Astrīda piestūma savu solu tuvāk Mazā Pīta solam un uzlika roku viņam uz pleca. Nekādas reakcijas. Viņš zināja, ka māsa ir te, bet, iegrimis spēlē, to neizrādīja.
Vēl arvien neskatīdamās uz Dreiku, Astrīda teica: Vai tev nemaz nav apnicis tas, ka Diāna pret tevi izturas kā pret plēsīgu dzīvnieku, ko tur savā pavadā?
- Vai tev nemaz nav apnicis vazāties apkārt ar to atpalikušo? atbildes vietā izmeta Dreiks. Ka tas sīkais plānprātiņš tev ir kā pielīmēts?
- Viņš nav nekāds plānprātiņš, Astrīda nosvērti sacīja.
- Ak, vai tad tas nav pareizais vārds? “Plānprātiņš”?
- Viņam ir autisms.
- Plānprātiņš, Dreiks palika pie sava.
Astrīda viņu uzlūkoja. Viņa piespieda sevi paskatīties puisim acis. “Plānprātiņš” ir vārds, kas vairs netiek lietots. Ar to
agrāk mēdza apzīmēt cilvēkus ar pavājinātām prāta spējām. Pītijam šādu intelektuālas dabas bojājumu nav. Viņa inteliģences koeficients ir vismaz normāls vai varbūt pat augstāks par normālo. Tāpēc šāds apzīmējums te neder.
- Ja? Uhū. Bet man patīk šis vārds “plānprātiņš”. Patiesībā man patiktu, ja to pateiktu tu. Plānprātiņš.
Astrīda juta, kā viņu pārņem šausmas, kā tās sagrauj viņas spēku. Nebija vairs ne mazāko šaubu, ka Dreiks grib nodarīt viņai sāpes. Kādu brīdi viņa vēl noturēja skatienu, bet tad to nolaida.
- Plānprātiņš, uzstāja Dreiks. Pasaki to!
- Nē, Astrīda čukstēja.
Dreiks lēnām šķērsoja telpu. Ieroča viņam nebija. Viņam tas nebija vajadzīgs. Dreiks salika dūres uz sola un pārliecās meitenei pāri.
- Plānprātiņš, atkārtoja Dreiks. Pasaki: “Mans brālis ir plānprātiņš.”
Astrīda neuzdrošinājās runāt, viņa neuzticējās savai balsij. Meiteni žņaudza asaras. Viņai gribējās noticēt tam, ka ir drošsirdīga, bet tagad, kad dažu collu attālumā no viņas stāvēja šis bandīts, meitene apzinājās, ka tāda nebūt nav.
- Mans. Brālis. Nu, saki to reizē ar mani! Mans. Saki!
Pļauka bija tik aša, ka Astrīda tikko pamanīja Dreika rokas
kustību. Seja dega.
- Saki. Mans…
- Mans, viņa čukstēja.
- Skaļāk! Es gribu, lai to dzird arī tas sīkais nejēga. Mans brālis ir plānprātiņš.
Otrā pļauka bija tik spēcīga, ka meitene gandrīz nokrita no krēsla.
- Tu vari to pateikt tagad, kamēr tavs ģīmītis vēl ir glīts, vai ari tu vari to pateikt tad, kad jau būšu to sašķaidījis tā ir tava pašas izvēle. Mans brālis ir plānprātiņš.
- Mans brālis ir plānprātiņš, Astrīda drebošā balsī izmocīja.
Dreiks tīksmi iesmējās un piegāja pie Mazā Pīta, kurš, pacēlis acis no savas videospēles, likās gandrīz saprotam, kas notiek. Piegājis pie Mazā Pīta, Dreiks parāva Astrīdu aiz matiem tā, ka viņas mute gandrīz pieskārās brālīša ausij.
- Vēlreiz, smuki un skaļi! pavēlēja Dreiks. Piegrūdis Astrīdas seju pie Mazā Pīta vaiga, viņš uzkliedza: Mans brālis ir…
Un Astrīda iekrita savā gultā.
Savā pašas gultā. Savā guļamistabā.
Mazais Pīts sakrustotām kājām sēdēja uz palodzes ar neiztrūkstošo videospēli rokā.
Astrīda tūdaļ saprata, kas noticis. Bet tas tik un tā likās neaptverami. Pirms mirkļa skolā, tagad jau savā istabā.
Uz brālīti gan viņa nespēja pacelt acis. Seja kvēloja no pļaukām, bet vēl jo vairāk aiz kauna.
- Paldies, Pītij! meitene čukstus sacīja.
Orks bija izvilcis Semu no sporta zāles un nogādājis svarcelšanas telpā.
Hovards lūkojās apkārt, prātodams, kas būtu darāms.
- Hovard, vecīt, tu taču nevari būt ar to mierā, Sems lūdzās. Tu nevari vēsu prātu pieņemt, ka Keins nogalina Astrīdu un Mazo Pītu. Ork, pat tu nevari būt ar to mierā. Tu taču negribēji nogalināt Betu. Tas iet pāri visām robežām.
-Jā. Tas iet pāri robežām, piekrita Hovards, taču viņa prāts bija nodarbināts ar ko citu, mute dīvaini sašķiebta uz vienu pusi.
- Tev man jāpalīdz. Ļauj man notvert Dreiku.
- Nedomāju vis, Semij. Es, vai zini, esmu redzējis, ko spēj pastrādāt Dreiks. Un mēs abi redzējām, uz ko spējīgs Keins. Orkam Hovards teica: Liksim viņu uz tā beņķa. Guļus uz muguras. Kājas piesiesim tur, augšā.
Orks pacēla Semu un nogāza viņu uz svaru beņķa.
- Ork, tā būs aukstasinīga slepkavība, teica Sems.
- Es to nedarīšu, vecīt, attrauca Orks. Es tikai gribu tevi sasiet.
- Dreiks grasās noslepkavot Astrīdu. Viņa tev deva norakstīt matemātiku. Tu vari pielikt tam punktu, Ork.
- Viņai tas nebija nevienam jāstāsta, norūca Orks. Un tik un tā tādas matemātikas vairs nav.
Sameklējuši virvi, viņi piesēja Sema potītes pie beņķa kājām. Otru virves gabalu viņi apsēja Semam ap vidukli.
- Tā, tagad nāks pats labākais, teica Hovards. Mēs uzliksim uz stieņa dažas svaru ripas. Sema rokas piesiesim pie stieņa un nolaidīsim to lejā pa sliedi, pareizi? Viņš būs nodarbināts, turot stieni tā, lai tas neuzgāztos un nesaspiestu viņam kaklu.
Orkam, kā jau allaž, viss pielēca lēnām, tāpēc Hovards viņam to uzskatāmi parādīja. Tad Orks sakrāva uz stieņa atsvarus.
- Kā tev padodas stieņa cilāšana, Sem? apvaicājās Hovards. Es teiktu: uzliec katrā galā pa četrdesmit pieci, pareizi? Kopā ar stieni tad sanāks kādas divsimt mārciņas.
- Viņš nu nebūs tas, kurš pacels divsimt mārciņas, iebilda Orks.
- Domāju, ka tev taisnība, Ork. Viņš, visticamāk, būs aizņemts, cenšoties noturēt stieni tā, lai tas viņu nenožņaugtu.
- Tas ir šķērsām, Hovard, teica Sems. Tu zini, ka tas ir galīgi šķērsām. Jūs nemēdzat darīt tādas lietas ne tu, ne Orks. Jūs esat kaušļi, bet ne aukstasinīgi slepkavas.
Hovards nopūtās. Semij, tagad mēs dzīvojam pavisam citādā pasaulē. Vai neesi to pamanījis? IBJZ, vecīt.
Orks nolaida svaru stieni. Stienis nolaidās uz Sema sasietajām plaukstu locītavām, kas spiedās pret ādamābolu. Viņš visiem spēkiem cēla to augšup, bet divsimt mārciņas viņš nebūtu varējis pacelt pat savā vislabākajā dienā. Viss, ko viņš spēja izdarīt, bija turēt to pietiekami atstatu, lai spētu paelpot.
Orks iesmējās un teica: Uz priekšu, vecīt! Labāk atgriezīsimies pie Keina ka nepalaižam garām ko jautru.
Hovards sekoja Orkam, taču pie durvīm apstājās. Tas ir kaut kā dīvaini, Sem. Tajā pirmajā vakarā es, vecīt, domāju: “Vecais Busiņa Sems ja nebūsim uzmanīgi, viņš visu ņems savās rokās.” Visi skatījās uz tevi. Bet nē, tu biji pārāk smalks šai spēlītei. Neteicis nevienam ne vārda, tu aizgāji prom, aizgāji kopā ar Astrīdu. Viņš iesmējās. Viņa, protams, ir forša, vai ne? Un tagad IBJZ pārvalda Keins, un Dreiks tūlīt tavu draudzeni nobendēs.
Sems cīnījās ar svaru stieni, tomēr nespēja to pacelt. Tādu smagumu viņš nespētu cilāt pat tad, ja atrastos pret to pareizā leņķī.
Vienu gan Hovards, par spīti savai gudrībai, nebija ievērojis: atrazdamies šādā pozīcijā, Sems varēja ar zobiem aizsniegt foliju.
Viņš centās plēst materiālu, bet tas vedās lēni, un Semam nebija laika. Viņš nešaubījās, ka Mazais Pīts ir nogādājis sevi un Astrīdu mājās. Dreiks viņus tur atradīs.
Sems centās saņemt foliju zobos, taču tā bija slidena un nepadevīga. Un, koncentrējoties uz to, viņš pazaudēja koncentrēšanos uz svaru stieni.
Stienis spieda pirkstu kauliņus kaklā. Sems rāva to augšup, bet rokas jau bija savilcis krampis. Muskuļi kļuva aizvien vājāki.