šķirbiņai esi izpētījis...
«Zinātnes gūstekņu» — kā Kerns viņus jokodams dēvēja — nomāktais garastāvoklis profesoru darīja nemierīgu. No garlaicības galvas varēja sākt nīkuļot, pirms vēl pienāks viņu demonstrēšanas diena.
Profesors Kerns visādi centās tās izklaidēt. Viņš sagādāja kinoaparātu, un Lorāna ar Džonu vakaros rīkoja kinoseansus. Par ekrānu kalpoja laboratorijas baltā siena.
Tomā galvai īpaši patika komiskās filmas ar Carlija Caplina un Montija Benksa piedalīšanos. Raugoties viņu dēkās, Tomā uz laiku aizmirsa par savu nevarību. No viņa kakla izlauzās pat kaut kas līdzīgs smiekliem, bet acis pierietēja asarām.
Tad Benkss beidza lēkāt, un uz istabas baltās sienas parādījās fermas attēls. Maza meitenīte baro cāļus. Klukstoša vista gādīgi cienā savus mazulīšus. Uz kūts fona jauna, veselīga sieviete slauc govi, ar elkoni atgaiņādama telēnu, kas grūž purnu pie tesmeņa.
Jautri mādams ar asti, aizskrien pinkains suns, aiz viņa parādās zemnieks. Viņš ved aiz iemauktiem zirgu.
Tomā pēkšņi nosēcās neparasti augstā, nedabiskā balsī un iekliedzās:
— Nevajag! Nevajag…
Džons, darbodamies gar aparātu, uzreiz nesaprata, kas par lietu.
— Pārtrauciet demonstrēšanu! — iesaucās Lorāna un pasteidzās iedegt gaismu. Izbalējušie attēli kādu brīdi vēl mijās, līdz beidzot izgaisa. Džons izslēdza projekcijas aparātu.
Lorāna paskatījās uz Tomā. Viņa acīs mirdzēja asaras, bet tās vairs nebija smieklu asaras. Platā seja bija savilkusies apvainota bērna grimasē, mute saviebta.
— Tāpat kā pie mums … uz laukiem… — viņš šņukstēdams izdvesa. — Govs … vistiņa … Pagalam, tagad viss pagalam …
Gar aparātu jau ņēmās Lorāna. Gaisma drīz tika izdzēsta, un uz baltās sienas sāka kustēties ēnas. Harolds Loids cenšas aizšmaukt no saviem vajātājiem — policistiem. Taču Tomā garastāvoklis bija sabojāts. Redzot tagad cilvēkus, kas spēj kustēties, viņš kļuva vēl bēdīgāks.
— Redz tikai, nesas kā sadedzis, — teica Tomā galva. — Vajadzētu viņu uzsēdināt tā kā mani, tad viņš vairs nelēkātu.
Lorāna mēģināja vēlreiz mainīt programmu.
Augstākās sabiedrības balles ainas pavisam sabojāja Brikes omu. Daiļās sievietes un greznās tualetes viņu kaitināja.
— Nevajag… es negribu skatīties, kā citi dzīvo, — viņa sacīja.
Kinoaparātu aizvāca.
Radiouztvērējs viņus uzjautrināja mazliet ilgāk.
Abus iejūsmināja deju mūzika, it sevišķi tautas deju motīvi.
— Ak dievs, kā es kādreiz dejoju šo deju! — izplūzdama asarās, reiz iesaucās Brike.
Nācās pāriet pie citiem izklaidēšanas veidiem.
Brike bija kaprīza, ik minūti pieprasīja spoguli, izgudroja jaunas frizūras, lūdza ar zīmuli iekrāsot viņai acis, smiņķēt seju. Viņu kaitināja nemākulīgā Lorāna, kura nepavisam nespēja apgūt kosmētikas noslēpumus.
— Vai tiešām jūs neredzat, — saniknoti runāja Brikes galva, — ka labā acs apvilkta tumšāka nekā kreisā? Paceliet spoguli augstāk!
Brike lūdza, lai viņai atnes modes žurnālus un audumus, un lika drapēt galdiņu, uz kura atradās viņas galva.
Viņa nonāca līdz dīvainībām: novēlotas kautrības sajūtas vadīta, pēkšņi paziņoja, ka nevar gulēt vienā istabā ar vīrieti.
— Norobežojiet pa nakti mani ar aizsegu vai vismaz ar grāmatu.
Un Lorāna izveidoja «aizsegu» — uzlika uz stikla plāksnes pie Brikes galvas atvērtu grāmatu.
Tomā sagādāja ne mazāk rūpju.
Reiz viņš pieprasīja vīnu, un profesoram Kernam vajadzēja viņam radīt noreibuma baudu, piemaisot barojošajiem šķīdumiem nelielu devu reibinošas vielas.
Dažreiz Tomā un Brike dziedāja duetu. Novājinātās balss saites neklausīja. Tas bija drausmīgs duets.
— Mana nabaga balss… Ja jūs būtu dzirdējuši, kā es dziedāju agrāk! — stāstīja Brike, un viņas uzacis savilkās uz augšu ciešanu pilnā izteiksmē.
Vakaros viņiem uzmācās pārdomas. Neparastais eksistences veids pat šiem vienkāršajiem cilvēkiem lika pārdomāt dzīvības un nāves problēmu.
Brike ticēja nemirstībai. Tomā bija materiālists.
— Protams, ka mēs esam nemirstīgi, — sacīja Brikes galva. — Ja reizē ar miesu nomirtu arī dvēsele, tā neatgrieztos galvā.
— Kur tad jums dvēsele sēdēja: galvā vai miesā? — Tomā indīgi jautāja.
— Nu, protams, ka bija miesā… visur bija… — nedroši atbildēja Brikes galva, Tomā jautājumā saklausot kādu ļaunu nolūku,
— Kā tad nu iznāk, jūsu miesas dvēsele tagad viņā saulē klīst bez galvas?
— Pats jūs esat bez galvas, — Brike apvainojās.
— Es esmu ar galvu. Tā vien tikai man ir, — Tomā nemitējās. — Bet vai jūsu gal
vas dvēsele nav palikusi viņā saulē? Vai viņa pa šo gumijas zarnu atgriezās atpakaļ uz zemes? Nē, — viņš sacīja jau nopietni, — mēs esam kā dampis. Ielaiž tvaiku — un atkal sāk darboties. Bet, ja tas sašķīdīs drumslās, nekāds tvaiks nepalīdzēs …
Katrs iegrima savās domās.
Debesis un zeme
Tomā argumenti Briki nepārliecināja. Par spīti vieglajam dzīves veidam, viņa bija zvērināta katoliete. Brike bija dzīvojusi diezgan vētraini, un viņai neatlika laika ne tikai domāt par aizkapa eksistenci, bet pat aiziet uz baznīcu. Taču viņā sīksti turējās bērnībā ieaudzinātā reliģiozitāte. Un tagad, likās, ir pienācis visīstākais brīdis, lai reliģiozitātes sēkla dzītu asnus. Viņas pašreizējā dzīve bija drausmīga, bet nāve — otrreizējas nāves iespēja — viņu baidīja vēl vairāk. Naktīs Briki mocīja aizkapa dzīves murgi.
Viņai rēgojās elles uguns liesmas. Brike redzēja, kā viņas grēcīgā miesa jau cepās uz milzīgas pannas.
Brike pamodās šausmās klabošiem zobiem, gandrīz bez elpas. Jā, viņa tiešām sajuta elpas trūkumu. Viņas uzbudinātās smadzenes prasīja spēcīgāku skābekļa pieplūdumu, bet viņai nebija sirds — tā dzīvā dzinēja, kas tik ideāli regulē vajadzīgā asins daudzuma piegādi visiem ķermeņa orgāniem. Viņa pūlējās kliegt, lai atmodinātu Džonu, kas dežurēja turpat istabā. Taču Džonam biežie izsaukumi bija apnikuši, un, lai mierīgi pāris stundas varētu pagulēt, viņš, neievērodams profesora Kerna norādījumus, dažreiz izslēdza gaisa krānus pie galvām. Brike kā no ūdens izvilkta zivs plātīja muti un mēģināja kliegt, bet viņas kliedziens nebija skaļāks par zivs pirmsnāves saucienu … Pa istabu joprojām klaiņoja himēru melnās ēnas, elles liesmas apgaismoja to sejas. Izstiepušas ķetnas ar drausmīgiem nagiem, himēras viņai tuvojās. Brike aizvēra acis, bet tas nelīdzēja: viņa joprojām tās redzēja, un viņai šķita, ka sirds no šausmām pamirst un kļūst auksta.
— Kungs dievs! Kungs dievs, vai tiešām tu nepiedosi savai verdzenei, tu esi visuvarens, — bez skaņas kustējās viņas lūpas, — tavai žēlastībai nav robežu. Es daudz esmu grēkojusi, bet vai es esmu vainīga? Tu taču zini, kā tas viss sanāca. Savu māti es neatceros, nebija, kas mani mācītu uz labu … Es cietu badu … Cik reižu es neesmu lūgusi, lai tu man palīdzi. Nedusmojies, kungs dievs, es tev nepārmetu, — viņa bailīgi turpināja savu mēmo lūgšanu. — Es gribu sacīt, ka tik vainīga nemaz neesmu, un, būdams tik žēlsirdīgs, varbūt tu mani aizsūtīsi uz šķīstītavu … Tikai ne uz elli! Es nomiršu no šausmām… Cik es gan esmu dumja, tur taču nemirst! — Un viņa atkal uzsāka savas naivās lūgšanas..