Viņš redzēja atvēzētu nūju un centās aizšķērsot tai ceļu, bet galva likās peldam un acis nespēja koncentrēt skatienu.
Ceļi saļima, un Sems atsitās pret grīdu.
Kā no liela attāluma viņš redzēja ātri kustamies četrus vai varbūt piecus puišus. Divi no tiem saķēra Astrīdu un atlauza rokas viņai aiz muguras.
Atskanēja meitenes balss, kas Semam šķita nepazīstama līdz brīdim, kad viņu uzrunāja Panda: Diāna!
- Iepakojiet viņa rokas, pavēlēja Diāna.
Sems pretojās, taču nespēja pārvaldīt savus muskuļus. Kaut kas pārvilkās pāri kreisajai rokai, tad labajai. Spēcīgi pirksti viņu cieši turēja.
Kad acis beidzot spēja koncentrēt skatienu, Sems tik vien spēja kā muļķīgi blenzt uz to, kas bija izdarīts. Viņa plaukstu locītavas bija sasietas kopā ar plastmasas auklu. Un pāri katrai plaukstai bija ar izolācijas lenti pielīmēts saplacināts folijas balons.
Diāna Ledrisa pietupās tā, lai abu sejas būtu vienā augstumā. Tā ir folija. Atstarojoša virsma. Tāpēc es tavā vietā necenstos taisīt nekādus trikus, Sem. Tu tikai apdedzināsi sev plaukstas.
- Ko jūs darāt? Sems, mēlei mežģījoties, izgrūda.
- Tavs brālis grib ar tevi laipni aprunāties.
Tā likās kaut kāda aplamība, un Sems šaubījās, vai ir pareizi saklausījis. Vienīgais cilvēks, ko viņš sauca par brāli, bija Kvinns. Laidiet vaļā Astrīdu, teica Sems.
Dreiks pagāja garām Diānai un iespēra Semam pa muguru tā, ka viņa kājas saļima. Dreiks stāvēja virs Sema un spieda nūju pie viņa ādamābola. Šo pašu paņēmienu viņš iepriekšējā naktī bija pielietojis pret Orku. Ja būsi rātns zēns, mēs pret tavu draudzenīti un viņas plānprātīgo brālīti izturēsimies labi. Bet, ja celsi jezgu, es viņu sadauzīšu zilimelnu.
Mazais Pīts sāka īdēt un darīja to aizvien skaļāk, gatavs kuru katru bridi laist vaļā brēcienu.
- Liec tam sīkajam pievērties, vai arī es to izdarīšu tavā vietā! Dreiks uzkliedza Astrīdai. Hovardam, Pandam un pārējiem viņš pavēlēja: Grābiet to lielo varoni ciet un bāziet viņu iepirkumu ratos.
Sems tika pacelts un iegrūsts ratos.
Stūmējs bija Hovards. Semij, Semij, Semij! Busiņa Sems tagad mums ir veikala ratiņu Sems, ko?
Pie viņa pieliecās Dreiks, un pēdējais, ko Sems redzēja, bija izolācijas lente, kas tika pārstiepta viņam pār acīm.
Tie stūma viņu iepirkumu ratiņos pa šoseju. Tie stūma viņu cauri pilsētai. Viņš to neredzēja, toties sajuta grumbuļus. Un dzirdēja Hovarda un Pandas ņirgas un dzēlības.
Sems centās uzminēt ceļu, apjaust, kurp viņi dodas. Pēc laika, kas šķita bezgalīgi ilgs, viņš juta, ka tie kāpj kalnup.
- Ei, veči! Hovards sāka gausties. Palīdziet taču kāds man uzstumt šo augšā! Fredij, palīdzi man!
Kādu brīdi rati brauca, tad atkal apstājās. Sems dzirdēja smagu elpu.
- Ņem kādu no tiem, kas te slamstās apkārt bez kāda labuma, uzstāja Fredijs.
-Jā. Ei, tu, nāc un palīdzi man uzstumt tos ratus!
- Nē, vecīt. Nekā nebija.
Kvinns. Sema sirds salēcās. Kvinns nāks viņam palīgā.
Rati apstājās.
- Nu ko baidies, ka tavs čoms uzzinās, ko tu esi pastrādājis? teica Hovards.
- Pieveries, vecais! norūca Kvinns.
- Semij, kā tu domā, kurš mums padeva ziņu, ka tu kopā ar Astrīdu ej iepirkties? Ko?
- Pieveries, Hovard! Nu jau Kvinna balsī skanēja izmisums.
- Kā tu domā, kurš mums pastāstīja par tavu spēku, Sem?
- Es taču nevarēju iedomāties, ka viņi tā rīkosies, taisnojās Kvinns. Es nezināju, brač.
Sems saprata, ka nav pat īpaši pārsteigts. Tomēr Kvinna nodevība sāpēja vairāk par visām Dreika nodarītajām pārestībām. Viņam gribējās kliegt uz Kvinnu. Gribējās to nosaukt par Jūdu. Bet kliegšana, bļaustīšanās, lamāšanās tiktu uztverta kā vājuma izpausme.
- Es nezināju, brāl, es tev saku taisnību, Kvinns nerimās.
- Kā tad. Tu domāji, ka mēs varbūt tikai gribam noturēt Sema Tempļa fanu kluba sapulci, teica Hovards un tūdaļ iesmējās pats par savu asprātību. Tagad ņem un stum.
Rati atkal sakustējās.
Sems juta iekšēju nelabumu. Kvinns bija viņu nodevis.
Astrīda bija Dreika un Diānas nagos. Un viņš tur neko nevarēja padarīt.
Likās, ka tas vilksies mūžīgi. Beidzot viņi tomēr apstājās.
Rati bez jebkāda brīdinājuma apgāzās, un Sems piezemējās uz asfalta. Uzslējies četrrāpus, viņš paberza plaukstas pret |
asfaltu, mēģinādams slepus noskrāpēt foliju.
Spēriens pa ribām aizsita elpu.
- Ei! iesaucās Kvinns. Jums viņš nav jāspārda.
Kādas rokas sagrāba Semu aiz pleciem, un viņš izdzirda
Orka balsi: Ja taisīsi trobeli, triekšu tevi gar zemi.
Tie klumburojot rāva viņu augšup pa kāpnēm. Priekšā bija durvis, spriežot pēc skaņas, lielas. Tad soļi atbalsojās uz gluda linoleja.
Viņi apstājās. Atvērās vēl vienas durvis. Semu ieveda arī pa tām. Orks no mugurpuses iespēra viņam pa ceļu locītavām, un Sems nokrita ar seju uz grīdas.
Orks uzmetās viņam jāteniski uz muguras, saķēra viņu aiz matiem un asi parāva viņa galvu atpakaļ.
- Noņemiet izolācijas lenti! pavēlēja kāda balss.
Hovards satvēra lentes malu un rāva to, noraujot lidzi daļu
no Sema uzacs.
Sems tūdaļ pat pazina apkārtni. Skolas sporta zāle.
Viņš gulēja uz pulētās koka grīdas, un Keins, sakrustojis rokas uz krūtīm, acīmredzami tīksminādamies, stāvēja viņam pretī.
- Čau, Sem! sacīja Keins.
Sems pagrieza galvu uz vienu, tad otru pusi. Orks, Panda, Hovards, Fredijs un Čeizs visi bruņojušies ar beisbola nūjām. Kvinns centās sarauties mazs, noslēpties no viņu skatiena.
- Tev te ir daudz puišu, Kein. Laikam jau esmu trakoti bīstams.
Keins dziļdomīgi pamāja ar galvu. Man tīk būt piesardzīgam. Protams, pie Dreika ir tava draudzene. Tad nu tavā vietā es nemēģinātu taisīt traci. Dreiks mums ir negants un viegli satracināms puisis.
Hovards iesmējās.
- Ļauj viņam piecelties! pavēlēja Keins.
Orks nokāpa no Sema muguras, tomēr neliegdams sev prieku vispirms ietriekt celi viņam ribās. Sems grīļīgi piecēlās. Tā tomēr bija labāk nekā gulēt uz grīdas.
Viņš uzmanīgi nopētīja Keinu. Viņi bija tikušies, kad Keins tikko kā bija ieradies pilsētā. Kopš tā laika Sems viņu bija redzējis tikai pa gabalu.
Keins savu gūstekni nopētīja tikpat uzmanīgi.
- Ko tu no manis gribi? noprasīja Sems.
Keins iesāka košļāt īkšķi, taču tūdaļ nolaida rokas gar sāniem. Gandrīz izskatījās, ka viņš ieņem miera stāju. Es gribētu atrast veidu, kā mēs varētu kļūt par draugiem, Sem.
- Redzu gan, ka tu mirsti vai nost aiz sirds ilgām kļūt par manu jauno draudziņu.
Keins iesmējās. Vai tu re, ko? Tev ir arī humora izjūta. No mātes tu to diezin vai būsi mantojis. Man viņa necik jautra nešķita. Varbūt tā tev ir no tēva?
- To es nevaru zināt.
- Ne? Kāpēc ne?
- Pie tevis ir manas mātes dators. Tev ir visi viņas dokumenti. Un tev ir Kvinns, kurš par mani visu izstāsta. Tātad atbilde tev, visticamāk, jau ir zināma.
Keins pamāja ar galvu. Jā. Tavs tēvs pazuda drīz pēc tavas piedzimšanas. Laikam jau nebūs bijis par tevi īpašā sajūsmā, ko? Keins iesmējās pats par savu joku, un daži viņa rokaspuiši, lai ari nebija to īsti sapratuši, iztapīgi pievienojās. Labi, neņem galvā! Nejauši ir gadījies tā, ka arī mans bioloģiskais tēvs ir paņēmis vīli. Un arī māte.
Sems neatbildēja. Plastmasas aukla bija padarījusi viņa rokas nejutīgas. Zēnu māca bailes, taču viņš bija cieši apņēmies tās neizrādīt.