Mazajiem, vismaz dažiem, bija pielipušas viņu bailes. Māte Marija nāca šurp. Kas te notiek? Tu baidi bērnus. Kur Emma?
Bet Anna tikai atkārtoja: Ak mans Dievs! un sauca māsas vārdu.
- Kur Emma? Marija vēlreiz noprasīja. Kas te īsti notiek?
Semam negribējās skaidrot. Anna, iecirtuši pirkstus zēna
plaukstās, darīja viņam sāpes. Annas acis bija kā milzīgi atvari, kas raudzījās viņā.
- Ar cik lielu laika starpību jūs piedzimāt? jautāja Sems.
Anna tikai turpināja šausmās blenzt.
Sems pieklusināja balsi līdz uzstājīgam čukstam. Anna, ar cik lielu laika starpību jūs dzimāt?
- Sešas minūtes, meitene čukstus izdvesa.
- Turi manas rokas, Sem! viņa čukstēja.
- Neļauj man pazust, Sem! viņa lūdzās.
- Es neļaušu, Anna, es neļaušu tev pazust, teica Sems.
- Kas tagad notiks, Sem?
- Es nezinu, Anna.
- Vai mēs nokļūsim tur, kur ir mūsu mamma un tētis?
- Es nezinu, Anna.
- Vai es miršu?
- Nē, Anna. Tu nemirsi.
- Neļauj man pazust, Sem!
Marija, turot uz gūžas kādu bērnu, tagad bija pienākusi viņiem klāt. Ari Džons bija tepat. Daži pirmsskolnieki nopietnām, raižpilnām sejām viņus vēroja.
- Es negribu mirt, atkārtoja Anna. Es… Es nezinu, kā tas ir.
- Būs labi, Anna.
Anna pasmaidīja. Tas bija jauks randiņš. Toreiz, kad mēs ar tevi satikāmies.
- Bija gan.
Kādu sekundes daļu likās, ka Annas stāvs aizmiglojas. Pārāk ātri, lai tas būtu reāli. Viņa aizmiglojās, un Sems gandrīz būtu varējis apzvērēt, ka meitene viņam uzsmaida.
Un tad viņa pirksti tvēra tukšumu.
Briesmīgi ilgu laiku neviens nekustējās un neko neteica.
Mazie neraudāja. Vecākie bērni vienkārši skatījās.
Sema pirksti vēl atcerējās Annas roku tvērienu. Viņš skatījās uz vietu, kur pirms mirkļa bija atradusies viņas seja. Viņš vēl arvien redzēja meitenes lūdzošās acis.
Nespēdams sevi apturēt, Sems pasniedzās ar roku tukšumā vietā, ko Anna tikko bija aizņēmusi. Pasniedzās pēc sejas, kuras tur vairs nebija.
Kāds iešņukstējās.
Kāds sāka šņukstēt, tam pievienojās citas balsis, mazie ņēmās raudāt.
Sems jutās briesmīgi. Kad pazuda viņa skolotājs, viņš to nebija gaidījis. Šoreiz viņš redzēja briesmas tuvojamies kā baismi palēninātā nakts murgā. Šoreiz viņš redzēja tās tuvojamies un jutās tā, it kā būtu ieaudzis zemē starp dzelzceja sliedēm bez iespējas atlēkt sāņus.
DIVDESMITĀ NODAĻA
131 STUNDA, 3 MINŪTES
- Tas tā gluži vienkārši notika, paziņoja Dreiks.
Keins sēdēja savā pārlieku milzīgajā ādas krēslā tajā pašā, kas kādreiz bija piederējis Perdidoblčas mēram. Viņš tajā izskatījās pārāk sīks. Kā jau bērns. Un, lai padarītu visu vēl ļaunāku, Keins košļāja īkšķa nagu. Gandrīz izskatījās, it kā viņš sūkātu īkšķi.
Diāna gulšņāja uz dīvāna, lasīdama žurnālu un nepievērsdama gandrīz nekādu uzmanību notiekošajam.
- Tās divas meitenes, kuras tu man liki izsekot. Abas vienkārši izdarīja to lielo lēcienu. Izkūpēja gaisā, kā saka tas idiots Kvinns.
Keins pielēca kājās. Akurāt, kā es paredzēju. Akurāt, kā es teicu. Par to, ka viņa paredzējumi apstiprinājušies, Keins gan nešķita iepriecināts. Viņš panācās nost no rakstāmgalda un, Dreikam par lielu prieku, izrāva žurnālu Diānai no rokām un aizlidināja to pāri telpai. Varbūt tu varētu man veltīt kaut cik uzmanības kā tev šķiet?
Diāna nopūtās un, notraususi no blūzes pūciņu, lēnām uzslējās sēdus. Nekļūsti rupjš pret mani, Kein, viņa brīdināja. Atceries, ka es biju tā, kura teica, ka mums jāsāk vākt dzimšanas apliecības.
Dienu pēc IBJZ uzrašanās Dreikam bija iespēja apskatīt Diānas psiholoģiskā raksturojuma mapi. Taču tūlīt pēc tam viņas mape pazuda. Tās vietā viņa bija atstājusi uz ārsta rakstāmgalda atvērtu Dreika mapi, kurā bija iezīmējusi sīku smaidošu ģīmīti ar parakstu “sadists”.
Dreiks viņu ienīda jau pirms tam. Bet kopš tās reizes naids pret Diānu bija kļuvis par neatņemamu viņa ikdienas dzīves sastāvdaļu.
Dreikam par nepatiku, Diānas nekaunīgo pretī runāšanu Keins uzņēma iecietīgi. Jā. Tā bija laba doma, viņš atzina.
- Izcili laba doma.
- Tur bija klāt ari Diānas draudziņš Sems, pavēstīja Dreiks.
Diāna uz šo provokāciju nereaģēja.
- Viņš turēja to vienu skuķeni aiz rokām brīdī, kad viņa izkūpēja, piebilda Dreiks. Skatījās tieši viņai acīs. Redz, pirmā skuķene pazuda, un šie visi zināja, kas tūlīt notiks. Tā otrā viņa pinkšķēja kā traka. Biju pārāk tālu, lai dzirdētu, ko viņa tur murmuļo, bet bija skaidrs, ka viņa ir apčurājusies.
- Sadisms, konstatēja Diāna. Bauda, ko izraisa cita cilvēka sāpes.
Dreiks papleta platāku savu haizivs smaidu. Runā, ko gribi, vārdi mani neķer.
- Citādi jau tu nebūtu psihopāts, Dreik.
- Izbeidziet, jūs abi! uzsauca Keins. Viņš iekrita atpakaļ milzīgajā krēslā un atsāka košļāt īkšķi. Ir septiņpadsmitais novembris. Manā rīcībā vēl ir piecas dienas, lai izdomātu, kā tikt ar to galā.
- Piecas dienas, atkārtoja Dreiks.
- Es nezinu, ko mēs iesāksim, ja tu, Kein, izgaisīsi, teica Dreiks. Taču skatiens, ko viņš tajā brīdī raidīja Diānai, vēstīja, ka viņš lieliski zina, ko iesāks tad, ja Keina vairs nebūs.
Savā ierastajā manierē satraukti izbolītām acīm stiepdams sev līdzi atvērtu klēpj datoru, telpā iebrāzās Datordžeks.
- Kas ir? uzrūca Keins.
- Es to uzlauzu! lepni pavēstīja Datordžeks. Sastapis vienaldzīgus skatienus, viņš paskaidroja: Medmāsas Templas datoru.
Keins izskatījās apmulsis. Ko? Ak. Vareni. Bet man ir lielākas problēmas. Iedod to Diānai. Un lasies.
Datordžeks pastiepa datoru Diānai un izsteidzās no telpas.
- Pārbijies sīks ute, vai ne? noteica Dreiks.
- Liec viņu mierā. Viņš ir noderīgs, brīdināja Keins.
- Dreik, ko tieši tu redzēji brīdī, kad tā meitene… pārcēlās?
- Tā pirmā… Kad tas notika, es neskatījos tieši uz viņu. No otrās gan es nenolaidu acu. Vienā mirklī viņa bija te, nākamajā jau prom.
- Vienos septiņpadsmit?
Dreiks paraustīja plecus. Aptuveni.
Keins trieca dūri pret galdu. Man nevajag aptuveni, tu, idiot! viņš kliedza. Es cenšos to saprast. Vai zini, tas neattiecas uz mani vien, Dreik. Mēs visi kļūstam vecāki. Arī tev pienāks tā diena, kad tu gaidīsi savu pazušanu.
- Divpadsmitais aprīlis, viena minūte pēc pusnakts,
Dreik, precizēja Diāna. Ne jau tāpēc es esmu iegaumējusi dienu, stundu un minūti, lai… Viņa apklusa, kaut ko lasīdama datora ekrānā.
- Kas ir? jautāja Keins.
Diāna neatbildēja, bet bija skaidrs, ka Konijas Templas dienasgrāmatā viņa uzgājusi kaut ko ārkārtīgi interesantu. Tad viņa ar strauju kaķenes grāciju piecēlās kājās un atrāva vaļā dokumentu skapi. Izvilkusi no tā pelēku metāla kasti, Diāna gandrīz godbijīgi nolika to uz Keina rakstāmgalda. |
- Neviens to vēl nav atvēris? viņa noprasīja.
- Mani vairāk interesēja medmāsas Templas dators, sacīja Keins. Kālab?
- Pārmaiņas pēc esi nu noderīgs, Dreik! norīkoja Diāna.
- Atmūķē atslēgu!
Dreiks pakampa papīra nazi, iegrūda asmeni lētajā slēdzenē un pagrieza. Atslēga salūza.