Viņš varēja vai nu noplēst foliju un atbrīvot rokas, vai turēt stieni tā, lai tas viņu nenožņaugtu. Abas šīs darbības nebija iespējamas.
Un, pat ja viņš izbrīvēs rokas, ko tad? Viņš nebija tāds kā Keins. Viņš nemācēja savu spēku pārvaldīt. Ja viņš noplēstu foliju, varbūt pēc tam vairs nespētu itin neko.
Stienis noslīdēja zemāk.
Folija bija zēnam zobos.
Sems to košļāja, cenšoties izgrauzt mazu caurumiņu, ko pēc tam varētu paplēst lielāku.
Ap šo laiku Dreiks jau būs atstājis skolas ēku un uzsācis ceļu. Vai viņam vispirms kaut kur jāiegriežas pēc ieroča?
Astrida noteikti zina, ka viņai nāks pakaļ. Viņa noteikti zina, ka palikt mājā ir bīstami. Vai viņa pagūs to pietiekami ātri atstāt?
Un kurp viņa dosies?
Sems sajuta augšzobu saskaramies ar apakšzobu. Viņš bija izkodis folijā caurumu.
Taču tagad viņam nācās cīnīties pēc elpas.
Zēns tikko pamanīja atveramies durvis.
Žigli soļi uz paklāja, tad vēl kāda skaņa un sajūta, ka viens no atsvariem noslīd no stieņa. Sems ievilka elpu.
- Turies, brač!
Kvinns nolidināja no stieņa atlikušās ripas.
Sems ar drebošām rokām nocēla stieni no kakla.
- Es nezināju, ka viņi tā izrīkosies, brač. Es tiešām nezināju, vecīt, taisnojās Kvinns. Viņš bija bāls. It kā nekad nebūtu redzējis sauli. Tev man jātic, Sem. Nu jau viņš darbojās ar virvēm. Sems uzslējās sēdus.
Kvinns bija satriekts. Viņš bija raudājis, acis vēl arvien bija sarkanas un aizpampušas.
- Dieva vārds, es nezināju.
- Man jānokļūst pie Astrīdas, pirms tur ticis Dreiks, teica | Sems.
- Zinu. Zinu. Pagaidi, tās ir tik traki samudžinātas.
Kājas beidzot bija brīvas, un Sems piecēlās. Vai tikai šis
nav kārtējais triks? Vai viņi nedomā mani izsekot, lai nokļūtu pie Astrīdas?
- Nē, vecīt. Uzzinājuši, ka esmu tevi atbrīvojis, viņi piekaus mani līdz nemaņai. Kvinns lūdzoši izstiepa rokas. Tev jāņem mani līdzi.
- Kā lai es tev tagad uzticos, Kvinn?
-Ja atstāsi mani šeit… kā tu domā ko Keins ar mani izdarīs?
Semam nebija laika strīdēties. Viņš izlēma tajā pašā acumirklī. Labāk lūdzies, lai Astrīdai nekas nenotiktu, Kvinn. Ja tas, ko tu pašlaik dari, ir ar mērķi mani nodot, tad labāk parūpējies, lai arī es būtu pagalam.
Kvinns nervozi nolaizīja lūpas. Tev nevajag man draudēt, brač.
- Nesauc mani tā, teica Sems. Neesmu tev nekāds brālis.
DIVDESMIT TREŠĀ NODAĻA
128 STUNDAS, 22 MINŪTES
Astrīda juta pāršalcam atvieglojuma vilni, kam sekoja daudz spēcīgāks pašpārmetumu vilnis. Viņa bija ļāvusi Dreikam sevi terorizēt. Bija nosaukusi Mazo Pītu par plānprātiņu.
Meitenes rokas drebēja. Viņa bija nodevusi savu brālīti.
Viņa ienīda Mazo Pītu par to, ka viņš bija tāds, tik nevarīgs, un viņa, lai pasargātu sevi, bija to nodevusi. Un tagad Astrīda dusmojās uz sevi daudz stiprāk, nekā jebkad bija dusmojusies uz viņu.
Bet tagad viņai bija jādomā. Ātri. Ko darīt?
Dreiks viņu atkal notvers. Keins vai tā ļaunprāte Diāna noteikti sapratīs, kas noticis.
Dreikam būs vajadzīgas tikai dažas sekundes, lai aizskrietu viņiem to paziņot. Vēl dažas sekundes Keinam, lai saprastu, | kas noticis. Ja Diāna patiešām spēj nolasīt cilvēku spēka līmeni, viņa sapratīs, ka ne jau Astrīda ir tā, kura viņus teleportējusi. Viņa sapratīs, ka tas bijis Mazais Pīts.
Viņiem abiem jābēg. Tūlīt pat. Bet uz kurieni?
Uz vietu, kur Dreiks viņus nemeklēs. Uz vietu, kur viņus meklēs Sems.
Ja viņš izglābsies.
Ja viņš vispār paliks dzīvs.
Astrīdas smadzenes darbojās lēni, itin kā metot lokus, un viņa nekādi nespēja koncentrēties. Meitene aizvien vēl redzēja šausmīgo, neprātīgo seju, turpināja just Dreika rokas raidīto
aso belzienu un tā izraisīto karstumu, kam pievienojās vēl karstākais kauna pietvīkums.
- Domā, stulbene, viņa sevi rāja. Domā! Tas ir vienīgais, kas tev kaut cik padodas.
Iet cauri pilsētai viņi nevarēja. Nevarēja arī ņemt mašīnu bija par vēlu sākt sevi apmācīt auto vadīšanā.
Astrīdas prāts bija kā fokusu zaudējusi kamera, tas griezās un virpuļoja, atkal un atkal atgriežoties brīdī, kad virsroku guva bailes, kad viņa vairs nespēja tām pretoties, kad nodeva savu brālīti. Atkal un atkal meitenes galvā atbalsojās vārdi “Mans brālis ir plānprātiņš”.
“Virsotne”.
Telpa, kurā viņi bija pārlaiduši pirmo nakti.
Jā. Sems atskārtīs. Bet tur bija arī Kvinns. Viņš var izsecināt to pašu.
Astrīda vilcinājās. Bet vilcināties nebija laika. Dreiks jau nu nevilcināsies. Ap šo laiku viņš jau dzen tiem pēdas. Viņš jau ir ceļā.
Viņa nedrīkst atkal ar Dreiku sastapties.
- Pītij, mums jāiet, Astrīda saķēra puisēnu aiz rokas un vilka sev līdzi. Lejup pa kāpnēm. Nav laika apstāties, lai kaut ko paņemtu. Nav laika itin nekam.
Uz ieejas durvīm. Nē. Labāk uz sētas durvīm.
Viņi gāja Mazais Pīts reti kad bija pierunājams skriet pāri aizmugures pagalmam. Koka žodziņš gan bija itin zems, taču, lai piedabūtu Mazo Pītu tam pārrāpties, nācās tērēt gan spēkus, gan šobrīd tik ļoti dārgo laiku. Kaimiņu pagalmu viņi jau šķērsoja skriešus.
- Izvairies no ielām, Astrīda sev piekodināja.
Viņi gāja, cik tālu vien varēja, šķērsojot pagalmu pēc pagalma, līdz atdūrās pret mūri. Izlavījušies uz ielas, viņi pārgāja tai pāri, lai atkal turpinātu ceļu pa pagalmiem un sānieliņām.
Ceļā viņi nevienu nesastapa. Tomēr nevarēja zināt, vai kāds viņus nenovēro.
Beidzot abi sasniedza pauguru, kas iezīmēja pilsētas robežu un “Virsotnes” teritorijas sākumu. Ķerdamies pie krūmiem, viņi rāpās augšup pa smilšaino nogāzi. Astrīda vilka Mazo Pītu sev līdzi, izmisīgi vēlēdamās virzīties ātrāk, taču baidīdamās izdarīt ko tādu, kas varētu brālīti satraukt.
“Virsotnē” nekas nebija mainījies. Barjera vēl arvien bija turpat. Vestibils vēl arvien bija tikpat tīrs, tikpat gaišs un tikpat tukšs.
Astrīdai bija elektroniskā atslēga, ko viņi bija izgatavojuši pirmajā naktī. Meitene sameklēja istabu, atvēra durvis un sabruka gultā.
Tā viņa tur gulēja, elsodama un skatīdamās augšup tukšajos griestos. Gulta bija mīksta. Dūca gaisa kondicionētājs.
Vārdus, ko Dreiks bija ielicis viņai mutē, vēl varēja kaut kā attaisnot. Tie bija tikai vārdi. Nenozīmīgi vārdi. Un Mazajam Pītam bija vienalga.
Taču Astrīda nespēja attaisnot bailes. Tās lika kaunēties.
Viņa pielika vēso roku pie sejas, lai pārbaudītu, vai tā patiešām ir tik karsta, cik viņas iztēlē.
- Kurp mēs dodamies, Sem? Kvinns noraizējies taujāja. Viņi traucās aulekšiem nevis vienkārši skrēja, bet joza, ko kājas nes.
Sems skrēja cauri pilsētai, taisni cauri laukumam, it kā nemaz neraizētos par sekošanu.
- Mums jāatrod Astrīda, pirms to ir paguvis Dreiks, teica Sems.
- Palūkosim viņas mājā.
- Nē. Ja tev ir darīšana ar ģēnijiem, tad labi ir tas, ka tev nav jāraizējas, vai netiks izdarīta kāda muļķība. Astrīda būs sapratusi, ka ilgi palikt savā mājā nedrīkst.
- Uz kurieni viņa varētu būt devusies?
Sems bridi padomāja. Uz spēkstaciju.
- Uz spēkstaciju?
- Jā. Tāpēc mēs paņemsim laivu un gar krastu virzīsimies turp.
- Labi. Bet, brač… Tas ir, draugs, vai mums nevajadzētu būt mazliet piesardzīgākiem, nevis skriet taisnā ceļā cauri pilsētai?