- Kā būtu, ja tu man izstāstītu, kas te notiek, mister ugunsdzēsēju priekšniek?
Sems ari agrāk bija stājies pretī huligāniem. Taču ne ar vienu tādu, kurš varētu līdzināties Dreikam Mervinam, viņš nebija sastapies. Orks bija vismaz piecdesmit mārciņas smagāks par Dreiku, bet Dreiks ar to bija ticis galā kā ar sīku knisli.
Sems, vēl arvien tupēdams, norādīja uz Betu. Domāju, ka Orks viņu ir sitis.
- Jā? Nu un tad?
- Es netaisos viņam to ļaut, Sems, cik mierīgi vien spēdams, paziņoja.
- Man gan nelikās, ka tu būtu gatavs kādu glābt. Drīzāk izskatījās, ka esi gatavs pieļaut, lai tev galvu ietriec plecos, sacīja Dreiks.
- Beta neko sliktu nedarīja, no pūļa atskanēja spalga, bērnišķīga balstiņa.
- Muti ciet! Dreiks neatskatīdamies noskaldīja. Tu. Paskaidro, kas par lietu! viņš norādīja uz Čeizu.
Čeizs bija sportiska izskata puisis ar blondiem matiem, kas sniedzās gandrīz līdz pleciem, un stilīgām brillēm. Viņš bija ģērbies Koutsas formas tērpā, kas pēc daudzu dienu valkāšanas bija saburzījies un kļuvis netīrs. Tā skuķene kaut ko darīja, viņš norādīja uz Betu. Viņa lietoja spēku.
Sems juta pār muguru pārskrienam ledainas tirpas.
Viņš teica “spēks”. It kā tas būtu kaut kas ikdienišķs un visiem labi zināms. Kaut kas tāds, ko piemin tāpat vien, garāmejot.
Dreiks pasmīnēja. Ko tu ar to gribi teikt, Čeiz? Veidā, kā viņš to pateica, slēpās nepārprotami draudi.
- Neko, Čeizs ātri noteica.
-Viņa rādīja burvju triku! iesaucās tā pati balstiņa.
- Viņa nevienam neko ļaunu nedarīja.
- Es viņai teicu, lai izbeidz. Orks atkal bija uzsvempies kājās un ar neslēptu naidu, bet ari zināmu piesardzību skatījās uz Dreiku.
- Orks ir šerifa amata izpildītājs, Dreiks atgādināja.
- Tātad, ja viņš kādam saka, lai tas pārstāj darīt kaut ko neatļautu, tam ir jāpārstāj. Ja šī meitene atteicās paklausīt, tad jā, es uzskatu, ka viņa ir saņēmusi pēc nopelniem.
-Jums nav nekādu tiesību sist cilvēkus, iebilda Sems.
Dreikam bija haizivs smaids: pārāk daudz zobu un ne miņas no humora izjūtas. Kādam taču ir jārūpējas, lai cilvēki ievēro likumus. Pareizi?
- Vai pastāv kaut kāds likums, kas aizliedz burvju triku rādīšanu? vaicāja Edīlio.
- Jā, atbildēja Dreiks. Taču pieļauju, ka ir cilvēki, kuri to nezina. Čeiz? Iedod ugunsdzēsēju priekšniekam jaunāko likumu izdruku.
Sems paņēma salocīto, saburzīto papīra lapu, pat nepaskatījies uz to.
- Lūk, noteica Dreiks. Tagad tu zināsi likumus.
- Šeit neviens ne ar kādām burvestībām nenodarbojas, samiemieciski uzbilda Kvinns.
- Tad mans darbs ir paveikts[1], sacīja Dreiks un iesmējās pats par savu asprātību. Viņš pagrūda beisbola nūju atpakaļ Čeizam. Viss kārtībā. Visi izklīst pa mājām.
- Beta kādu laiku paliks šeit.
- Manis pēc.
Orku un pārējos Dreiks aizveda sev līdzi. Pūlis pašķīrās, dodot viņiem ceļu.
Sems nometās uz ceļiem blakus Betai. Mēs tev uzliksim pārsējus.
- Kas tie tādi par burvju trikiem? Kvinns viņai jautāja.
Beta tikai pašūpoja galvu. Nekas sevišķs.
- Viņa raidīja no rokām mazas gaismas lodītes, sacīja smalkā balstiņa. Tas bija superīgs triks.
- Nu, jūs dzirdējāt, ko teica Dreiks: visi prom no šejienes! skaļā balsī uzsauca Kvinns. Visiem izklīst pa mājām.
Sems, Kvinns un Edīlio pa daļai vilkšus, pa daļai nešūs iedabūja Betu iekšā un iesēdināja ātrās palīdzības mašīnā. Edīlio ar steriliem tamponiem notīrīja viņai no sejas asinis, uzlika antibiotiku ziedi un ar diviem leikoplasta gabaliem aizlīmēja brūci.
- Tu vari pārnakšņot šeit, Beta, ierosināja Sems.
- Nē, man jātiek mājās, es būšu vajadzīga brālītim, teica Beta. Bet paldies, viņa uzsmaidīja Edīlio. Piedod, ka manis dēļ tev nācās saņemt spērienus.
- Kas nu tur liels… Edīlio kautrīgi paraustīja plecus.
Sems pavadīja Betu mājās. Kvinns un Edīlio aizslāja augšup pa kāpnēm.
Kvinns piegāja pie katla un ar putu karoti izzvejoja dažus spirālveida makaronus. Vienu viņš nogaršoja.
- Gatavā biezputra, vecīt.
- Pārvārījušies, Edīlio, palūkojies pār plecu, piekrita.
- Brokastu pārslas? ierosināja Kvinns.
Viņš iebēra sev kādu nieku un, nolēmis neiesaistīties sarunā ar Edīlio, sāka kaut ko savā nodabā dungot. Viņš tikai ar pūlēm spēja paciest Edīlio klātbūtni. Viņa omulību, viņa orientēšanos gandrīz visā. Un šobrīd vēl arī to, kā viņš, itin kā kaut kāds meksikāņu specvienības karotājs, bija meties virsū Orkam.
Tas ir stulbums, prātoja Kvinns. Stulbums lekties pretī tādam puisim kā Orks. Protams, tas, kas notika ar Betu, bija gaužām nelāgi, bet kāda jēga iesaistīties kautiņā ar tādu, kuru uzveikt tev nav nekādu izredžu? Ja nebūtu ieradies Dreiks, Edīlio tagad varētu lasīt kopā savus kauliņus.
Ja tā padomā…
Atgriezās Sems. Viņš pamāja Edllio ar galvu, taču Kvinnu tikko pagodināja ar skatienu.
Kvinns sakoda zobus. Vareni. Sems uz viņu dusmojas par to, ka viņš negribēja dabūt pa galvu. It kā Sems pats būtu nez kāds varonis. Kvinns varēja atsaukt atmiņā neskaitāmas reizes, kad Sems noraustījās no viļņiem, pa kuriem Kvinns lēkāja uz nebēdu. Neskaitāmas reizes.
- Makaroni pagalam, pavēstīja Kvinns.
- Nogādāju Betu mājās. Ceru, ka ar viņu viss būs labi, sacīja Sems. Viņa vismaz teica, ka jūtoties tā nekas.
Sems apsēdās un pārliecās pār savu brokastu pārslu bļodu.
- Betai piemīt tas pats, kas tev, vai ne? Kvinns viņam jautāja.
- Jā. Varbūt nedaudz mazāk. Viņa man teica, ka vienīgais, ko spēj, ir likt plaukstām izstarot gaismu.
- Tātad roku viņa pagaidām nevienam nav nosvilinājusi, ko? Kvinns bija noguris no tā žēluma un nicinājuma sajaukuma, ar kādu Sems viņā nolūkojās. Viņš bija noguris no tā, ka tiek atstumts tāpēc vien, ka ir apveltīts ar kādu nieku veselā saprāta un nebāž degunu citu darīšanās.
Sems piemiegtām acīm palūkojās augšup. Likās, it kā viņš grasītos kaut ko iebilst, taču tad drūmi saknieba lūpas un, neko neteicis, pastūma malā bļodu.
- Tāpēc jau tu nevari nevienam to teikt, nerimās Kvinns.
- Cilvēki tevi uzskatīs par ķerto. Tagad tu redzi, kas ar tādiem ķertajiem notiek.
- Beta nav nekāda ķertā, piespiesti mierīgā toni, sakostiem zobiem, kā jau viņš to mēdza darīt, teica Sems. Viņa ir vienkārši meitene no mūsu skolas.
- Neesi muļķis, Sem, iebilda Kvinns. Beta, Mazais Pīts, skuķēns ugunsgrēkā, tu. Ja jūs esat četri, tad gan jau ir vēl vairāk. Normālajiem cilvēkiem tas nepatiks. Normālie jūs uzskatīs par bīstamiem vai kaut kā tamlīdzīgi.
- Vai ari tu tā domā, Kvinn? Sems klusi jautāja. Tomēr viņš vēl arvien vairījās ieskatīties Kvinnam acis.
Atradis aizmugures kabatā likumu sarakstu, Sems to atlocīja un izplāja uz galda.
- Es tikai saku, palūkojies apkārt, vecīt! Kvinns nespēja nomierināties. Bērni jau tā ir pietiekami nobijušies. Kā gan normāli cilvēki…
- Varbūt tu varētu pārstāt kladzināt šo savu “normāli cilvēki”? Sems viņu pārtrauca.
Edllio, kurš allaž bija samierinātājs starp Semu un Kvinnu, mudināja: Palasi labāk tos likumus, vecīt.
Sems nopūtās. Viņš uzmanīgi nogludināja papīru, pārskrēja ar acīm pār lapu un izdeva nepieklājīgu troksni. Pirmajā punktā teikts, ka Keins ir Perdidobīčas un visas ar nosaukumu IBJZ apzīmētās teritorijas pārvaldītājs.