Atvērusi uz Betas vēdera “Medicīnisko uzziņu” krājumu, viņa ņēmās ātri pārlapot tā saturu.
- Mā sā gav, teica Beta un pacēla veselo roku, lai pieskartos asiņainajam piepampumam deniņos.
- Vai tev kāds iesita, Beta? jautāja Elvuds.
Jautājums likās Betu samulsinājis. Viņa saviebās, it kā
nebūtu to sapratusi. Nabadzīte kunkstēja aiz sāpēm.
- Ķermeņa viena puse īsti labi nedarbojas, secināja Dāra.
- Paskat, kā viņai noslīdējis mutes kaktiņš. Un acis. Tās nav simetriskas.
- Mā diti sā gav, Beta kunkstēja.
- Man šķiet, viņa saka, ka viņai sāpot galva, teica Marija.
- Ko mēs iesāksim?
- Nezinu. Kā būtu, ja es vienkārši atgrieztu viņas galvu vaļā un paskatītos, vai varu tur kaut ko salabot? Dāras balss skanēja spiedzīgi. Pēc tam es veikšu vienkāršu ķirurģisku operāciju Cepumam. Nekādu problēmu. Man taču ir šī stulbā grāmata. Pakampusi uzziņu krājumu, viņa to aizlidināja pāri istabai. Grāmata aizslīdēja pa gludo linoleja grīdu.
Dāra mēģināja pāris reižu dziļi ieelpot. Mazā Ešlija raudāja. Marija lūkojās uz Dāru, it kā tā piepeši būtu zaudējusi prātu. Cepums bļaustījās, te pieprasīdams tabletes, te vēstīdams par vajadzību čurāt.
- Paūpiet pa ma bāi, sacīja Beta. Viņa saķēra Marijas roku. Ma mas bāi.
Betas seja sašķiebās sāpēs. Un tad viņas vaibsti atslāba.
- Beta! iesaucās Dāra.
- Beta, ai, tikai ne to, Beta!
- Beta… čukstēja Dāra.
Viņa uzlika divus pirkstus Betai uz kakla.
- Ko viņa teica? jautāja Elvuds.
- Man liekas, viņa lūdza, lai mēs parūpējamies par viņas brālīti, Marija atbildēja.
Dāra atrāva pirkstus no Betas kakla un noglāstīja viņas seju. Tas bija lēns atvadu glāsts.
- Vai viņa… Marija nespēja pabeigt jautājumu.
-Jā, čukstus atbildēja Dāra. Droši vien viņai galvā bijusi iekšēja asiņošana, ne tikai ārēja. Tas, kurš iesita viņai pa galvu, ir viņu nogalinājis. Elvud, aizej uz ugunsdzēsēju māju un sameklē Edllio. Pasaki viņam, ka mums jāapglabā Beta.
- Tagad viņa ir pie Dieva, sacīja Marija.
- Šaubos, vai šajā IBJZ maz ir Dievs, noteica Dāra.
Betu apglabāja līdzās mazajai dedzinātājai pilsētas laukumā jaunās dienas pirmajā stundā. Nebija vietas, kur uzglabāt līķus. Nebija ari saprašanas, kā sagatavot nelaiķus guldīšanai kapā.
Edllio ar ekskavatoru izraka bedri. Skaņas, ko tas izdeva, motora rūkoņa un pēkšņie kausa rāvieni likās šaušalīgi skaļas un šaušalīgi nevietā.
Klāt bija Sems, arī Astrīda un Mazais Pīts, Marija, Alberts, kurš bija atnācis no makdonalda, Elvuds viņš bija ieradies Dāras vietā, kurai bija jāpaliek pie Cepuma, kā ari dvīnes Anna un Emma. Marijas apskāvienā šņukstēja Betas deviņus gadus vecais brālītis. Kvinns bija uzskatījis par labāku neierasties.
Sems un Edīlio bija atnesuši Betas ķermeni no baznīcas pagraba līdz dažu desmitu pēdu attālumā esošajam laukumam.
Nespēdami izgudrot pietiekami maigu vai godpilnu veidu, kā ielaist Betu bedrē, viņi to beigās vienkārši ievēla. Skaņa bija tāda, kā nometot mugursomu.
- Mums būtu kaut kas jāpasaka, mudināja Anna. Varbūt kaut kas, ko par Betu atceramies.
Viņi tā ari darīja: izstāstīja tos nedaudzos notikumus, ko nu kurš atminējās. Tuvos draugos ar šo meiteni neviens no viņiem nebija bijis.
Astrīda uzsāka Tēvreizi: Mūsu Tēvs debesīs, svētīts lai top Tavs vārds. Mazais Pīts to norunāja līdz ar viņu. Tik daudz vārdu no viņa mutes vēl neviens nebija dzirdējis. Visi, atskaitot Semu, pievienojās.
Tad katrs iemeta kapā pa riekšavai zemes un pagaidīja, līdz Edllio ar ekskavatoru aizrok bedri.
- Rīt es uztaisīšu viņai krustu, Edllio, pabeidzis darbu, apsolīja.
Kad ceremonija bija galā, kā rēgi no miglas iznira Orks un Hovards. Nostājušies atstatu, viņi vēroja. Neviens tos neuzrunāja. Pēc dažām minūtēm abi aizgāja.
- Man nevajadzēja laist viņu mājās, Sems teica Astrīdai.
- Tu neesi ārsts. Tu nekādi nevarēji zināt, ka viņai bija iekšēja asiņošana. Un vispār ko tu būtu varējis darīt? Jautājums ir: ko mēs iesāksim tagad?
- Ko tad tu gribi iesākt? jautāja Sems.
- Orks noslepkavoja Betu, Astrīda neizteiksmīgā balsi sacīja. Varbūt viņš tā negribēja, tomēr tā ir slepkavība.
-Jā. Viņš Betu nogalināja. Un ko tu gribi darīt?
- Mēs vismaz varam pieprasīt, lai Orks tiktu sodīts.
- Pieprasīt kam? jautāja Sems. Bija vēsi, un viņš aizvilka jakas rāvējslēdzēju. Tu gribi prasīt no Keina, lai tas spriež taisnu tiesu?
- Retorisks jautājums, noteica Astrīda.
- Tas nozīmē jautājumu, uz kuru es negaidu atbildi?
Astrīda pamāja ar galvu. Kādu brīdi nevienam no viņiem
nebija, ko teikt. Marija un dvīnes līdz ar Betas mazo brālīti devās atpakaļ uz bērnudārzu.
Elvuds, nevērsdamies ne pie viena tieši, ieteicās: Nezinu, vai Dāra to vēl ilgi spēs izturēt. Tad viņš iztaisnoja plecus un devās atpakaļ uz slimnīcu.
Edīlio, pienācis klāt, nostājās līdzās Semam un Astrīdai.
- To nedrīkst tā atstāt, viņš sacīja. Vai jūs mani dzirdat?
Ja mēs to pieļausim, ar ko tas beigsies? Cilvēki nedrīkst sist
cits citu līdz nāvei. |
- Vai tev ir kādi priekšlikumi? Sems salti noprasīja.
- Man? Es esmu salašņa, vai atceries? Es neesmu šejienietis, pat nepazīstu šejienes cilvēkus. Es neesmu dižens ģēnijs, vecīt, un neesmu arī apveltīts ar to tur, nu… spēku. Zēns spārdīja dubļus, kā gribēdams izgāzt uz tiem savas dusmas.
Brīdi šķita, ka Edīlio grib vēl ko teikt, taču viņš iekoda lūpā un pagriezies devās prom.
- Keinam ir Dreiks un Orks, Panda un Čeizs, un dzirdēju, ka arī Krikets ar viņu izlīdzis. Un bez šiem varbūt ir vēl kāds pusducis puišu, teica Sems.
- Tu no viņiem baidies? Astrīda viņam jautāja.
- Jā gan, Astrīd, baidos.
- Labi, viņa teica. Bet ari ieiet degošajā mājā tev bija bail.
- Tev nepielec, vai ne? Sema balsi skanēja tāda degsme, ka Astrīda pat pakāpās soli atpakaļ Es zinu gan, ko tu gribi. Es zinu, ko gribi tu un vēl vesels bars cilvēku. Jūs gribat, lai es kļūtu par Keina pretmetu. Jums nepatīk tas, kā viņš izrīkojas, un jūs gribat, lai es ņemu un izsperu viņu ārā. Labi, bet es pateikšu to, ko jūs nezināt: pat ja manos spēkos būtu to visu izdarīt, ieņēmis viņa vietu, es nebūtu ne par matu labāks par viņu.
- Tur nu tu kļūdies, Sem. Tu esi…
- Tajā naktī, kad es pirmoreiz liku lietā spēku, kad es savainoju savu patēvu, kā tu domā, kā es tad jutos?
- Satriekts. Nožēlas pilns, Astrīda lūkojās zēna sejā tā, it kā tur būtu ierakstīta atbilde. Varbūt nobijies.
-Jā, tas viss tā bija. Taču bija vēl kaut kas. Viņš izstiepa roku un dažu collu attālumā no meitenes deguna sažņaudza pirkstus ciešā dūrē. Es jutu ari pacilātību, Astrīd. Pacilātību. Ak mans Dievs, es domāju, paskat, kāds spēks man piemīt! Paskat, ko es varu izdarīt! Milzīga, traka pacilātība.
- Vara samaitā, Astrīda klusi teica.
-Jā, Sems sarkastiski noteica. Esmu to dzirdējis.
- Vara samaitā, un absolūta vara samaitā absolūti. Neatceros tikai, kurš to teicis.
- Esmu pieļāvis daudz kļūdu, Astrīd. Negribu pieļaut vēl ari šo. Negribu kļūt par tādu puisi. Negribu būt otrs Keins. Es gribu… Viņš bezpalīdzīgi izpleta rokas. Es gribētu vienkārši doties sērfot.