Viena no daudzajām problēmām bija tā, ka viņa deva savam pacientam visu, sākot ar advilu un beidzot ar vikodīnu un tailenolu ar kodeīnu. Grāmatā nekas nebija teikts par sāpju remdēšanu, jaucot kopā niecīgu devu viena medikamenta ar tikpat niecīgu devu cita. Zāļu bija maz, un tās bija jātaupa.
Dāras puisis Elvuds bija sabrucis krēslā un atslēdzies. Viņš bija uzticams draugs jau tāpēc vien, ka visu laiku bija līdzās. Un viņš allaž palīdzēja pacelt Cepumu, lai paliktu tam zem dibena “šīberi”, kad sirdzējam tas bija nepieciešams.
Bet tam, ko spēj izdarīt tavs puisis, ir savas robežas. Viņš nemazgāja šīberi. Viņš neturēja pudeli, kad ievainotajam vajadzēja čurāt.
To visu darīja Dāra. Trijās dienās, kopš viņa gadījuma pēc bija kļuvusi par cilvēku, kurš atbildīgs par šo baznīcas pagrabtelpās izvietoto nolaisto, tumšo bezlogu un bezprieka izmisuma karaļvalsti, Dāra bija veikusi visus tos darbus, par kuriem agrāk domāja, ka tie viņai nav pa spēkam. Darbus, kurus viņai neapšaubāmi negribējās darīt, ieskaitot dienišķās insulīna injekcijas septiņus gadus vecam cukurslimniekam.
Atskanēja klauvējiens pie durvīm, un Dāra atgrūda krēslu no rakstāmgalda un gaismas apļa, kas apspīdēja gandrīz nekam nederīgo grāmatu.
Marijai Terafino līdzi bija meitenīte, kurai no skata varēja dot kādus četrus gadus.
- Sveika, Marij! Dāra sveicināja. Kas te pie mums ir atnācis?
- Man tik ļoti negribas tevi traucēt, teica Marija. Zinu, cik aizņemta esi. Bet viņai sāp vēderiņš.
Abas meitenes apkampās. Pirms IBJZ viņas nebija pat lāgā pazīstamas, taču nu bija kļuvušas kā māsas.
Dāra pietupās, lai viņas seja būtu vienā augstumā ar meitenītes seju. Sveika, mīļā. Kā tevi sauc?
- Ešlija.
- Labi, Ešlij, izmērīsim tev temperatūru un paskatīsimies, kas notiek. Vai tu varētu atnākt un apsēsties uz galda?
Dāra ieslidināja elektronisko termometru tīrā plastmasas apvalkā un ielika to meitenītei mutē.
- Tu nu gan esi ielikta kaktā! Marija smaidīdama noteica.
Pēkšņi ieaurojās Cepums, tik skaļi un neķītri, ka Ešlija
gandrīz norija termometru.
- Man iet uz beigām pretsāpju tabletes, teica Dāra.
- Nezinu, ko iesākt. Esam iztukšojuši ārsta kabinetu un tiekam ari pie šādām tādām zālēm, ko cilvēki atraduši, pārmeklējot mājas. Bet viņš cieš tādas sāpes…
- Labāk nekļūst? Viņa plecam, es domāju.
- Nē, atbildēja Dāra. Nekļūst vis. Vienīgais, ko varu izdarīt, ir turēt to allaž tīru. Viņa aplūkoja termometru. Trīsdesmit septiņi un viens. Temperatūra vairāk vai mazāk normāla. Atgulies un ļauj, es kaut ko pārbaudīšu. Es tev paspaidīšu vēderiņu. Varbūt mazliet kutēs.
- Vai tu man dosi šprici? jautāja meitenīte.
- Nē, mīļā. Es tikai gribu mazliet paspaidīt tavu puncīti. Dāra iespieda pirkstu galus meitenītes vēderā un tad strauji tos atrāva. Vai sāpēja?
- Kutēja.
- Ko tu šādi pārbaudi? jautāja Marija.
- Apendicītu, Dāra paraustīja plecus. Tas arī ir puslīdz viss, ko zinu, Marij. Kad apskatos “vēdergraizes”, tur priekšā ir viss iespējamais, sākot ar aizcietējumu un beidzot ar kuņģa vēzi. Varbūt viņai vienkārši vajag kakāt.
- Vai tu šodien izkakājies? viņa jautāja mazajai meitenītei.
- Laikam ne.
- Es liku viņai sēdēt uz podiņa, teica Marija.
- Iedod viņai padzerties ūdeni. Nu zini, pāris glāžu.
Marija saspieda Dāras roku. Es zinu, ka tu neesi ārste,
tomēr ir tik labi, ka tu esi.
Dāra nopūtās. Es cenšos lasīt to grāmatu. Bet jāteic, ka tā mani tikai baida. Pastāv miljons slimību, par kurām neesmu pat dzirdējusi un par kurām nemaz negribu domāt.
- Jā. Varu iedomāties.
Marija vēl kavējās. Dāra apjautājās, vai ir vēl kas uz sirds.
- Paklau, es zinu, ka tas ir dīvaini un tā tālāk, Marija, pieklusinājusi balsi līdz diskrētam čukstam, teica. Bet ja es tev kaut ko pateikšu…
- To, kas te notiek, es nevienam nestāstu, Dāra mazliet stīvi sacīja.
- Zinu. Atvaino. Tas nav… Es gribu teikt, tas ir kaut kas tāds, par ko man ir neērti runāt.
- Marij! Neērtības izjūta man jau sen ir aiz muguras. Tagad esmu ceļā uz pazemojumu un riebumu, tāpēc, lai ari ko tu man teiktu, mani tas nemulsinās.
Marija pamāja ar galvu. Viņa sažņaudza rokas dūrēs un vienā elpas vilcienā izdvesa: Redzi, es lietoju prozaku.
- Pret ko?
- Vienkārši kaut kādu, nu saproti, kaut kādu iemeslu dēļ. Lieta tāda, ka man tas ir izbeidzies. Es zinu, ka tas nav tik svarīgi kā daudz kas cits, ko tu dari, viņa palūkojās uz Cepumu. Bet, ja man nav tablešu, es kļūstu… Viņa strauji ievilka elpu un izdvesa nopūtu, kas bija gandrīz vai šņuksts.
- Nekādu problēmu! attrauca Dāra. Viņai gan būtu gribējies iegūt sīkāku informāciju, bet intuīcija ieteica labāk netincināt. Ļauj paskatīties, kas man te ir. Vai tev ir zināms, cik spēcīgas tabletes tu lieto?
- Četrdesmit miligramus reizi dienā.
- Es gribu čurāt, Cepums žēlabaini noīdējās.
Dāra piegāja pie skapja, kurā glabāja medikamentus. Daži bija lielās, baltās farmācijas pudelēs, citi mazākās pudelītēs ar skrūvējamiem vāciņiem. Un vēl viņai bija dažas no ārsta kabineta pievāktas paraugu paciņas.
Elvuds nosprauslājies pamodās. Ak vai! Biju nolūzis.
- Sveiks, Elvud! uzsauca Marija.
- Uhu, norūca Elvuds un, atbalstījis galvu rokā, atkal aizmiga.
- Cik jauki no viņa puses visu laiku palikt kopā ar tevi! atzīmēja Marija.
- No viņa gan nav nekādas jēgas, Dāra noskaldīja, taču tūlīt pat atmaiga. Bet vismaz viņš ir šeit. Domāju, ka varēšu tev piešķirt kaut cik divdesmitmiligramīgo tablešu. Dzer tās pa divām uzreiz. To teikdama, viņa iebēra kapsulas Marijas saujā. Kādai nedēļai pietiks. Piedod, bet man nav pudelītes vai kaut kā tamlīdzīga.
Marija ar pateicību paņēma tabletes.
- Tu esi labs cilvēks, Dāra. Kad tas viss reiz būs beidzies, vai zini, un kad mēs būsim izaugušas, tu varēsi kļūt par ārsti.
Dāra rūgti iesmējās. Pēc tā visa, Marij, šī nu ir pati pēdējā profesija, ko es gribētu apgūt.
Pēkšņi atsprāga vaļā slimnīcas durvis. Abas meitenes, strauji pagriezušās, ieraudzīja Lecīgo Betu. Labo roku piespiedusi pie galvas, viņa iestreipuļoja telpā. Galva sāp, sacīja Beta. Viņas teiktais bija tikko saprotams. Meitene runāja ar jūtamu piepūli. Viņas kreisā roka ļengani nokarājās gar sānu un šķita kā bez dzīvības. Kad Beta paspēra vēl dažus soļus, kļuva redzams, ka arī kreisā kāja neveikli velkas līdzi.
Dāra pieskrēja, lai saķertu Betu brīdī, kad tā saļima.
- Elvud, mosties! viņa iesaucās.
Dāra, Elvuds un Marija, pa pusei nesot, pa pusei velkot, nogādāja Betu gultā, kurā pirms brīža tika izmeklēta Ešlija.
- Tagad man gribas kakāt, pavēstīja Ešlija.
- Ak Dievs, man vajadzīgas tabletes! gaudoja Cepums.
- Pieveries! Dāra viņam uzkliedza. Tad viņa aizmiedza acis un aizspieda ar rokām ausis. Visi aizverieties!
Beta, gulēdama uz galda, nočukstēja: Piedod! Tikai viņai iznāca “fietot”.
- Uz tevi tas neattiecas, Beta, Dāra atvainojās. Guli mierīgi. Ielūkojusies viņai sejā, Dāra norīkoja Elvudu: Iedod man grāmatu!