- Tu joprojām gribi redzēt manī nez kādu varoni.
- Es gribu, lai tu būtu tas, kas esi. Astrīda palika līdzās Mazajam Pītam, bet viņas roka pasniedzās pēc Sema rokas.
- Sem, viss kļūs aizvien ļaunāk. Pašlaik visi ir šoka stāvoklī. Visi ir pārbijušies. Tomēr to, cik briesmīgām vajadzētu būt viņu bailēm, viņi vēl nav sapratuši. Agrāk vai vēlāk izsīks pārtikas krājumi. Agrāk vai vēlāk pārstās darboties spēkstacija. Kad mēs visi sēdēsim tumsā, badā un izmisumā, kurš tad uzņemsies vadību? Keins? Orks? Dreiks?
- Nu, Sems sausi noteica, no tavas mutes tas viss izklausās trakoti jautri.
- Labi, beigšu tev piesieties, Astrīda, juzdama, ka jāatkāpjas, noteica. Viņa prasīja neiespējamo no zēna, kuru tikko pazina. Un tomēr meitene zināja, ka rīkojas pareizi.
Viņa ticēja Semam. Viņa zināja, ka šim zēnam ir likteņa lemta sūtība.
Astrīda prātoja, kālab tā. Tas patiešām nebija loģiski. Viņa neticēja liktenim. Visu savu mūžu Astrīda bija paļāvusies uz savām smadzenēm, uz savu spēju izprast faktus. Tagad kāda viņas būtnes daļa, kuras eksistenci meitene gandrīz pat neapzinājās, kāda dziļi aprakta un noniecināta sevis pašas daļiņa ne veselais saprāts, bet tikai un vienīgi instinkts skubināja un bikstīja, lai viņa urda Semu.
Un viņa bija pārliecināta.
Pārliecināta.
Astrīda pagriezās pret Mazo Pītu tā, lai Sems nevarētu redzēt raižpilno vaibstu viņas sejā, tomēr puiša roku vaļā nelaida.
Viņa bija pārliecināta. Kā atbildot uz to, cik ir divi reiz divi. Tik ļoti pārliecināta.
Beidzot meitene palaida Sema roku vaļā. Ievilka dziļu, saraustītu elpu. Un pēkšņi Astrīda vairs nepavisam nebija pārliecināta. Rūpju rieva viņas sejā ievilkās dziļāka. Iesim pēc pārtikas, viņa teica.
Sems bija domās kaut kur aizklīdis, tāpēc nepamanīja, kā Astrīda, aiz sasprindzinājuma saviebusies, skatās pati uz savām rokām. Tad viņa noslaucīja plaukstas šortos.
- Jā, Sems attrauca. Ejam gan, kamēr tas vēl ir iespējams.
DIVDESMIT PIRMĀ NODAĻA
129 STUNDAS, 34 MINŪTES
- Parādi man savu sarakstu! pieprasīja Hovards. Viņš sēdēja dārza krēslā pie Ralfa pārtikas veikala durvīm. Kājas viņš bija uzlicis uz otra krēsla. Hovardam bija mazs kombinētais TV/DVD aparāts, kurā tika rādīts “Zirnekļcilvēks 3”. Nācējiem tuvojoties, viņš tik tikko pacēla no tā acis.
- Man nav nekāda saraksta, sacīja Astrīda.
- Tev vajadzīgs saraksts, Hovards paraustīja plecus. Bez saraksta neviens netiek ielaists.
- Labi, teica Sems. Varbūt tev ir kāds papīra gabals un zīmulis?
- H nu sagadījies, ka ir gan, Sem. To teicis, Hovards izzvejoja no slikti piegulošās ādas jakas kabatas mazu piezīmju grāmatiņu ar spirāli un pastiepa to Astrīdai.
Sarakstījusi visu vajadzīgo, viņa atdeva piezīmju grāmatiņu Hovardam.
- Visas svaigās lietas, nu, lauksaimniecības produktus, tu vari dabūt. Viss iet uz slikto pusi. Saldējums ir gandrīz cauri, bet varbūt ir kaut cik Popsicles, viņš paglūnēja uz Mazo Pītu.
- Tev garšo Popsicles, Pītiņ, plānais prātiņ?
- Turpini! Sems viņu pārtrauca.
- Bet, ja tu vēlies konservētus produktus vai makaronus, vai kaut ko tamlīdzīgu, tev vajadzīga īpaša atļauja no Keina vai kāda no šerifiem.
- Par ko tu runā? jautāja Astrīda.
- Es runāju par to, ka tu vari dabūt olas un lapu salātus, un pienu, un šādas tādas delikateses, jo tam visam drīz beigsies derīguma termiņš, bet tādas lietas kā, piemēram, konservētas zupas un visu citu, kas nebojājas, mēs pietaupām.
- Jā, labi, man tas šķiet saprātīgi, atzina Astrīda.
- Tas pats ar papīra izstrādājumiem. Katrs var dabūt vienu tualetes papīra rullīti. Tāpēc lieto to labi ilgi. Viņš vēlreiz ielūkojās sarakstā. Tamponi? Kāds izmērs?
- Pieveries! uzsauca Sems.
Hovards iesmējās. Ejiet vien iekšā. Bet, kad nāksiet ārā, es visu pārbaudīšu un, ja kaut kas neatbildīs sarakstam, likšu to nolikt atpakaļ.
Veikals bija saārdīts. Iekams Keins tam nebija piekomandējis sargu, no tā bija izlaupīti gandrīz visi našķi. Un bērni, kas te tika sirojuši, nepavisam nebija centušies būt kārtīgi vai uzmanīgi. Plaukti bija apgāzti, uz grīdas mētājās sašķaidītas majonēzes burkas un saplēstu ledusskapja durvju lauskas.
Kur vien raugies, bija mušas, un visu pamazām sāka apņemt miskastes smaka. Dažas no griestu lampām bija izdegušas, tāpēc visa telpa šķita krēslaina. Toties virs galvas vēl arvien karājās spilgti krāsaini plakāti, kas reklamēja dažādas preces un vēstīja par cenu atlaidēm.
Sems paņēma iepirkumu ratiņus, un Astrīda iecēla Mazo Pītu sēdeklī.
Ziedi puķu nodaļā izskatījās tādi kā paguruši. Lai arī zaudējuši augstumu, gaisā vēl arvien lidinājās kāds ducis folijas gaisa balonu ar uzrakstu “Daudz laimes dzimšanas dienā!” un Pateicības dienas tekstiem.
- Varbūt man vajadzētu palūkot tītaru, prātoja Astrīda, vērodama Pateicības dienai paredzētās pārtikas stendu: ķirbju plātsmaizi, žāvētus augļus, dzērveņu mērci, tītaru pildīšanas rīkus, gaļas pildījumu.
- Tu proti pagatavot tītaru?
- Instrukcijas taču var atrast tīmeklī. Tad viņa nopūtās.
- Ak nē! Varbūt kaut kur dabūjama kāda pavārgrāmata.
- Laikam jau bez dzērveņu mērces.
- Neko no konservētā.
Sems devās uz priekšu, uz lauksaimniecības produktu nodaļu, taču, attapis, ka Astrīda vēl arvien skatās uz sezonas stendu, apstājās. Viņa raudāja.
- Ei, kas noticis?
Astrīda notrausa asaras, taču tās plūda atkal. Līdz šim mēs allaž iepirkāmies trijatā: mamma, Pītijs un es. Ik nedēļu tā bija reize, kad mēs varējām parunāties. Zini, mēs iepirkāmies tā nesteidzīgi, apspriezdamas, ko ēdīsim, un runājām ari par visu citu. Vienkārši tāpat. Es šeit vēl nekad neesmu bijusi bez mammas.
- Es ari ne.
- Tas šķiet dīvaini. Izskatās tāpat, un tomēr ne.
- Nekas vairs nav kā agrāk, piekrita Sems. Bet cilvēkiem tik un tā ir jāēd.
Tas izvilināja Astrīdas sejā neizlēmīgu smaidu. Labi. Iepirksimies.
Viņi paņēma salātus un burkānus, un kartupeļus. Sems aizgāja aiz letes, lai paņemtu pāris gaļas gabalu, un ietina tos papīrā. Pār dažiem tiem, kas brīdī, kad pazuda miesnieki, bija palikuši uz letes, spietoja mušas. Bet gaļa, kas atradās vitrīnā, likās neskarta.
- Vēl kaut ko, cienītā? viņš apjautājās.
- Nu, tā kā neviens cits to neņem, es labprāt paņemtu šo cepeša gabalu.
Sems pieliecās, lai ielūkotos vitrīnā. Viss, padodos. Kurš no tiem ir cepetis?
- Tur tas lielais, Astrīda pabungāja pa stiklu. Es to varu ielikt ledusskapi.
- Protams. Cepetis, Sems to izvilka un nolika uz vaskota papīra gabala. Jūs taču saprotat, cienītā, ka tas maksā vismaz divpadsmit dolārus mārciņā?
- Ierakstiet to manā rēķinā.
Viņi devās uz piena vitrīnu. Un tur, nervozi turēdams gatavībā savu nūju, stāvēja Panda.
- Atkal jau tu? noskaldīja Sems.
Panda neatbildēja.
Astrīda iekliedzās.
Sems pagriezās un vēl paguva ieraudzīt Dreiku Mervinu; nākamajā mirklī kaut kas trāpīja viņam pa deniņiem. Sems sagrīļojās un, izgrūstīdams zaļās pudeles, uzgāzās plauktam ar Parmas sieru.