Edīlio nošņaukājās. Ne miņas no lielummānijas, ko?
- Otrais punkts. Dreiks ir viņa ieceltais šerifs, kuram dota vara īstenot likumus. Trešais. Es esmu ugunsdzēsēju priekšnieks un tātad atbildu par reaģēšanu ārkārtas situācijās. Vareni. Ak, es laimīgais! Pacēlis acis, viņš piebilda: Ak, mēs laimīgie!
- Jauki gan no tavas puses, ka atceries arī ierindas cilvēciņus, izmeta Kvinns.
- Ceturtais. Neviens nedrīkst iet veikalā un kaut ko ņemt bez pārvaldnieka vai šerifa atļaujas.
- Tev šajā sakarā ir kādas pretenzijas? jautāja Kvinns.
- Nedrīkst taču nemitīgi sirot, kampjot visu pēc kārtas.
- Šajā sakarā pretenziju nav, Sems negribīgi piekrita.
- Piektajā teikts, ka mums visiem jāpalīdz Mātei Marijai bērnudārzā, jāpiegādā viss, ko viņa prasa, un jāpalīdz ikreiz, kad viņa to lūdz. Labi. Itin jauki. Sestais: tev nebūs nokaut.
- Patiešām? pārjautāja Kvinns.
Sems drūmi pasmaidīja, kā tas notika reizēs, kad viņš jutās noguris no dusmošanās un cerēja, ka noguruši ir arī visi pārējie. Joks, viņš atbildēja.
- Labi, beidz ākstīties un turpini lasīt.
- Gluži vienkārši cenšos saglabāt humora izjūtu, kamēr pasaule ap mums jūk un brūk, teica Sems. Sestais. Mums visiem jāiesaistās tādos darbos kā māju pārmeklēšana un tamlidzīgi. Septītais. Par jebkāda veida sliktu uzvedību mums visiem ir jāinformē Dreiks.
- Tātad mums visiem jākļūst par ziņu pienesējiem, secināja Edilio.
- Neuztraucies, šeit nav ne imigrācijas policijas, ne Migras\ teica Kvinns. Un vispār, ja kāds spēs izdomāt, kā aizsūtīt tevi atpakaļ uz Meksiku, es došos tev līdzi.
- Uz Hondurasu, izlaboja Edilio. Nevis Meksiku. Saku jau kādu desmito reizi.
- Astotais. Te nu tas ir. Izlasīšu tieši tā, kā te uzrakstīts, sacīja Sems. Cilvēkiem aizliegts rādīt burvju trikus vai veikt jebkādas citas darbības, kas apkārtējos var izraisīt bailes vai satraukumu.
- Ko tas nozīmē? jautāja Kvinns.
- Tas nozīmē, ka Keinam pilnīgi noteikti ir zināms par spēku.
- Tad nu gan pārsteigums! Edilio pamāja pāri savai pārslu bļodai. Bērni melš, ka tas esot bijis Dieva sods. Bet es jau no paša sākuma teicu, ka Keinam piemīt spēks. Cilvēki runā, ka Keins ir kā mags. Nu, zini, tāds kā burvis.
- Nē, vecīt, Kvinns viņam nepiekrita. Ja jau viņam pašam būtu spēks, tad nebūtu vajadzīgs tāds Orks un Dreiks, kuri vēršas pret tiem, kam tas ir.
- Kā nu ne, Kvinn, iebilda Sems. Ja reiz viņš grib būt vienīgais, kuram tas ir.
- Sirgsti ar paranoju, brač?
- Devītais punkts, Sems turpināja lasīt. Mēs atrodamies ārkārtas situācijā. Šajos krīzes apstākļos neviens nedrīkst citu kritizēt, izsmiet vai traucēt viņam pildīt viņa oficiālos pienākumus.
1 Slenga apzīmējums nelegālās imigrācijas apkarošanas dienestam.
Kvinns paraustīja plecus. Nu labi, mums taču ir krīze, vai ne? Ja tā nav krīze, tad es nezinu, kas tas ir.
- Tātad mums pēkšņi nav ļauts neko teikt? Sems neticībā grozīja galvu. Piespiedu samierināšanās bridis bija garām. Sems no jauna jutās vīlies Kvinnā.
- Paklau, tas ir kā skolā, vai ne? Kvinns centās viņu pārliecināt. Nedrīkst taču lekties pret skolotājiem. Vismaz ne acis.
-Tad jau tev, Kvinn, noteikti patiks desmitais punkts: “Atsevišķās ārkārtas situācijās šerifs drīkst pieņemt lēmumu, ka ar augstāk minētajiem noteikumiem nepietiek. Šajos gadījumos šerifs pats drīkst formulēt noteikumus, kas nepieciešami, lai uzturētu vispārēju kārtību un garantētu iedzīvotāju drošību.”
- “Formulēt”, noirgojās Kvinns. Izskatās, ka viņam to palīdzējusi uzrakstīt Astrīda.
Sems pagrūda papīru sāņus. Nē. Tas nav Astrīdas stils. Viņš sakļāva plaukstas, nolika tās uz galda un pavēstīja: Tas ir galīgi šķērsām.
Edīlio un Sema skatienos atspoguļojās vienlīdz lielas raizes. -Jā, vecīt, tas patiešām nav pareizi. Tas nozīmē, ka Keins un Dreiks drīkst darīt visu, kas tiem ienāk prātā.
- Tā iznāk, piekrita Sems. Un tas mudina cilvēkus turēt citam citu aizdomās, neuzticēties.
Kvinns iesmējās. Tev nepielēca, brač. Cilvēki jau tagad ir aizdomu pilni. Tagad vairs nav normālie laiki, vai ne? Mēs esam nogriezti no pārējās pasaules, mums nav neviena pieaugušā, ne policistu vai skolotāju, ne vecāku, un, es atvainojos, bet mūsu vidū ir tādi, ar kuriem ir notikusi sazin kāda mutācija vai kaut kas tamlīdzīgs. Tu izturies tā, it kā cerētu, ka viss turpināsies kā normālos apstākļos, it kā nebūtu nekādas IBJZ.
Sema pacietība reiz bija galā. Un tu izturies tā, it kā uzskatītu, ka Beta ir pelnījusi, ka viņu piekauj. Kāpēc tu nejūties sašutis, Kvinn? Kāpēc tu samierinies ar domu, ka meiteni,
kuru mēs visi pazīstam, meiteni, kura nevienam nedara pāri, smagi piekauj huligāns Orks?
- Ak tad redz, kur tu tēmē! It kā es pie tā būtu vainīgs! Kvinns pielēca kājās un atgrūda krēslu. Paklau, Sem, es nesaku, ka tas ir pareizi, ka viņu piekāva, vai saprati? Bet ko tu gaidīji? Es gribu teikt: bērnus mēdz apcelt par to, ka viņi valkā stulbas drēbes vai ir tizli sportā, vai sazin par ko vēl. Un tas notiek skolotāju un vecāku deguna priekšā. Tā ir parasta ikdienas dzīve. Tu iedomājies, ka tagad, kad viss, kas vien var būt, ir sagājis grīstē, bērni pēkšņi sāks domāt: “Ak, Sems var šaut no acīm gaismas bultas vai ko tur vēl, un tas nu gan ir superīgi!” Nē, brač, tā tas nemēdz notikt.
Kvinnam un vēl jo vairāk Semam par izbrīnu ierunājās Edīlio: Viņam taisnība. Ja tādu kā tu un Beta ir daudz, būs, vai zini, kreņķi. Dažiem cilvēkiem piemīt spēks, citiem tā nav. Kas attiecas uz mani, esmu saradis ar to, ka esmu otrās šķiras pilsonis. Viņš drūmi pablenza uz Kvinnu, kurš izlikās to neredzam. Bet citi apskaudīs, un vēl citi baidīsies, un, lai vai kā, visi jutīsies neērti, tāpēc meklēs kādu, kam uzgrūst vainu. Spāniski mēs to dēvējam par cabeza de turco. Tas nozīmē kādu, ko mēs vainojam visās savās nelaimēs.
- Grēkāzis, pārtulkoja Kvinns.
- Jā, akurāt. Edīlio pamāja ar galvu. Grēkāzis.
Kvinns plaši izpleta rokas aizskartas nevainības žestā.
- Ko es teicu? Tā tas ir: ja esi citāds, tev jākļūst par upuri. Tu izturies un rīkojies visnotaļ vareni, Sem, taisi no sevis baigi taisnīgo, taču to tu vēl neesi sapratis. Ļaunākais, kas ar mums varēja notikt agrāk, bija iekulties šādās tādās nepatikšanās: tikt izslēgtiem no skolas, dabūt atzīmi “F” vai tādā garā. Tagad ielec kādam acīs, un dabūsi pa galvu ar beisbola nūju. Kaušļi ir bijuši vienmēr, bet bija pieaugušie, kas viņus pieskatīja. Tagad? Tagad visu izrīko kaušļi. Cita spēle, brālīt, pavisam cita spēle. Tagad mēs spēlējam pēc kaušļu noteikumiem.
SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA
169 STUNDAS, 18 MINŪTES
- Man vajag tabletes! Cepums kliedza balsī, kas, Dārai Beidū par šausmām, ne brīdi nešķita piekususi vai aizsmakusi.
- Vēl par agru, šos vārdus pēdējo triju dienu laikā Dāra izrunāja jau kādu miljono reizi.
- Dod man tabletes! auroja Cepums. Man sāp! Šausmīgi sāp!
Dāra aizspieda ar rokām ausis un centās izlobīt kādu jēgu no savā priekšā atvērtās grāmatas teksta. Izlemt, kā rīkoties, droši vien būtu vieglāk, ja vēl arvien darbotos internets. Tad viņa varētu atvērt Google lapu un ierakstīt tur “vikodīns” un “pārdozēšana”. Izvilināt tiešu atbildi no biezā, nobružātā "Medicīnisko uzziņu” sējuma, ko kāds viņai bija atstiepis no Perdidobīčas doktorāta, bija daudz grūtāk.