Ritēja IBJZ astotā diena. Piektā diena, kopš bija ieradies un pārņēmis vadību Keins.
Otrā diena, kopš Sems, stāvot pie tikko aizbērta kapa, bija skūpstījis Astrīdu.
Keins bija noorganizējis desmit brigādes, kuru uzdevums bija virzīties cauri pilsētai, apsekojot visas mājas. Katrai bija ierādīts viens kvartāls. Bija paredzēts ieiet visās mājās, kuras atradās četros ielu posmos, kas veidoja šo kvartālu. Apsekotājiem bija jāpārliecinās, vai ir izslēgtas plītis un gaisa kondicionēšanas iekārtas, kā arī jāparūpējas, lai tiktu atvienoti televizori un telpās lieki nedegtu gaisma, toties darbotos lieveņa apgaismojums. Viņiem bija jāatslēdz ari automātiskās irigācijas sistēmas un ūdens sildītāji.
Ja apsekotāji nevar īsti saprast, vai kaut kas no tā visa nav izslēgts, tas jāieraksta sarakstā, kurš vēlāk tiks nodots Edīlio. Edīlio, šķiet, vienmēr izdevās atrisināt ar tehniku saistītas problēmas, un tagad, apbruņojies ar rīku jostu un diviem “palīgiem” Koutsas puišu izskatā, viņš apstaigāja Perdidobīču.
Apsekošanas brigādēm bija jāmeklē ari pazuduši bērni, zīdaiņi, kuri var būt pamesti un iesprostoti savās gultiņās. Un ari mājdzīvnieki.
Katrai mājai tika izveidots saraksts par visu, kas tajā var būt noderīgs, kā datori, un bīstams, kā ieroči vai narkotikas. Bija jāpieraksta, cik daudz tur ir pārtikas, un jāpievāc visi medikamenti, lai tos atdotu Dārai. Autiņi un piena maisījumi aizceļoja uz bērnudārzu.
Tas bija labs plāns. Laba doma.
Keinam bija atsevišķas labas idejas, tas nebija noliedzams. Keins bija uzdevis Datordžekam izveidot trauksmes saziņas sistēmu. Datordžekam radās ideja atdzīvināt veclaiku sistēmu: pilsētas valdi, ugunsdzēsēju depo, bērnudārzu un pamesto māju, ko Dreiks izmantoja sev un dažiem no saviem šerifiem, viņš apgādāja ar īsviļņu radiouztvērējiem.
Bet Keins nekādi nebija vērsies pret Orku.
Sems bija aizgājis pie viņa un pieprasījis rīcību.
- Kas man būtu jādara? Keins saprātīgi apjautājās. Beta pārkāpa noteikumus, un Orks ir šerifs. Tā ir traģēdija visiem, kuri tur bija iesaistīti. Orks jūtas ļoti nelādzīgi.
Līdz ar to Orks joprojām klaiņoja pa Perdidobīčas ielām. Sems zināja tikai to, ka viņa nūja vēl arvien ir notraipīta ar Betas asinīm. Un tagad bailes no tā sauktajiem šerifiem bija desmitkāršoj ušās.
- Labāk darīsim to, kas mums darāms, teica Sems. Viņš netaisījās apspriest Keinu Brūkas klātbūtnē. Sems bija gandrīz pārliecināts, ka šī desmitgadniece ir spiedze. Lai vai kā, viņš bija pretīgā noskaņojumā, jo viena no mājām, kas viņiem vēlāk bija jāapseko, bija viņējā.
Kvinns pieklauvēja. Tad piespieda zvana pogu. Nekā. Viņš paraustīja durvis. Tās bija aizslēgtas. Atnes man āmuru, palūdza Kvinns.
Katrai apsekotāju brigādei bija rati, vai nu paņemti no saimniecības preču veikala, vai palienēti kādā pagalmā. Ratos viņi vilka līdzi smagu sitamo veseri.
Lai tiktu galā ar abām pirmajām mājām, vajadzēja vismaz divas stundas. Paies krietns laiks, iekams katra Perdidobīčas māja būs pārmeklēta un padarīta droša.
- Tev vajadzīgs smagais metāls? Sems paķircināja Kvinnu.
- Smagais metāls ir mans dzīves aicinājums, brač.
Kvinns atvēzējās ar veseri un trieca to pret durvīm, tieši
zem kliņķa. Koks sašķēlās, un Kvinns atrāva vaļā durvis.
Viņiem pretī gāzās smirdoņa.
- Aū, ja nu te kāds atdevis galus, lai atsaucas! izmeta Kvinns.
Joks nešķita smieklīgs.
Pie pašām durvīm uz koka grīdas mētājās zīdaiņa knupītis. Visi trīs blenza uz to.
- Nē, nē, nē! Es to nespēju! pavēstīja Brūka.
Visi trīs stāvēja uz lieveņa. Iekšā iet neviens negribēja. Bet neviens nevēlējās arī aizcirst durvis un iet prom.
Brūkai tik nežēlīgi trīcēja rokas, ka Sems pasniedzās un satvēra tās. Būs jau labi, viņš mierināja. Tev nav jāiet iekšā.
Brūka bija patukla, vasarraibumainu seju un cietiem kā salmi, iesarkaniem matiem. Viņa bija ģērbusies Koutsas formas tērpā un līdz pat šim brīdim bija likusies pilnīga nulle. Meitene nekad nejokoja un nedraiskojās, tikai, sekojot Sema vadībai, darīja, kas darāms.
- Tikai… pēc tā, kas Koutsā… čukstēja Brūka.
- Kas tad Koutsā notika? jautāja Sems.
Brūka pietvīka. Nekas. Tikai, nu, visi pieaugušie ir pazuduši. Tad, juzdama, ka jāpaskaidro vairāk, viņa piebilda:
- Vienkārši es negribu redzēt vēl vairāk preteklību.
Sems uzmeta zīmīgu skatienu Kvinnam, bet tas tikai paraustīja plecus un teica: Liekas, ka tur, iekšā, ir beigts sīkais. Un nevienam no mums negribas iet to izdibināt.
Sems uzkliedza, cik skaļi vien spēja: Vai tur, iekšā, kāds ir? Tad viņš vērsās pie Kvinna: Mēs nedrīkstam to vienkārši ignorēt.
- Varbūt mums būtu jāziņo Keinam, ierosināja Kvinns.
- Es gan neredzu viņu staigājam no mājas uz māju, atcirta Sems. Viņš deldē dibenu mīkstā krēslā un izturas kā nez kāds Perdidobīčas imperators.
H kā neviens uz šīs ēsmas neuzķērās, Sems teica: Iedod man vienu lielo miskastes maisu.
Kvinns to notina un pasniedza viņam.
Pēc desmit minūtēm Sems bija ticis galā. Viņš vilka maisu ar tā bēdīgo saturu pār tepiķi un ārā pa durvīm. Tad viņš to aizsēja un aizstiepa uz ratiem.
- Kā mēdz iznest atkritumus, Sems, nevērsdamies ne pie viena, sacīja. Zēnam trīcēja rokas. Viņš jutās tik nikns, ka gribēja kādu savainot. Viņa niknums bija tik liels, ka tad, ja varētu tikt klāt tam, kurš to izraisījis, Sems no tā būtu izžņaudzis dzīvību.
Visvairāk Sems dusmojās uz sevi pašu. īsti labi viņš šo ģimeni nebija pazinis. Vientuļā māte un viņas daudzie piedzīvotāji. Un mazs puisītis. Ģimenei nebija draugu vai pat paziņu, tomēr viņam būtu vajadzējis iedomāties aiziet un aplūkot bērnu. Tai bija jābūt viņa pirmajai domai. Vajadzēja to atcerēties, bet viņš neatcerējās.
Neatskatījies uz Kvinnu un Brūku, Sems teica: Atveriet dažus logus. Lai iekļūst gaiss. Mēs varēsim atgriezties, kad nebūs vairs tik… kad smaka būs izklīdusi.
- Brač, es jau nu tur iekšā neiešu, pavēstīja Kvinns.
Sems aši pārvarēja attālumu, kas abus šķīra. Redzot viņa
sejas izteiksmi, Kvinns pakāpās atpakaļ. Es pacēlu to bērnu un iebāzu viņu miskastes maisā, saprati? Tad nu ieej iekšā un atver logus! Dari, ko tev saka!
- Vecīt, tev patiešām ir mazliet jāatvēsinās, teica Kvinns.
- Tu mani nekomandēsi.
- Nē, toties Keins gan.
Kvinns izstiepa roku, gandrīz kā kaitinādams. Atvaino, vai es tev krītu uz nerviem? Kāpēc tad tu vienkārši nesadedzini man roku, burvju puisēn?
Gadu gaitā Sems un Kvinns bija strīdējušies ne vienu reizi vien. Bet kopš IBJZ uzrašanās un sevišķi kopš Sems bija atklājis Kvinnam par sevi patiesību, vienkāršas nesaskaņas ātri pārauga vētrainos strīdos. Viņi blenza viens otram sejā, teju vai gatavi laist darbā rokas. Vismaz Sems bija pietiekami nikns, lai tā notiktu.
- Es to izdarīšu, Sem, piedāvāja Brūka.
Abus strīdniekus vēl arvien šķīra tikai dažas collas.
- Es negribu ar tevi ķildoties, teica Sems.
Kvinns atslābināja muskuļus un izmocīja smaidu. Neņem pierē, brač!
Brūkai Sems teica: Atver logus! Pēc tam aizej un pasaki Edīlio, lai izrok vēl vienu bedri. Es iešu un tikšu galā ar savu māju. Būtu labi, ja tu varētu aizvilkt ratus uz centru. Bet, ja tu to nevari, es sapratīšu.