- Jābūt kaut kādam paņēmienam, kā to uzveikt, Astrīda piesardzīgi bilda.
Viņš uzlūkoja meiteni ar cerībām, it kā būtu iespējams, ka viņai ir zināma atbilde. Astrīda papurināja galvu, un viņš teica: Neviens nav pat mēģinājis izkļūt no IBJZ. Jābūt taču veidam, kā tikt no šejienes ārā. Ja nu kaut kur šajā barjerā ir lieli, plaši atvērti vārti? Varbūt uz jūru. Varbūt tuksnesī vai nacionālajā parkā. Neviens tos nav pat meklējis.
Astrīda apspieda sevī vēlmi apzīmēt šo pieņēmumu kā “ķeršanos pie salmiņa”.
Taču viņa sacīja: Ja pastāv ceļš ārā no šejienes, jābūt arī ceļam iekšā. Un visai pasaulei būtu jāzina, kas noticis. Perdidobīča, spēkstacija, šoseja pēkšņi tas viss ir bloķēts. Nevar būt, ka pasaule to nebūtu pamanījusi. Un tur ir nesalīdzināmi vairāk cilvēku un vairāk iespēju nekā mums. Tur vajadzētu darboties vai pusei pasaules zinātnieku. Tomēr mēs vēl arvien esam šeit.
- Zinu. Es to visu zinu. Nu jau kaut cik nomierinājies, Sems sēdēja uz viena no soliņiem, kas bija sarindoti gar virtuves leti. Kā novērtējot akmens vēsumu, viņš pārlaida ar roku pār letes gludo granīta virsmu. Es tiku par to domājis, Astrīd. Ko tu teiktu par olu?
- Hm. Olas mums ir izbeigušās.
- Nē, es gribēju teikt: iedomājies olu. Putnēns cenšas izlauzties no olas, vai ne? Bet, ja tu mēģinātu olā ielauzties, tā tiktu sašķaidīta. Lai to ilustrētu, viņš saspieda pirkstus. Tā kā meitene neatbildēja, Sems smagi nopūtās un teica: Kad es to iedomājos, man tas likās itin sakarīgi.
- Taisnību sakot, tur patiešām ir zināma jēga, piekrita Astrīda.
Sems bija redzami pārsteigts. Zēna acis iezibējās akurāt tā, kā Astrīdai patika, un viņš greizi pasmaidīja. Izskatās, ka tevi tas izbrīna, viņš atzīmēja.
- Izbrīna gan, tā mazliet. Tā patiešām var izrādīties atbilstoša analoģija.
- Tādus vārdus kā “atbilstoša analoģija” tu lieto tāpēc, lai man atgādinātu, ka esi gudrāka par mani, viņš ķircinājās.
Viņu skatieni sastapās. Tad abi novērsās un mulsi pasmaidīja.
- Vai zini, es nenožēloju, teica Sems. Es zinu, ka nav ne īstais laiks, ne īstā vieta un tamlīdzīgi, bet tik un tā nenožēloju.
- Tu domā…
-Jā-
- Es arī ne, sacīja Astrīda. Nu, man tā bija pirmā reize.
Zini, ja neskaita to, ka pirmajā klasē es sabučoju Alfredo Sleivenu.
- Pirmā reize?
- Nūjā. Un tev?
Sems papurināja galvu un nožēlas pilns saviebās. Bet, viņš teica, tā bija pirmā reize, kad man tas bija nopietni.
Starp viņiem iestājās tīkams klusums.
Tad Astrīda ierunājās: Sem, par to olu. Tu sacīji: ja cilvēki tur, ārpusē, censtos izlauzties cauri barjerai, tas varētu būt bīstami mums. Un cilvēki ārpusē to ir sapratuši. Tad nāktos secināt, ka izlauzties cauri barjerai un izglābties varam vienīgi mēs paši. Varbūt visa pasaule gaida, vēro, cer, ka mēs izdomāsim, kā to uzlauzt. Meitene atvēra skapīti, kas atradās virs galvas, un izvilka no tā pustukšu cepumu paciņu. Uzlikusi to uz letes, viņa paņēma vienu cepumu sev. Teorija ir lieliska, |
bet pats saproti, ka ne visai ticama.
- Zinu. Bet es negribu vienkārši sēdēt un gaidīt, kamēr pulkstenis skaita sekundes. Ja nu tomēr pastāv kaut kāds ceļš ārā no IBJZ.
- Ko tu gribi darīt?
Sems paraustīja plecus. Viņš to darīja, nevis kā būdams šaubu vai nedrošības varā, bet drīzāk kā nometot smagu nastu un šādi atbrīvojot sevi darbībai. Gribu sākt ar barjeras izpēti.
Virzīties gar to, vērojot, vai kaut kur tajā nav vārtu. Varbūt atliek iziet pa šiem vārtiem, un viņi visi ir tur. Nu, zini mana mamma, tavi vecāki. Anna un Emma.
- Skolotāji, papildināja Astrīda.
- Nesabojā šo laimīgo ainu, teica Sems.
- Kas notiks, ja tu atradīsi vārtus, Sem? Iziesi pa tiem? Kas tad notiks ar visiem pārējiem IBJZ bērniem?
- Ari viņi izies.
- Tu droši nezināsi, ka tie ir vārti, iekams pats nebūsi pa tiem izgājis. Bet, tiklīdz būsi to izdarījis, tev, visticamāk, vairs nebūs atpakaļceļa.
- Astrīda, pēc piecām dienām es pazudlšu. Izkūpēšu. Prom, un viss.
- Tev jāpadomā pašam par sevi, Astrīda teica bez jebkādas izteiksmes.
Sems izskatījās satriekts. Diezin vai ir godīgi…
Lai ari ko viņš būtu gribējis teikt, to pārtrauca divi trokšņi, kuri sekoja viens otram. Pirmais bija būkšķis ārpusē. Otrs bija Mazā Pīta kliedziens.
Astrīda metās uz durvīm, izspurdza pa tām un atrada Mazo Pītu, sarāvušos kamolā, brēcam pilnā kaklā. Zēns trīcēja pie visām miesām un bija bīstami tuvu robežai, aiz kuras viņam varēja sākties lēkme.
Uz dēļu grīdas līdzās viņam bija akmens.
Un uz ietves smiedamies stāvēja Panda, Koutsas zēns, vārdā Kriss, un Kvinns. Panda un Kriss turēja rokās beisbola nūjas. Krišam bija arī balts atkritumu maiss, kurā bija labi saskatāmi jaunākā modeļa spēļu datora apveidi.
- Vai jūs sviedāt manam brālītim ar akmeni? Astrīda, nometusies ceļos blakus Mazajam Pītam, uzkliedza. Dusmas bija padarījušas viņu bezbailīgu.
Sems apņēmīgā gaitā devās pāri mauriņam.
- Vai tu tas biji, Panda?
- Viņš mani ignorēja, taisnojās Panda.
- Panda tikai muļķojās, Sem, ierunājās Kvinns. Viņš bija pamanījies nostāties starp Semu un Pandu.
- Mest ar akmeni neaizsargātam bērnam ir tikai muļķošanās? noprasīja Sems. Un kas tev vispār prātā, ka vazājies kopā ar šo pretekli?
- Kuru tu nosauci par pretekli? vaicāja Panda. Viņš ciešāk satvēra savu beisbola nūju, tomēr neizskatījās, ka grasītos likt to lietā.
- Kuru es nosaucu par pretekli? Tā es saucu ikvienu, kurš apmētā ar akmeņiem mazus bērnus, Sems nedomāja atkāpties.
Kvinns, tēlodams samierinātāju, pacēla rokas. Paklau, elpo dziļi, brač! Mēs tikko bijām nelielā misijā pie Mātes Marijas. Viņa sūtīja Pandu pameklēt mazajiem bērniem kādu spēļu lācīti, saproti? Mēs darījām labu darbu.
- Labu darbu pie viena kādam kaut ko nočiepjot? Sems norādīja uz atkritumu maisu Kriša rokā. Un atpakaļceļā nolēmāt apmētāt ar akmeņiem ar autismu sirgstošu bērnu?
- Ei, liecies taču mierā, teica Kvinns. Mēs to spēli nesam Marijai, lai viņai būtu, ar ko nodarbināt sīkos.
Mazais Pīts tagad kliedza Astrīdai tieši ausī, tāpēc no visa, ko teica aizvien īgnākais Kvinns un salta naida pārņemtais Sems, viņa dzirdēja tikai dusmīgu vārdu fragmentus.
Tad Sems apmetās uz papēža un atgriezās pie Astrīdas. Kvinns viņam aiz muguras parādīja izslietu vidējo pirkstu un aizvilkās pa ielu nopakaļ Pandam un Koutsas puisim.
Sems nikni iemetās lieveņa krēslā. Pagāja vēl desmit minūtes, līdz Astrīdai izdevās nomierināt mazo brālīti un no jauna pievērst viņu videospēlei. Sems pa šo laiku vārījās dusmās.
-Viņš kļūst nekam nederīgs. Ļaunāk nekā nekam nederīgs, sirdījās Sems. Tad, mazliet atmaidzis, piebilda: Gan mēs tiksim tam pāri.
- Tu domā sevi un Kvinnu?
-Jā-
Astrīda bija nospriedusi par to labāk ciest klusu. Bet šo sarunu ar Semu viņai vajadzēja uzsākt agrāk vai vēlāk. Šaubos, vai viņš grib tikt tam pāri.
- Tu viņu tik labi nepazīsti.
- Viņš tevi apskauž.
- Kā tad, esmu taču tik neizsakāmi daiļš, Sems to mēģināja pārvērst par joku.
- Viņš pieder pie viena cilvēku tipa, tu pie pavisam cita. Kad dzīve rit normāli, jūs it kā esat vienādi. Bet, kad apstākļi izvēršas dīvaini un draudīgi, kad iestājas krīze, pēkšņi izrādās, ka esat pilnīgi pretmeti. Tā tik tiešām nav Kvinna vaina, bet viņš nav drosmīgs. Viņš nav stiprs. Tu gan.