Toties vērtīgi bija tas, ka tagad viņi zināja, kur ātrās palīdzības mašīnā atrodami pirmās palīdzības piederumi. Un vēl viņi ārā trenējās ar hidrantu un milzu šļūteni, tāpēc spēja ar to rīkoties žiglāk un prasmīgāk nekā toreiz pirmajā ugunsgrēkā Edīlio.
Turklāt viņi kolosāli labi pārvaldīja ugunsdzēsēju kārti.
- Mums izbeigusies maize, pavēstīja Edilio.
-Ja ir makaroni, bez maizes var iztikt, mierināja Sems.
- Tie abi satur ogļhidrātus.
- Kurš te runā par pareizu ēšanu? Pie maltītes jābūt klāt maizei.
- Man likās, ka jūsējie raduši ēst tortiljas, iejaucās Kvinns.
- Ari tortiljas ir maize.
- Nu labi, bet maizes mums nav, teica Sems. Itin nekādas.
- Pēc kādas nedēļas vai divām maizes vairs nebūs nevienam, aizrādīja Kvinns. Maize, vai zini, jācep svaiga. Pēc kāda laika tā sapelē.
Bija pagājušas trīs dienas, kopš pilsētā bija parādījies un to pārņēmis Keins ar savu grupu.
Trīs dienas neviens nebija ieradies viņus glābt. Trīs dienas, slīgstot aizvien dziļākā depresijā. Trīs dienas, aizvien pieaugot apjēgai, ka šāda vismaz pagaidām ir viņu dzīve.
Un pati IBJZ tagad to tā dēvēja visi pastāvēja jau piecas dienas. Piecas dienas bez pieaugušajiem. Piecas dienas bez mātēm, tēviem, lielajiem brāļiem un māsām, skolotājiem, policistiem, veikalu pārdevējiem, ārstiem, garīdzniekiem, zobārstiem. Piecas dienas bez televīzijas, interneta un telefoniem.
No sākuma Keins tika sagaidīts ar labvēlību. Bērni gribēja apzināties, ka ir kāds, kurš visu vada. Gribēja saņemt atbildes uz jautājumiem. Gribēja likumus. Keinam lieliski padevās nostiprināt savu autoritāti. Ikreiz, kad Semam iznāca darīšana ar Keinu, viņu apbūra šī zēna absolūtā pašpārliecība itin kā viņš šim darbam būtu dzimis.
Bet šo triju dienu laikā bija uzradušās ari šaubas. Šaubas par Keinu un Diānu, bet vēl vairāk par Dreiku Mervinu. Bija bērni, kuri centās pārliecināt pārējos, ka ir vajadzīgs kāds, kas iedveš nelielas bailes, jo tas nākot par labu likumu ievērošanai. Bija tādi, kuri tam piekrita, taču norādīja, ka Dreika iedvestās bailes nekādi nevarot nosaukt par nelielām.
Bērni, kuri nepakļāvās Dreikam vai jebkuram no viņa tā sauktajiem šerifiem, tika kaustīti, dunkāti, spārdīti, un vienā gadījumā vainīgais pat tika iegrūsts vannasistabā un viņa galva iebāzta podā. Bailes no Dreika bija pārmākušas līdzšinējās bailes no nezināmā.
- Es varu pagatavot svaigas tortiljas, ierosināja Edīlio.
- Man tikai vajadzīgi milti, mazliet taukvielu, sāls un cepamais pulveris. Mums tas viss te ir.
- Pietaupi to tako ballītei, noteica Kvinns un, paņēmis no Sema makaronus, iemeta tos katlā.
Edīlio sarauca uzacis. Jūs dzirdējāt?
Sems un Kvinns sastinga. Skaļākais troksnis bija ūdens burbuļošana.
Tad to sadzirdēja viņi visi. Cilvēka balsi. Vaimanas.
Līdz ugunsdzēsēju kārtij bija tikai trīs soļi. Apvijis ap to rokas un kājas, Sems ieslīdēja grīdā ierīkotajā caurumā, lai nolaistos spoži apgaismotajā pirmā stāva garāžā.
Garāža bija plaši atvērta. Kāds pēc garajiem, iesarkanajiem matiem spriežot, meitene gulēja kņūpus uz sliekšņa. Izskatījās, ka viņa būtu mēģinājusi rāpot uz priekšu, bet tepat arī sabrukusi.
Pa piebraucamo ceļu no ielas puses virzījās šurp trīs stāvi.
- Palīdzi man! meitene klusi lūdzās.
Sems pietupās pie viņas un šausmās atrāvās. Beta?
Lecīgās Betas sejas kreiso pusi klāja asinis. Virs deniņiem rēgojās dziļa brūce. Viņa elsoja, dvešot tik smagi, it kā būtu veikusi maratonskrējienu un tagad ar pēdējo enerģijas mazumiņu censtos pārrāpot pāri finiša līnijai.
- Beta, kas noticis?
- Viņi nāk man pakaļ! Beta raudādama pieķērās pie Sema rokas.
Trīs stāvi tuvojās gaismas apļa robežai. Viens no viņiem neapšaubāmi bija Orks. Neviens cits nebija tik milzīgs. Edīlio un Kvinns iestājās garāžas durvīs.
Sems atraisījās no Betas un nostājās blakus Edīlio.
- Ja gribat, lai jūs piekauj, tad es, jums par prieku, to izdarīšu! nokliedzās Orks.
- Kas te notiek? noprasīja Sems. Piemiedzis acis, viņš noskatīja abus pārējos. Viņš tos pazina: pirmais bija puisis, vārdā Karls, septītklasnieks no pilsētas skolas, otrs Čeizs, astotklasnieks no Koutsas. Visi trīs bija bruņojušies ar alumīnija nūjām.
- Nav tava darīšana! atcirta Čeizs. Mums te šis tas jānokārto.
- Kas jums jānokārto? Ork, tu siti Betu?
- Viņa pārkāpa likumu, sacīja Orks.
- Tu, vecais, siti meitenei? Edīlio saniknots pārjautāja.
- Pieveries, salašņa! norēcās Orks.
- Kur ir Hovards? jautāja Sems. Vienkārši lai iegūtu laiku, līdz būs izlēmis, ko darīt. Vienu kauju viņš Orkam jau bija zaudējis.
Orks šo jautājumu uztvēra kā apvainojumu. Lai tiktu ar tevi, Sem, galā, man Hovards nav vajadzīgs.
Orks nāca tieši virsū Semam, apstājās pēdas attālumā un uzlika nūju uz pleca, gatavs laist to darbā. Kā beisbola sitējs, sagatavojies nākamajai ātrbumbai. Tikai tas vairāk atgādināja bērnu beisbolu: pa Sema galvu nebija iespējams netrāpīt.
- Pavācies nost, Sem! pavēlēja Orks.
- Nu, es gan te vairs nelīdīšu, noteica Kvinns. Ļauj, lai šis viņu savāc, Sem!
- Nekāds “ļauj”, izlaboja Orks. Es daru, ko gribu.
Sems pamanīja Orkam aiz muguras kustību. Pa ielu tuvojās
cilvēki divdesmit vai pat vairāk bērnu. To manīja arī Orks un palūkojās pār plecu.
- Nedomā, ka viņi nāk tevi glābt, to teicis, Orks spēcīgi trieca ar nūju.
Sems ierāva galvu plecos. Nūja pašāvās garām viņa galvai, un Orks, inerces rauts, aizklumzāja dažus soļus uz priekšu.
Sems bija izsists no līdzsvara, toties Edllio bija sagatavojies. Ieaurojies viņš metās ar galvu virsū Orkam. Lai ari augumā Edllio bija varbūt tikai puse no Orka, tomēr milzenis, nogāzts no kājām, smagi novēlās uz betona.
Čeizs metās virsū Edllio, cenšoties atraut viņu no Orka.
Bērnu bars, kas joza šurp pa ielu, bija jau klāt. Skanēja dusmīgas balsis un pret Orku vērsti draudi.
Visi klaigāja, tomēr nevienlīdzīgajā cīniņā neviens nemetās. Cauri troksnim izlauzās kāda balss.
- Stāt! Visiem palikt uz vietas! pavēlēja Dreiks.
Orks nogrūda no sevis Edllio un, pielēcis kājās, ņēmās to spārdīt, raidot vienpadsmitā izmēra Nike krosa kurpju spērienus pa Edllio aizsardzībā izstieptajām rokām. Sems metās draugam palīgā, bet Dreiks bija žiglāks. Nostājies Orkam aiz muguras un sakampis viņu aiz matiem, Dreiks atgāza tā galvu atpakaļ un trieca elkoni Orkam sejā.
Orkam no deguna izšļācās asinis, un viņš niknumā ierēcās.
Izdarījis vēl vienu triecienu, Dreiks palaida savu upuri vaļā, ļaujot tam nokrist uz asfalta.
- Kurš no vārdiem teikumā “Stāt, visiem palikt uz vietas!” tev nebija saprotams, Ork? viņš noprasīja.
Orks uzrausās ceļos un tuvojās Dreikam kā futbola aizsargs. Dreiks veikli kā matadors pakāpās sāņus. Izstiepis roku, viņš pavēlēja Čeizam: Dod šurp!
Čeizs pasniedza viņam nūju.
Ar īsu, asu nūjas grūdienu Dreiks ieblieza Orkam pa ribām. Tad pa nierēm un visbeidzot pa deniņiem. Katrs no šiem trim sitieniem bija rūpīgi tēmēts, precīzs un iedarbīgs.
Orks, bezpalīdzīgs un neaizsargāts, apvēlās uz muguras.
Dreiks piegrūda nūjas resno galu Orkam pie rīkles. Vecīt, tev nudien jāmācās kļausities, kad es runāju.
Dreiks iesmējās, soli atkāpās, pameta gaisā nūju un noķēris pārmeta to sev pār plecu. Tad viņš sminēdams uzlūkoja Semu.