Выбрать главу

Nepateicis ne vārda Kvinnam, viņš brāzās prom, tomēr pašā celiņa galā uz brīdi apstājās. Brūka, palūko, vai nevari atrast viņa un viņa mammas fotogrāfiju. Kaut kā negribas, lai viņš tiktu apglabāts viens. Viņam vajadzētu…

Neko vairāk pateikt viņš nespēja. Acis aizmigloja negaidī­tas asaras, un Sems ātrā gaitā devās prom pa ielu. Uzklumpačojis pa savas mājas mājas, kuru viņš ienīda, pakāpieniem, Sems aizcirta aiz sevis durvis.

Pagāja labs brīdis, iekams viņš pamanīja, ka ir pazudis mammas klēpjdators.

Sems piegāja pie galda. Pieskārās galda virsai vietā, kur bija stāvējis dators, itin kā lai pārliecinātu sevi, ka nav to iztēlojies.

Tad viņš pamanīja vaļā atrautās atvilktnes. Atvērtos ska­pīšus. Ēdiens nebija paņemts, tikai izvandīts, šis tas mētājās pa grīdu.

Sems metās uz savu istabu. Gaismas lodīte vēl arvien atradās savā vietā. Viņa vārgais mēģinājums to nomaskēt bija atklāts.

Kāds zināja. Kāds bija to redzējis.

Bet tas vēl nebija viss. Ari mātes guļamistabā bija izvandīts skapis un atrautas vaļā atvilktnes.

Skapī māte glabāja aizslēgtu plakanu, pelēku metāla kasti. Sems to zināja, jo māte viņam to bija rādījusi ne vienu reizi vien. Ja ar mani kas atgadās, šeit tu vari uzzināt manu gribu. Viņa gan šķita ļoti nopietna, tomēr piebilda: Nu, zini, gadījumā ja mani notriec autobuss.

-    Mums te, Perdidobīčā, autobusu nav, viņš aizrādīja.

-    Hmm, acīmredzot tāpēc tie nekad nepienāk laikā, viņa nosmējās un metās apkampt dēlu.

Turot viņu apskautu, māte pačukstēja: Sem, tur ir ari tava dzimšanas apliecība.

-    Skaidrs.

-    Vai vēlies to redzēt, atkarīgs no tevis paša.

Viņš stāvēja sasprindzis mātes skavās. Viņa piedāvāja Semam iespēju uzzināt, kas teikts viņa dzimšanas apliecībā. Tur jābūt ierakstītiem trim vārdiem: viņa, mātes un tēva.

-    Varbūt jā. Varbūt ne, viņš bija atbildējis.

Māte turēja viņu cieši, bet Sems saudzīgi atraisījās no viņas skavām un nostājās atstatu. Toreiz viņš gribēja kaut ko teikt. Lūgt piedošanu par to, kas notika ar Tomu. Pajautāt, vai ari savu īsto tēvu viņš kaut kā bija aizbaidījis.

Bet viņa dzīve tā bija dzīve ar noslēpumiem. Un, kaut gan māte bija izteikusi šādu piedāvājumu, Sems zināja, ka viņai negribas, lai šis noslēpumainības zīmogs tiek uzlauzts.

Mēnešiem ilgi Sems bija zinājis par kastes esamību. Zinājis, kur atrodama atslēga.

Tagad kaste bija pazudusi.

Viņam nebija šaubu, kas to pievācis un pārmeklējis māju.

Tagad Keins zināja, ka Semam piemīt spēks.

Sems izstūma savu divriteni. Šajā brīdī zēns izmisīgi vēlē­jās būt kopā ar Astrīdu. Viņa visam piešķirtu jēgu.

Vairums bērnu tagad pārvietojās ar divriteņiem ne vienmēr savējiem vai skrituļdēļiem. Kājām gāja tikai pirmsskolnieki. Un ceļā uz Astrīdas māju Sems sastapa veselu šādu mazuļu procesiju. Patlaban tie šķērsoja ielu. Pa priekšu gāja Brālis Džons. Māte Marija stūma divvietīgus ratiņus. Kāda meitene Koutsas formas tērpā stiepa mazuli, atstutējusi to sev uz gūžas. Divi citi bērni, kas bija norīkoti uz šodienu, pie­skatīja rindu, kas sastāvēja no kādiem trīsdesmit pirmsskolniekiem. Tie bija pārāk mazi, lai izskatītos tik nopietni, tomēr bija arī pāris palaidņu, un Marijai nācās uzkliegt: Džūlija un Zosja, atpakaļ rindā!

Dvīnes Emma un Anna pieskatīja aizmuguri. Semam viņas bija itin labi pazīstamas, ar Annu viņš pat reiz bija aizgājis uz randiņu. Emma stūma bērnu ratiņus, un Anna Ralfa pārtikas veikala iepirkumu ratiņus ar uzkodām un autiņiem, un bērnu pudelītēm.

Sems apstājās un pagaidīja, līdz tie šķērsos ielu. Viņi pārvietojās pa gājēju pāreju, un tas, kā viņam šķita, bija labi darīts. Pirmsskolniekiem labāk iemācīties šķērsot ielu tā, it kā pastāvētu satiksme. Daži Sema vienaudži bija mēģinājuši vadīt auto, un vairumā gadījumu iznākums necik labs nebija. Tagad Keinam bija noteikumi arī šajā jomā: pie stūres nebija ļauts sēsties nevienam, atskaitot dažus Keina cilvēkus un Edīlio, kuram teorētiski vajadzētu vadīt ātrās palīdzības un ugunsdzēsēju auto. Ja vien viņš izdomātu, kā tas darāms.

-    Kā klājas, Anna? Sems pieklājības pēc apjautājās.

-    Sveiks, Sem. Kur tu biji pazudis?

Viņš paraustīja plecus. Ugunsdzēsēju depo. Iznāk, ka es tur tagad mitinos.

Anna norādīja uz mazuļiem, kuri tipināja viņai pa priekšu.

-    Bērnaukles pienākumi.

-    Baigā noņemšanās.

-    Nav ne vainas. Man nekas nav pretī.

-    Un viņai tas ari labi padodas, Marija uzmundrinoši uzsauca pār plecu.

-    Autiņus es varu nomainīt nepilnas minūtes laikā, Anna smiedamās palielījās. Un, ja autiņi ir pirmā izmēra, tad vēl ātrāk.

-    Kurp jūs visi dodaties?

-    Uz pludmali. Mums tur būs pikniks.

-    Superīgi. Tad jau vēlāk redzēsimies, noteica Sems.

Anna garāmejot pamāja pār plecu.

-    Ei, Sem, novēli mums ar Annu daudz laimes dzimšanas dienā! nokliedzās Emma.

-    Daudz laimes dzimšanas dienā jums abām! novēlēja Sems. Viņš uzmina uz riteņa pedāļiem un uzņēma ātrumu, gribēdams ātrāk nokļūt pie Astrīdas.

Atceroties savu randiņu ar Annu, zēnam sametās mazliet skumji. Viņa bija jauka meitene. Bet jāatzīst, ka tolaik viņš nemaz nebija īpaši ieinteresēts ar viņu tikties. Tas notika tikai tāpēc, ka Semam šķita tā pienākas. Negribējās taču, lai citi uzskatītu viņu par kaut kādu tizleni. Arī māte nerimās jautāt, vai viņš ar kādu satiekas, un tad nu Sems aizveda Annu uz kino. Viņš pat atcerējās filmu. “Zvaigžņu putekļi”.

Māte toreiz aizveda viņus ar auto. Tas bija viņas brīvais vakars. Mamma izlaida abus pie kinoteātra un pēc tam atbrauca viņiem pakaļ. Vēl viņi ar Annu bija aizgājuši uz Kalifornijas “Picas virtuvi” un apēduši par abiem vienu picu ar ceptu cāli.

Dzimšanas diena?

Sems zibenīgi apgrieza riteni un uzmina uz pedāļiem atpakaļ uz vietu, kur bija palaidis garām mazos. Viņš tos viens un divi panāca. Tie bija tikko sasnieguši pludmali; visi mazuļi, pārrāpušies pāri zemajam dambim, noāvuši kurpes, basām kājelēm skraidīja pa smiltīm un smējās, un Māte Marija skolotājas balsī sauca: Pieskatiet savus apavus! Nepazaudē kurpes, Aleks, paņem tās rokā un nelaid vaļā.

Anna bija apstādinājusi iepirkumu ratiņus ar uzkodām, autiņiem un pudelītēm. Emma bija atsprādzējusi un izcēlusi no ratiem mazuli.

-    Palūko viņa autiņus, atgādināja Māte Marija, un Emma viņai paklausīja.

Sems nogāza divriteni smiltis un aizelsies pieskrēja pie Annas.

-    Kas noticis, Sem?

-    Cik gadu? viņš bez elpas jautāja.

-Ko?

-    Cik gadu tev paliek, Anna?

Pagāja bridis, pirms meitenei pielipa viņa bailes. Pagāja bridis, iekams viņai atausa šo baiļu iemesls.

-    Piecpadsmit, Anna čukstus izdvesa.

-    Nu un tad? Emma, sajutusi savas dvīņumāsas noska­ņojumu, bilda. Tas neko nenozīmē.

-    Nenozīmē, čukstēja Anna.

-    Varbūt tev ir taisnība, teica Sems.

-    Ak mans Dievs! izdvesa Anna. Vai mēs pazudīsim?

-    Kad jūs esat dzimušas? jautāja Sems. Kurā diennakts laikā?

Dvīnes pārmija izbiedētus skatienus. Mēs nezinām.

-    Vai zini, kopš tās pirmās dienas neviens vairs nav pazu­dis, tātad varbūt…

Emma izgaisa.

Anna iekliedzās.

Vecākie bērni to pamanīja. Satrūkās arī mazie.

-    Ak mans Dievs! Anna kliedza. Emma! Emma! Ak Dievs!

Viņa satvēra Sema rokas, un viņš tās cieši saspieda.