- Tevi tā nesamaitās, Sem. Tu kaut ko tādu nedarīsi. Viņš bija pakāpies atpakaļ. Astrīda pienāca tuvāk, samazinot attālumu starp abiem.
- Kā tu vari būt tik pārliecināta?
- Nu, divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas nav tavā dabā. Protams, spēks tevi apreibināja. Taču tu to atgrūdi. Tu tajā
neiekāries, bet atgrūdi to. Tas ir pirmais iemesls. Tu esi tu, tu neesi ne Keins, ne Dreiks, ne Orks.
Semam būtu gribējies meitenei piekrist, pieņemt viņas teikto kā patiesību, taču viņam šķita, ka pašam zināms labāk.
- Neesi jau nu tik pārliecināta.
- Un otrais iemesls: tev esmu es, pavēstīja Astrīda.
- Vai tiešām?
-Jā-
Tas vienā mirkli aizskaloja visas dusmas un aizkaitinājumu, it kā kāds būtu izrāvis tām aizbāzni. Labu bridi Sems jutās kā apmaldījies, tikai skatījās meitenei acīs. Viņa bija ļoti tuvu. Sirds viņam pēkšņi bija sākusi pukstēt tik spēcīgi, ka tās ritmā vibrēja viss augums.
Viņus šķīra tikai dažas collas. Sems uz pusi samazināja attālumu, tad apstājās.
- Es nevaru tevi noskūpstīt, kad uz mums skatās tavs brālītis, viņš teica.
Astrīda atkāpās un, saņēmusi Mazo Pītu aiz pleciem, pagrieza viņu tā, lai viņš skatītos uz otru pusi.
- Un tagad?
ASTOŅPADSMITĀ NODAĻA
164 STUNDAS, 32 MINŪTES
Alberts, aizgājis no bēru ceremonijas, šķērsoja laukumu pretī makdonaldam. Zēns vēlējās, kaut viņam būtu kāds, ar ko parunāties. Varbūt, ja viņš iedegs gaismu, kāds iegriezīsies pēc vēlīna burgera.
Bet mazais pulciņš izklīda, pirms Alberts bija paguvis atslēgt makdonalda sava makdonalda ieejas durvis. Laukums palika tukšs un kluss, ja neskaitīja elektrolīniju kluso dūkšanu virs galvas.
Alberts stāvēja ar atslēgām vienā rokā un makdonalda cepurīti otrā izrādot cieņu aizgājējai, viņš bija to noņēmis -, un viņu pāršalca nomāktība un ļaunas priekšnojautas. Alberts pēc dabas bija optimists, taču huligānu nogalinātas jaunas meitenes bēres nakts laikā… šāds notikums garastāvokli nekādā gadījumā neuzlaboja.
Kopš IBJZ uzrašanās Alberts ar prieku izbaudīja vientulību. Protams, viņš raizējās par brāļiem un māsām. Viņš skuma pēc mammas. Taču no situācijas, kurā bija jaunākais no sešiem bērniem grēkāzis, upuris, trenkāts un nekad pietiekami nenovērtēts -, viņš vienā mirklī bija nokļuvis situācijā, kurā bija atbildīgs un visu cienīts šīs dīvainās jaunās kopienas loceklis.
Tas gan nemazināja apziņu, ka tieši tagad, ar svaigi uzraktas zemes smaržu nāsīs un urdošu nemieru smadzenēs, viņš mīļu prātu būtu skatījies kādu no mātes iecienītajām šausminošajām kriminālajām pārraidēm un ķeksējis popkornu no bļodas, ko viņa turētu klēpi.
IBJZ lielie jautājumi “kas?” un “kā?”, un “kāpēc?” Albertu īpaši nenodarbināja. Viņš bija praktiskas dabas cilvēks, un, lai vai kā, šādas lietas apsmadzeņot vairāk piedienēja tādiem kā Astrīda. Kas attiecas uz šīs nakts notikumu Betas noslepkavošanu -, tas bija risināms Semam un Keinam, un visiem tiem zēniem.
Albertam raizes darīja kas cits: neviens nestrādāja. Neviens, atskaitot Mariju un Dāru, un palaikam Edīlio. Visi pārējie bija ieslīguši grūtsirdībā vai klaiņoja apkārt, vai ķīvējās, vai vienkārši tupēja uz vietas, spēlēdami videospēles vai skatīdamies DVD. Tie bija kā pamestā namā iemitinājušās žurkas: ēda, ko varēja atrast, klimta, kur ienāca prātā, un atstāja visu aiz sevis netīrāku un nolietotāku, nekā bija atraduši.
Tas nevarēja turpināties ilgi. Visi vienkārši nosita laiku. Bet, ja vienīgais, ko tie darīja, bija laika nosišana, galu galā laiks nositīs viņus.
Alberts par to bija pārliecināts. Viņš to zināja. Bet viņš nevarēja nevienam to iestāstīt un likt sevī ieklausīties. Viņš nemācēja runāt ar Keina rāmo pašpārliecību vai Astrīdas zinošo objektivitāti. Ja runāja Alberts, cilvēki tam nepievērsa tādu uzmanību, kādu pievērsa Sema teiktajam.
Lai paskaidrotu to, ko viņa intuīcija atzina par pareizu, Albertam vajadzēja kāda cita vārdus.
Iemetis atslēgas kabatā, Alberts apņēmīgā gaitā, soļiem atbalsojoties tumšajās namu fasādēs, devās uz priekšu pa ielu. Gudrāk varbūt būtu doties mājās un dažas stundas nosnausties. Drīz ausīs gaisma. Bet viņš neaizmigs, Alberts to zināja. Sems un Keins, un Astrīda, un Datordžeks darīja to, kas viņiem darāms, to, ko tie pārzināja, bet šis jautājums bija Alberta ziņā.
- Mēs nedrīkstam būt žurkas, viņš klusībā čukstēja.
- Mums jābūt… Bet, pat cenšoties izskaidrot to sev pašam, viņš nekādi nespēja atrast īstos vārdus.
Perdidoblčas apgabala bibliotēkas filiāli nekādi nevarēja nosaukt par iespaidīgu. Ta bija putekļaina, drūma telpa ar zemiem griestiem. Paverot durvis, tūdaļ gāzās pretī pelējuma dvaka. Alberts te vēl nekad nebija spēris kāju un, atrodot bibliotēku neaizslēgtu, jutās mazliet pārsteigts. Virs galvas vēl arvien mirgoja un dūca fluorescējošās gaismas caurulītes.
Pametis skatienu apkārt, Alberts iesmējās. Kopš IBJZ te neviens nav bijis, viņš teica plauktam ar nodzeltējušām brošūrām.
Zēns ielūkojās bibliotekāres vecajā ozolkoka rakstāmgaldā. Nekad jau nevar zināt, kur var būt paslēpta kāda saldā tāfelīte. Viņš atrada piparmētru ledeņu kārbiņu. Ledenes izskatījās pēc tādām, kas jau labu laiku nostāvējušas, našķi, ar ko uzcienāt bērnus, kuri šeit tā ari nekad neiegriezās.
Iešāvis vienu mutē, Alberts sāka virzīties gar ļodzīgajiem plauktiem. Zēns zināja, ka viņam kaut kas vajadzīgs, taču īsti nesaprata, kas. Vairums grāmatu izskatījās tā, it kā būtu šeit atradušās vēl ilgi pirms Alberta dzimšanas un neviens tās šajā laikā nebūtu pārcilājis.
Viņš atrada enciklopēdiju sējumus kaut ko līdzīgu Vikipēdijai, tikai papīra formātā un ļoti apjomīgus. Nošļūcis lejā uz apdriskātā paklāja, Alberts atvēra pirmo grāmatu. Viņš nezināja, ko īsti meklē, taču nojauta, ar ko sākt. Zēns izvilka sējumu ar burtu “D” un sameklēja šķirkli “darbs”. Bija divas pamata sadaļas. Pirmajai bija sakars ar darbu kā fizikas jēdzienu.
Otrā sadaļa aplūkoja darbu kā “aktivitāšu kopumu, kas nepieciešams sabiedrības izdzīvošanai”.
- Jā, noteica Alberts. Par to es ari runāju.
Zēns ķērās pie lasīšanas. Viņš pārmetās no sējuma uz sējumu, saprotot gan tikai daļu no lasītā, tomēr pietiekami, lai izsekotu katrai nākamajai domai. Tas bija apmēram tāpat kā sekot hipersaitēm, tikai lēnāk un turklāt vēl ar smagumu cilāšanu.
“Darbs” aizveda uz “darba ražīgumu”, kas savukārt aizveda pie cilvēka, vārdā Kārlis Markss, un pēc tam pie kāda cita vecā zēna, vārdā Ādams Smits.
Alberts nebija no centīgajiem skolniekiem. Tam, ko mācīja skolā, viņa acīs nebija īpaša jēga. Toties šim gan. Tagad jēga bija visam.
Alberts lēnām grima snaudā, taču pēkšņi uztrūkās no sajūtas, ka viņu vēro kādas acis.
Alberts apsviedās apkārt, pielēca kājās un, ieraugot, ka tas ir tikai kaķis, izdvesa dziļu atvieglojuma nopūtu. Kaķis bija iedzelteni svītrains, mazliet aptaukojies, varbūt jau pavecs.
Tam bija rozā kaklasiksna ar misiņa žetonu sirds formā. Kaķis stāvēja ejas vidū un nesatricināmā pašpārliecībā un apņēmībā raudzījās viņā ar savām zaļajām acīm. Dzīvnieka aste neapmierināti kulstījās.
- Ei, mincīt! Alberts uzrunāja kaķi.
Kaķis pazuda.
Izgaisa.
Alberts pārsteigumā atsprāga nost, un seja pēkšņi iekvēlojās sāpēs. Kaķis bija viņam virsū, tieši uz sejas, iecirtis savus āķveida nagus viņam galvā. Kaķis šņāca, adatveidīgie zobi bija nikni atiezti milimetru no Alberta acīm.