- Kas? jautāja Diāna.
- Kura tad vēl? Blondīne ar savu padumjo brālīti!
- Tu ļāvi viņai aizmukt? Keins, uz brīdi aizmirsis Semu, noprasīja.
- Es neļāvu viņai aizmukt. Es biju ar viņiem vienā telpā. Skuķene mani nokaitināja, un es viņai iekrāmēju pa ģīmi. Tad šie abi pazuda. Izkūpēja gaisā.
Keins uzmeta Diānai slepkavīgu skatienu.
- Nē, atteica Diāna. Viņai līdz piecpadsmit gadiem atlikuši vairāki mēneši. Un viņas brālītim, starp citu, ir tikai četri gadi.
- Bet kā? Keins sarauca pieri. Vai tas varēja būt spēks?
Diāna papurināja galvu. Pa ceļam uz šejieni es nolasīju Astrīdu. Viņai ir tik tikko divas strīpiņas. Pilnīgi izslēgts. Teleportēt divus cilvēkus?
Keina seja bija zaudējusi krāsu. Tas pamuļķītis?
- Viņam ir autisms, viņš it kā dzīvo pats savā pasaulē, protestēja Diāna.
- Vai tu viņu nolasīji?
- Viņš ir mazs, ar autismu sirgstošs bērns. Kāpēc man viņš būtu jānolasa?
Keins pagriezās pret Semu. Ko tu par to zini? Viņš draudēdams pacēla roku. Abu sejas šķīra tikai dažas collas. Ko tu zini? viņš kliedza.
- Nu, es, piemēram, zinu, ka man patīk redzēt tevi, Kein, notrūkušos.
Neredzama dūre notrieca Semu zemē.
Diāna pirmo reizi izskatījās noraizējusies. No viņas sejas bija nozudis parastais smīns. Vienīgā reize, kad mēs pieredzējām teleportēšanos, bija ar Teilori Koutsā. Un viņa tik vien spēja kā šķērsot telpu. Viņai bija trīs strīpiņas. Ja šis bērns spēj sevi kopā ar māsu teleportēt cauri sienām…
- Viņam varētu būt četras, klusi noteica Keins.
-Jā, piekrita Diāna. Viņam varētu būt četras. Sakot vārdu “četras”, viņa lūkojās tieši Semā. Varētu būt pat vairāk.
- Ork, Hovard! uzsauca Keins. Iespundējiet Semu, sasieniet viņu tā, lai viņš nevarētu nodīrāt no rokām foliju, un tad ņemiet sev palīgā Frediju! Viņš jau ir taisījis apmetumu, viņš zina, kā to dara. Visu vajadzīgo paņemiet no saimniecības preču veikala. Tad viņš sagrāba aiz pleca Dreiku. Sameklē Astrīdu un to sīci!
- Kā lai es šos noķeru, ja šie, kad vien sagrib, var aizlaisties?
- Es neteicu, lai tu viņus noķer, sacīja Keins. Paņem līdzi šaujamo, Dreik. Nošauj viņus, pirms viņi ir tevi pamanījuši.
Sems metās virsū Keinam, uzklūpot pretiniekam, pirms tas paguva reaģēt. Paātrinājuma spēks nogāza abus zemē.
Sems trieca ar galvu Keinam pa degunu. Keins atžilba tikai pamazām, taču palīgā nāca Dreiks un Orks, kuri ar spērienu palīdzību dabūja Semu nost.
Sems aiz sāpēm iekunkstējās. Tu nedrīksti nogalināt cilvēkus, Kein. Vai esi galīgi nojūdzies?
- Tu man savainoji degunu, pavēstīja Keins.
- Tu esi nojūdzies, Kein. Tev vajadzīga palīdzība. Tu neesi pie pilna prāta.
-Jā, noteica Keins. Pieskāries savam degunam, viņš sāpēs saviebās. Ta viņi man vienā laidā teica. Medmāsa Tempļa… Mamma… man teica to pašu. Priecājies, ka tu man esi vajadzīgs, Sem. Man jāredz, kā tu izgaisti, lai izdomātu, kā pasargāt no tā sevi. Ork, aizved prom to varoni! Dreik, ej!
- Ja tu viņiem ko nodarīsi, Dreik, es tev sadzīšu pēdas un nogalināšu tevi, lai ari kur tu būtu! nokliedzās Sems.
- Nenoslogo lieki savas balss saites, Diāna viņam teica.
- Tu nepazīsti Dreiku. Vari uzskatīt, ka tava draudzene jau ir pagalam.
divdesmit otrĀ nodaĻa
128 STUNDAS, 32 MINŪTES
Astrīdai gribējās kliegt uz Dreiku un Diānu, apsūdzēt viņus, prasīt, kas gan tie par nekam nederīgiem cilvēciskiem radījumiem, kuri IBJZ uzskata par aizbildinājumu vardarbībai.
Bet viņa nedrīkstēja satraukt Mazo Pītu. Tā bija viņas galvenā rūpe. Viņas mazais brālītis.
Astrīda bija uz viņu apvainojusies. Viņš bija māsu pārvērtis par māti četrpadsmit gadu vecumā. Tas nebija pareizi. Šim vajadzēja būt laikam, kad mirdzēt, kad būt drošai un pašapzinīgai. Šim vajadzēja būt laikam, kad likt lietā savu intelektu, šo, domājams, tik lielo dāvanu. Taču viņa bija kļuvusi par bērnaukli.
Parodējot galantumu, abi tika ievesti klases telpā. Tā nebija neviena no Astrīdas klasēm, bet tikpat labi ari varēja būt. Viss bija līdz sāpēm pazīstams: uz soliem atvērtas grāmatas, sienas, ko rotāja audzēkņu projekti un mākslas darbi.
- Apsēdies. Palasi grāmatu, ja vēlies, teica Diāna. Tev jau tādas lietas patīk, es zinu.
Astrīda pagrozīja rokās vienu no grāmatām. Kā tad, matemātika ceturtajai klasei. Tādas lietas mani patiešām jūsmina.
- Tu man, vai zini, nudien nepatīc, pasludināja Diāna.
Dreiks, atbalstījies pret sienu, smīnēja.
- Protams, es tev nepatīku, atteica Astrīda. Es tev lieku justies mazvērtīgākai.
Diānas acis iedzalkstījās. Es nejūtos mazvērtīgāka.
- Vai tiešām? Parasti gan cilvēks, kurš strādā ļaundarības, saprot, ka ar viņu kaut kas īsti nav kārtībā. Vai zini? Pat tad, ja šie cilvēki to sevi apspiež, sirds dziļumos viņi tomēr apzinās, ka ir slimi.
- Jā, Diāna lakoniski noteica. Es nudien jūtos slikti. Mana ļaunā sirds un tā tālāk. Dod roku.
-Ko?
- Apsolu tevi neaplipināt ar savu ļaunumu. Dod man roku.
-Nē.
- Dreik! Izdari tā, lai viņa dod man roku.
Dreiks atrāvās no sienas.
Astrīda izstiepa roku. Diāna saņēma to savējā un paturēja.
- Tu nolasi cilvēkus, teica Astrīda. Man to vajadzēja saprast jau agrāk. Tev piemīt spēks, vai ne? viņa uzlūkoja Diānu tā, kā mēdz uzlūkot laboratorijas preparātus.
- Aha, attrauca Diāna. Es tik tiešām nolasu cilvēkus. Bet neuztraucies, es nolasu tikai spēka līmeni, nevis domas. Tavas sīkās, slepenās domas… par to, kā tu gribētu drātēties ar Semu Tempļu.
Pati sevi par to ienīstot, Astrīda nosarka. Diāna tikai pasmējās.
- Ak, bet, lūdzu, tas taču ir acīmredzami! Viņš ir smukiņš. Sems ir gudrs, tomēr ne tik gudrs kā tu. Viņš ir vienkārši lielisks.
- Viņš ir mans draugs, teica Astrīda.
- U-hu. To, kāds viņš tev draugs, mēs vēl uzzināsim. Viņš zina, ka tu esi mūsu rokās. Ja viņš nepateiks Keinam visu, ko Keins grib uzzināt, un neizdarīs visu, ko Keins viņam liks izdarīt… šeit ir Dreiks, kurš tev nodarīs sāpes.
Astrīda juta, ka iekšā viss pārvēršas par recekli. Ko?
Diāna nopūtās. Nu, tādam nolūkam jau mums te ir Dreiks. Viņam patīk nodarīt cilvēkiem sāpes. Mēs viņu te neturam viņa sarunu vadīšanas prasmju dēļ.
Dreiks izskatījās tā, it kā gribētu Diānu nošaut. Viņa šaurās ķirzakas acis bija kļuvušas vēl šaurākas. Diānai viņa sejas izteiksme nepaslidēja garām nepamanīta.
- Uz priekšu, pacel roku pret mani, Dreik! Diāna izsmējīgi mudināja. Un Keins tevi nogalinās. Astrīdai viņa teica:
- Labāk uzvedies, kā pienākas, viņš tagad ir nokaitināts.
To teikusi, Diāna izgāja.
Astrīda juta sev pievērstās Dreika acis, bet pati nespēja viņu uzlūkot. Meitene urbās ar skatienu matemātikas grāmatā. Tad pameta acis uz brālīti, kurš, vienaldzīgs pret visu pasauli, sēdēja, spēlēdams savu stulbo spēli.
Astrīdai bija kauns par pašas bailēm. Kauns, ka viņa nevarēja paskatīties uz šo bandītu, kurš te stāvēja, bezrūpīgi atbalstījies pret sienu.
Meitenei nebija šaubu, ka Sems darīs visu, kas ir viņa spēkos, lai viņu izglābtu. Bet Keins varēja prasīt ko tādu, ko paveikt nav Sema spēkos.
Viņai bija jāpadomā. Jāsagudro kāds plāns. Astrīda jutās nobijusies, viņai mūždien ir bijis bail no fiziskas vardarbības. Meitenei bija bail no tukšuma, ko viņa sajuta Dreikā Mervinā.