Kas tur tik briesmīgs, ka viņa iedeva Tonijam to šņabja pudeli? Viņš jau netaisījās sēsties pie stūres.
Lanas māte gluži vienkārši neizprata Lasvegasu. Vegasa nav Perdidobīča. Lasvegasā valda citi likumi. Tā ir lielpilsēta, nevis kaut kāds tur miests, un pat ne parasta lielpilsēta. Vegasā bērni pieaug ātrāk. Pat septītklasniekiem un astotklasniekiem te ir savas vajadzības, kur nu vēl devītklasniecei kā viņa.
Stulbā māte! Viņa pie visa vainīga.
Lai gan vainu par gludo, biedējošo sienu tuksnesi mātei piedēvēt bija grūti. Tik tiešām grūti.
Varbūt vainīgi citplanētieši un tieši šajā bridi viņas tēvam un mātei pa Lasvegasas ielām dzenas pakaļ kaut kādi pretīgi briesmoņi kā tajā filmā “Pasauļu kari”. Varbūt.
Lanai šī doma šķita dīvaini mierinoša. Lai nu kā, viņu vismaz nevajāja milzīgos trijkājos satupuši citplanētieši. Varbūt siena bija kaut kāda pret ciplanētiešiem uzlikta aizsardzība. Varbūt tieši šajā sienas pusē viņa atradās drošībā.
Degvīna pudele nebija vienīgais, ko viņa Tonija dēļ bija nočiepusi. Lana bija pievākusi no mātes dažas ksanaksa tabletes. Un vēl viņa vienreiz bija iznesusi no pašapkalpošanās veikala vīna pudeli.
Lana nebija naiva. Viņa nekad nebija domājusi, ka Tonijs viņu mīl vai kā tamlīdzīgi. Lana zināja, ka puisis viņu tikai izmanto. Bet arī viņa to izmantoja savā īpašā veidā. Tonijam skolā bija zināms statuss, un daļa no tā tika ari Lanai.
Patriks nosprauslājās un negaidīti strauji pacēla galvu.
- Kas noticis, draudziņ?
Lana nošļūca no šaurās gultas un klusa un nobijusies ierāvās dziļāk tumšajā būdā.
Ārā kāds bija. Viņa dzirdēja to kustamies. Klusus mīkstu ķepu soļus.
Patriks piecēlās, bet kaut kā savādi lēni. Spalva uz skausta un muguras bija sacēlusies gaisā. Suns mērķtiecīgi tuvojās durvīm.
Bija dzirdama skrāpēšanās, it kā ārpusē būtu vēl kāds suns, kurš pūlētos tikt iekšā.
Un tad Lana saklausīja vai viņai likās, ka saklausa, neskaidrus čukstus. Nāc ārā.
Patrikam būtu jārej, taču viņš nerēja. Viņš bija sastindzis, pārāk smagi elsoja, pārāk koncentrēti skatījās.
- Tu to vienkārši iztēlojies, Lana pusbalsī centās sevi pārliecināt.
- Nāc ārā, atkal aicināja draudīgais čuksts.
Lana saprata, ka viņai gribas čurāt. Viņai to vajadzēja briesmīgi, bet būdā nebija nekā, kas atgādinātu vannasistabu.
- Vai tur kāds ir? viņa iesaucās.
Atbildes nebija. Varbūt tā patiešām bija tikai viņas iztēle. Varbūt tas bija tikai vējš.
Meitene pielavījās pie durvīm un uzmanīgi ieklausījās. Nekā. Viņa uzlūkoja Patriku. Sunim vēl arvien bija sabozusies spalva, taču viņš likās mazliet atslābis. Briesmas lai ari kādas tās bija tagad šķita attālinājušās.
Lana pavēra durvis šaurā spraudziņā. Nekā. Nekā, ko varētu saskatīt, un arī Patriks vairs nelikās satraukts.
Lanai nebija izvēles: viņai bija jāaizskrien uz āra mazmājiņu. Patriks lēkšoja viņai līdzās.
Mazmājiņa bija vienkārša vertikāla kaste, nekrāsota, ne ar ko neaprikota, ne pārāk smirdoša un gluži tīra. Tur, protams, nebija apgaismojuma, tāpēc Lanai nācās taustīties apkārt, līdz viņa sameklēja sēdekli un tualetes papīru.
Tad viņai sanāca smiekli. Vai tas nebija mazliet jocīgi čurāt āra mazmājiņā, viņas sunim stāvot sardzē?
Atpakaļceļš uz būdu bija mazliet nesteidzīgāks. Lana pat kādu bridi palūkojās augšup naksnīgajās debesīs. Mēness jau laidās lejup pret rietumu horizontu. Zvaigznes… nūjā, zvaigznes izskatījās kaut kā dīvaini. Viņai gan nebija īsti skaidrs, kāpēc tā likās.
Lana atsāka ceļu uz būdu un piepeši sastinga. Starp viņu un durvīm stāvēja koijots. Taču tas nelīdzinājās nevienam no koijotiem, ko viņai savulaik bija rādījis vectēvs. Tie nebija pat Patrika augumā. Toties šis pinkainais, iedzeltenais dzīvnieks bija vilka lielumā.
Patriks nebija ne redzējis, ne dzirdējis dzīvnieka tuvošanos un tagad likās pārāk šokēts, lai rīkotos. Patriks, kurš bija meties cīņā ar pumu, tagad šķita nobijies un neizlēmīgs.
Lanas vectēvs bija daudz stāstījis par tuksneša dzīvniekiem: par koijotu, pret kuru ir jāizturas ar cieņu, taču no kura nav jābaidās; par ķirzakām, kas var nobiedēt ar savu pēkšņo žiglumu; par briežiem, kas nelīdzinās Bembijam, bet drīzāk gan milzu žurkām; par savvaļas ēzeļiem, kas tik ļoti atšķiras no saviem piejaucētajiem brāļiem; par klaburčūskām, kuras nav bīstamas. Tā vien tev acis vaļā un kājās ir zābaki.
- Se! iesaucās Lana un pavicināja rokas, kā viņai bija mācījis vectēvs, tā esot jārīkojas, nokļūstot pārāk tuvu koijotam.
Koijots pat nepakustējās.
Tā vietā tas izgrūda asu, spalgu skaņu, kas lika Lanai atlēkt malā. Ar acs kaktiņu viņa redzēja tuvojamies tumšus apveidus, trīs vai četrus, žiglas, kustīgas ēnas.
Tagad Patriks reaģēja. Viņš draudīgi ierūcās, atņirdza zobus un sacēla uz skausta spalvu, tomēr koijots stāvēja kā iemiets, un viņa biedri aši tuvojās.
Lanai bija teikts, ka koijoti neapdraudot cilvēkus, taču šobrīd tam nebija iespējams noticēt. Meitene pašāvās pa labi, cerot piemānīt koijotu, bet dzīvnieks bija pārāk žigls, lai to tik viegli piemuļķotu.
- Patrik, ņem viņu ciet! Lana bezpalīdzīgi mudināja.
Bet Patriks aprobežojās tikai ar rūkšanu un izrādīšanos, un
pēc mirkļa klāt būs arī pārējie koijoti un tad… jā, kā lai zina, kas būs tad?
Lanai nebija izvēles: viņai bija jātiek pie būdas. Viņai bija jānokļūst līdz būdai vai ari jāmirst.
Pilnā rīklē iekliegusies, meitene metās tieši virsū koijotam, kas stāvēja viņai ceļā.
Dzīvnieks pārsteigumā atlēca sāņus. Uzzibsnīja kaut kas mazs un tumšs, un koijots iespiedzās sāpēs.
Lana vienā mirklī bija tam garām. Desmit soļi līdz būdas durvīm. Desmit, deviņi, astoņi, septiņi, seši…
Patriks nobijies joza viņai pa priekšu un pirmais iemetās iekšā.
Lana, minot viņam uz papēžiem, apmetās apkārt un pat neapstādamās aizcirta durvis. Viņa slīdēja, buksēja, pagriezās, metās atpakaļ pie durvīm un piespiedās pie tām.
Bet koijoti nelauzās iekšā. Tiem bija citas problēmas. Meitene dzirdēja mežonīgu gaudošanu, suniskus sāpju un dusmu rēcienus.
Pēc brīža gaudošana pierima, kļuva neskaidra un beigās apklusa pavisam. Tad mežonīgi iekaucās cita koijota balss acīmredzot tas gaudoja uz mēnesi.
Pēc tam iestājās klusums.
No rīta, kad saule bija spoža un nakts šausmas pagaisušas, Lana simt pēdu attālumā no durvīm atrada beigtu koijotu. Pie purna tam vēl arvien karājās puse no čūskas. Rāpuļa ķermenis bija pārkosts uz pusēm, bet inde acīmredzot bija paguvusi iekļūt koijota asinīs.
Lana ilgi skatījās uz čūskas neparasti lielo, šķautņaino galvu. Nebija nekādu šaubu, ka tā ir čūska. Un tomēr meitene bija pārliecināta, ka tika redzējusi to lidojam.
Lana to ātri vien izmeta no prāta. Un līdz ar to atvairīja ari naktī dzirdētos čukstus, jo lidojošas čūskas un čukstoši koijoti dāņu doga lielumā nu, nekas tāds taču nebija iespējams. Cilvēkiem, kuri ticēja neiespējamām lietām, bija noteikts apzīmējums: trakie.
- Laikam jau Opis tomēr nebūs bijis nekāds lielais faunas pazinējs, viņa teica Patrikam.
DEVIŅPADSMITĀ NODAĻA
132 STUNDAS, 46 MINŪTES
- Nevajag jau, lai tev tas džeks patiktu, brač, bet viņš dara labus darbus. Kvinns brīdi vilcinājās, pirms pieklauvēja pie durvīm trešajā mājā, ko viņi tajā rītā grasījās apsekot. Brigādē ietilpa Sems, Kvinns un kāda Koutsas meitene, vārdā Brūka. Viņi skaitījās “apsekotāju trijotne”.