Alberts sauca palīgā, kliedza uz kaķi. Kaķis iecirta nagus |
vēl dziļāk. Labajā rokā Albertam vēl arvien bija enciklopēdijas sējums grāmata ar burtu “S”. Viņš trieca ar to sev pa galvu.
Kaķis pazuda. Grāmata muļķīgi trāpīja Albertam pašam.
Bet tagad kaķis jau atradās telpas otrā galā un mierīgi sēdēja uz bibliotekāres galda.
Tas nebija iespējams. Neviens nespēj tik ātri pārvietoties.
Neviens.
Saraustīti ievilcis elpu, Alberts sāka atkāpties uz durvīm.
Neveicis nevienu kustību, ko spētu uztvert Alberta acs, kaķis pārvietojās no rakstāmgalda uz zēna skaustu. Kā pēkšņa trakuma pārņemts, tas cirta, skrāpēja, plosīja, šņāca.
Alberts atkal trieca smago grāmatu, un atkal trieciens ķēra viņu pašu, jo nu jau kaķis bija uz augšējā plaukta, no kurienes glūnēja uz Albertu, izsmiedams viņu ar saltu, zaļacainu nicinājumu.
Tas atkal gatavojās viņam uzbrukt.
Instinkts lika Albertam pacelt grāmatu, lai pasargātu seju.
Viņš juta sējumu neganti lēkājam rokās.
Collu no Alberta sejas iznira niknuma izķēmotais kaķa purns.
Bet grāmata vēl arvien bija vietā.
Un kaķis bija grāmatā.
Nē, cauri grāmatai.
Alberts šausmās nolūkojās, kā satumst dzīvnieka acis un viņa kaķiskā dvēsele aizlido.
Viņš nosvieda enciklopēdiju uz grīdas.
Grāmata, smags zilā ādā iesiets sējums, bija pārdalījis kaķi tieši aiz priekšķepām. Šķita, it kā kāds būtu pārcirtis dzīvnieku uz pusēm un abas daļas piešuvis pie grāmatas. No ceturtā vāka spraucās ārā kaķa pakaļgals.
Alberts elsoja, taču tas bija drīzāk aiz šausmām nekā aiz piepūles. Tas, kas atradās uz grīdas, tas nebija iespējams. Un arī tas, kā kaķis tika pārvietojies, nebija iespējams.
- Murgs. Tu esi aizmidzis un murgo, zēns sev teica.
Bet, ja tas bija tikai sapnis, tajā bija pārlieku daudz smagnēja vieliskuma. Nu nevarēja taču viņš nosapņot pelējuma smaku. Un nekādi nevarēja nosapņot to ķēpīgo zampu, ko bija atstājušas mirstošā dzīvnieka iztukšojušās iekšas un pūslis.
Alberts atcerējās, ka uz galda tika pamanījis bibliotekāres lielo plecu somu. Ar drebošām rokām viņš izgāza uz galda tās saturu: lūpu krāsa, maciņš, pūdemīca, mobilais telefons viss izbira.
Viņš pacēla enciklopēdiju. Tā bija smaga. Grāmatai vēl pievienojās kaķa svars; kopā varēja būt kādas divdesmit mārciņas. Un kaķis grāmatā bija pārāk liels, lai ietilptu somā.
Bet viņam tas bija kādam jāparāda. Šī neiespējamā lieta. Neiespējamā. Ja neņem vērā to, ka tā bija reāla. Albertam bija vajadzīgs kāds, kurš viņam pateiktu, ka tas ir pa īstam, kāds, kurš apliecinātu, ka viņš nesapņo un nav arī sajucis prātā.
Ne jau nu Keins. Sems? Viņš noteikti ir savā ugunsdzēsēju depo, bet tā nebija Sema joma, drīzāk Astrīdas. Pēc divām minūtēm Alberts stāvēja uz Astrīdas labi apgaismotā lieveņa.
Astrīda piesardzīgi pavēra durvis, bet tikai pēc tam, kad bija ielūkojusies “actiņā”.
- Albert? Ir nakts vidus… Ak mans Dievs, kas noticis ar tavu seju?
- Man noderētu kāda leikoplasta sloksnīte, Alberts teica. Tas, kā viņš varētu izskatīties, Albertam bija izkritis no prāta. Viņš bija aizmirsis arī sāpes. Jā. Es neatteiktos no nelielas palīdzības. Bet ne jau tāpēc esmu nācis.
- Tad…
- Astrīd, man vajag… Tad runas spēja viņu pameta. Tagad drošībā Astrīdas priekšnamā Albertu atkal sagrāba bailes, un kādu brīdi viņš nespēja pateikt ne vārda un pat ne izdvest skaņu.
Astrīda ievilka zēnu iekšā un aizvēra durvis.
- Man vajag… Alberts no jauna iesāka un atkal nespēja neko izteikt. Beidzot viņš aizžņaugtā balsī izdvesa: Paskaties!
Un viņš izgāza kaķi ar visu grāmatu uz austrumnieciskā paklāja.
Astrīda sastinga.
- Tas bija tik ātrs. Kaķis man uzbruka. Es pat nevarēju saskatīt, kā tas pārvietojas. Likās, it kā tas tupētu labu gabalu no manis, vai saproti? Un tad tas jau bija man virsū. Tas nelēca, Astrīd. Tas vienkārši… uzradās.
Astrīda pietupās un piesardzīgi pabīdīja grāmatu. Viņa mēģināja to atvērt, bet kaķa ķermenis, izšāvies cauri visām lapām, saturēja tās kopā. Neizskatījās, ka kaķis būtu izsitis grāmatā caurumu; drīzāk tas bija sakusis kopā ar papīru.
- Kas tas ir, Astrid? taujāja Alberts.
Meitene neatbildēja, tikai skatījās. Alberts gandrīz redzēja zobratiņus, kas griezās viņas galvā. Tomēr viņa nesniedza zēnam atbildi, un pēc brīža Alberts saprata, ka tās nebūs. Nevar taču izskaidrot kaut ko tādu, kas pats par sevi nav iespējams.
Bet Astrīda to bija redzējusi to neiespējamo. Tātad viņš nebija jucis.
Pēc laika, kas likās ļoti ilgs, Astrīda čukstus sacīja: Nāc, Albert, apkopsim tavus skrāpējumus.
Lana gulēja būdiņas tumsā, ieklausīdamās noslēpumainajos trokšņos, kas ieplūda no tuksnesīgās ārienes. Kaut kas izdeva maigu, švīkstošu skaņu kā roka, kas noglāsta zīdu. Kaut kas cits raidīja asus, rībošus sprakšķus sīciņš kukainītis bundzinieks, kurš pēc dažām sekundēm palēnināja tempu, pazaudēja ritmu un apklusa, lai tad atkal atsāktu no jauna.
Kaitinoši čīkstēja vējdzirnavas. īsi, spiedzīgi čikstieni, un katrs nākamais nelīdzinājās iepriekšējam. īsta vēja nebija, tikai čuksti, kas laika gaitā nodeldētajiem koka spārniem lika pagriezties par ceturtdaļsegmentu. Iečīkstēšanās… pussegments… iečīkstēšanās, iečīkstēšanās… vai tikai neliela sakustēšanās, liekot spārniem spalgi iečiepstēties kā sīkam putnēnam.
Tam pretstatā skanēja Patrika nomierinošā krākšana. Viņš iekrācās un apklusa, tad atkal iekrācās, ik pa brīdim izgrūžot klusu, smilkstošu skaņu, kas Lanai šķita mīļa.
Lanas ķermenis bija vesels. Ievainojumi brīnumainā kārtā bija izdziedināti. Viņa bija nomazgājusi piekaltušās asinis. Viņai bija ūdens, ēdiens un pajumte.
Bet Lanas smadzenes darbojās kā motors, kas griežas galvu reibinošā ātrumā. Domas virpuļoja un virpuļoja, brāžoties cauri atmiņām par pārdzīvotajām sāpēm un šausmām. Prātā uzplaiksnīja tukšais vectēva sēdeklis, kritiens lejup pa nogāzi, maitasputni, puma.
Bet, lai arī cik šausminoši būtu šie tēli, tie bija tikai kā svaiga krāsa, kas uzšļakstīta daudz noturīgākiem tēliem. Ainas, kas turējās prātā, saistījās ar mājām. Ar skolu. Ielām. Tēta auto un mammas auto. Vietējo peldvietu. Fantāziju rosinošo Lasvegasas siluetu, kas bija redzams pa viņas guļamistabas logu.
Saplūdušas kopā, ainas galvā gruzdēja un gruzdēja, barojot pastāvīgu lēnu dusmu ugunskuru.
Lanai vajadzēja atrasties mājās, nevis šeit. Viņai vajadzēja būt savā istabā. Vajadzēja būt kopā ar draugiem. Nevis vienai.
Nevis vienai pašai klausīties šajās spokainajās skaņās un čīkstēšanā, un krākšanā.
Būtu viņa bijusi kaut drusciņ piesardzīgāka… Viņa bija mēģinājusi iebāzt degvīna pudeli savā plecu somā tajā smukajā ar pērlītēm, kas pašai tik ļoti patika. Soma izrādījās par mazu; vienīgā pietiekami lielā bija skolas soma, bet to viņa negribēja ņemt, jo tā nepiestāvēja pie viņas tērpa.
Tādēļ arī viņa tika pieķerta. Stulbo lupatu dēļ tāpēc, ka gribēja izskatīties stilīgi.
Un tagad…
Pāri vēlās milzīgs dusmu vilnis pret māti. Šķita, ka dusmas viņu nosmacēs.
Māti lūk, kuru Lana vainoja. Tēvs tikai izdarīja to, ko viņam lika māte. Viņam nācās nostāties mātes pusē, lai ari no abiem vecākiem viņš bija jaukākais, ne tik stingrs un piekasīgs kā māte.