Diāna atvēra kasti. Izskatās pēc testamenta. Un ak, tas ir interesanti! avīzes izgriezums par notikumu ar to skolas autobusu, par ko mēs visi esam dzirdējuši. Un… te nu ir.
Meitene izvilka plastmasas mapi, kurā bija saudzīgi ievietota smalki nodrukāta dzimšanas apliecība. Uzlūkojusi to, viņa sāka smieties.
- Rimsties, Diāna! Keins viņu apsauca. Pielēcis kājās, viņš izrāva dzimšanas apliecību Diānai no rokām. Saraucis uzacis, viņš to aplūkoja. Tad Keins smagi atkrita krēslā kā marionete, kurai kāds pārgriezis aukliņas.
- Divdesmit otrais novembris, Diāna, neganti smaidīdama, pavēstīja.
- Sakritība, teica Keins.
- Viņš ir trīs minūtes vecāks par tevi.
- Tā ir sakritība. Mēs nemaz neesam līdzīgi.
- Kā apzīmē tos dvīņus, kuri nav kā divas ūdens lāses? Diāna pielika pirkstu pie mutes, parodēdama saspringtu domāšanu. Ak jā, dažādu olšūnu dvīņi. Viena dzemde, vieni vecāki, divas olšūnas.
Keins izskatījās tā, it kā būtu gatavs noģībt. Dreiks viņu tādu nekad nebija redzējis. Tas nav iespējams.
- Neviens no jums nepazīst savu īsto tēvu, turpināja Diāna. Laipnība, ko viņa tēloja, bija tik tuva līdzjūtībai kā vēl nekad. Un cik reižu tu man esi teicis, ka nepavisam nelīdzinies saviem vecākiem, Kein?
- Tam nav nozīmes, izdvesa Keins. Viņš pasniedzās pēc Diānas rokas, un pēc īsas svārstīšanās viņa ļāva zēnam to saņemt.
- Par ko jūs tur abi runājat? nesaprata Dreiks. Viņam nepatika būt tam, kurš nav sapratis joku. Taču tie abi nelikās viņu dzirdam.
- Tas teikts ari dienasgrāmatā, klāstīja Diāna. Medmāsas Templas dienasgrāmatā. Viņa zināja, ka tu esi mutants. Viņai bija aizdomas, ka tev piemīt kaut kāds neiespējams spēks, ko viņa neapšaubāmi bija ievērojusi arī dažiem citiem. Viņai bija aizdomas, ka kādu pusduci traumu, kuru iemesli nevienam nebija skaidri, esi izraisījis tieši tu.
Dreiks, apjautis, par ko ir runa, izgrūda rejošu smiekliņu.
- Vai tu gribi teikt, ka medmāsa Tempļa ir Keina māte?
Keina seja iekvēlojās pēkšņā niknumā. Pieveries, Dreik!
- Divdesmit otrajā novembrī piedzimst divi mazi puisēni, klāstīja Diāna. Viens paliek pie mātes. Otrs tiek atdots prom, un to adoptē cita ģimene.
- Tātad viņa bija tava māte? Tevi viņa pameta, bet Semu paturēja? Dreiks smējās, papilnam izbaudīdams Keina pazemojumu.
Keins aizgriezās no Diānas un, izstiepis rokas, pavērsa tās pret Dreiku.
- Kļūda, noteica Diāna. Nebija gan skaidrs, vai tas tika teikts Dreikam vai Keinam.
Dreiks sajuta briesmīgu belzienu krūtīs. Likās, it kā viņu būtu notriekusi automašīna. Viņš tika atrauts no zemes un grūsts pret sienu. Ar muguru sašķaidījis pāris ierāmētu grafiku, viņš nokrita kņūpus.
Dreiks piespieda sevi atgūties. Viņam gribējās pielēkt kājās un mesties virsū Keinam, pirms tas ķertais pagūtu iebliezt viņam vēlreiz. Bet Keins bija pielēcis klāt, piesarkušu seju un atieztiem zobiem tas slējās pār viņu, izskatīdamies pēc traka suņa.
- Atceries, kurš te ir vadonis, Dreik! klusā, aizžņaugtā
balsī, kas likās gandrīz kā dzīvnieka ņurdiens, izgrūda Keins. 4
Dreiks uzvarēts pamāja ar galvu. Pagaidām.
- Celies! pavēlēja Keins. Mums stāv priekšā darbs.
Astrīda atradās uz lieveņa kopā ar Mazo Pītu. Tā bija labākā vieta, kur noķert vēl mazliet saules. Viņa sēdēja lielā, baltā pītā šūpuļkrēslā, atbalstījusi pēdas pret treliņiem. Meitenes kailās kājas saulē spīdēja baltas. Astrīda vienmēr bija bijusi bāla. Viņa nebija no cilvēkiem, kuri apsēsti ar iedeguma iegūšanu, taču šodien meitene juta vajadzību pēc saules. Esot kopā ar Mazo Pītu, laiks pārsvarā tika vadīts iekštelpās. Un pēc pāris šādām dienām māja pārvērtās par cietumu.
Astrīda prātoja, vai tāpat jutās arī māte. Vai tā bija izskaidrojams, kāpēc māte, kura caurām dienām un naktīm ziedojās Mazajam Pītam, pēdējā laikā centās sameklēt jebkādu aizbildinājumu, lai uzgrūstu dēlu ikvienam, kurš būtu ar mieru viņu pieskatīt?
Iela, kurā dzīvoja Astrīda, kopš IBJZ uzrašanās bija maz mainījusies. Meitene ievēroja tikai šādus tādus sīkumus. Automašīnas stāvēja, kur stāvējušas. Nebija nekādas satiksmes. Mauriņi pamazām kļuva mežonīgi. Puķes, ko divas mājas tālāk dzīvojošais misters Mesiljo allaž bija uzturējis tik skaistas, nu vairs neaprūpētas bija apvītušas un nokārtām galviņām. Dažās pastkastītēs bija pacelti karodziņi, gaidot pastnieku1 , kurš tā arī neatnāca. Uz ielas mētājās atvērts lietussargs, kas, uzpūšot vējiņam, pārvietojās ikreiz par kādu collu. Dažas mājas tālāk kāds meža zvērs vai varbūt izsalcis mājdzīvnieks bija apgāzis atkritumu urnu, izgāžot uz piebrauktuves nomelnējušas banānu mizas, izmirkušas avīzes un vistu kaulus.
Astrīda ieraudzīja Semu nikni minam divriteņa pedāļus. Viņš bija teicis, ka iegriezīšoties, lai kopīgi aizietu uz pārtikas veikalu, un viņa gaidīja puisi ar dalītām jūtām. Viņa gribēja Semu redzēt. Un gaidas darīja viņu nervozu.
Skūpstīšanās noteikti bija kļūda.
Nē, tomēr nebija.
Sems nogāza riteni mauriņā un devās augšup pa kāpnēm.
- Sveiks, Sem! Bija skaidri redzams, ka puisis ir apbēdināts. Astrīda nolaida kājas zemē un pagriezās pret viņu.
- Tikko izgaisa Anna un Emma.
- Ko?
- Es tur biju. Es uz viņām skatījos. Brīdī, kad tas notika, es turēju Annas roku.
' Pacelts karodziņš nozīmē, ka pastkastītē atrodas nosūtāma vēstule. Pastnieks, ieraugot karodziņu, izņem vēstuli, lai to nogādātu pastā, un tad karodziņu nolaiž.
Astrīda piecēlās un, pat nedomādama, ko dara, apkampa Semu tāpat, kā mēdza apkampt Mazo Pītu, kad gribēja brālīti nomierināt.
Bet atšķirībā no Mazā Pīta Sems viņai atbildēja ar neveiklu apskāvienu. Kādu brīdi viņa seja bija paslēpta meitenes matos.
Astrīda pie pašas auss dzirdēja puiša saraustīto elpu. Tā vien šķita, ka viņi to darīs atkal, proti skūpstīsies. Tomēr nē abi reizē kā pēc komandas atrāvās viens no otra.
- Viņai bija bail, teica Sems. Tas ir, Annai. Viņa redzēja, kā pazūd Emma. Viņas piedzima ar sešu minūšu starpību. Vispirms Emma. Tad Anna, jau gaidīdama to. Zinādama, kas notiks.
- Cik šausmīgi! Sem, nāc iekšā! Astrīda palūkojās uz brālīti. Viņš, kā jau parasti, bija iegrimis savā spēlē.
Astrīda aizveda Semu uz virtuvi un ielēja viņam glāzi ūdens. Zēns vienā rāvienā izdzēra pusi.
- Man atlikušas piecas dienas, drūmi noteica Sems. Piecas dienas. Pat ne nedēļa.
- Tu to tik droši nevari zināt.
- Nevajag, labi? Vienkārši nevajag. Nestāsti man pasaciņas par to, ka viss būs labi. Nekas nebūs labi.
- Lai notiek! Astrīda pamāja ar galvu. Tev taisnība. Piecpadsmit gadi ir kaut kāda robeža, un, to sasniedzot, cilvēks izgaist. |
Šis apstiprinājums lika Semam nomierināties. Tieši tas viņam bija vajadzīgs skaidros vārdos bez izlocīšanās pateikta patiesība. Astrīda atskārta, ka tikai tā viņa var Semam palīdzēt ne vien tagad, bet arī nākotnē. Ja vien viņiem pastāv kaut kāda nākotne.
- Es no tā izvairījos. Nedomāju par to. Es sevi kaut kā pārliecināju, ka tas nenotiks. Sems izmocīja greizu smaidu šķiet, galvenokārt Astrīdas dēļ. Viņš redzēja pats savas bailes atspoguļojamies meitenes sejā un tagad centās tās apspiest.
- Pozitīvi ir tas, ka tādā gadījumā man nav jāraizējas, cik nomācoša šeit, IBJZ, būs Pateicības diena.