Sems viņam neatbildēja. Tam, kāpēc viņš devās pa taisno, nevis meta piesardzīgu līkumu, bija savi iemesli. Pirmkārt, viņš cerēja iegriezties ugunsdzēsēju depo un savākt sev līdzi Edīlio. Otrkārt, bija jāuzzina, vai Kvinns viņu pie pirmās izdevības nenodos.
Un pastāvēja taktikas problēma, ko Sems izjuta gluži intuitīvi: Keinam bija vairāk spēka, tāpēc Semam bija vajadzīgs lielāks ātrums. Jo vairāk viņš ļaus šai spēlei ieilgt, jo ticamāk, ka uzvarētājs tajā būs Keins.
Viņi sasniedza ugunsdzēsēju depo. Edīlio sēdēja ugunsdzēsēju mašīnā ar iedarbinātu motoru. Pamanījis Semu un Kvinnu, viņš izliecās pa logu. īstajā brīdī, vecīt, es gribu to iemēģināt, dabūt to uz… Ieraudzījis Sema asinīm nošķiesto seju, viņš apklusa.
- Edīlio, nāc! Mums jāiet.
- Labi, vecīt, tikai ļauj man…
- Nē. Es saku tūlīt pat! Dreiks dzen pēdas Astrīdai. Viņš grasās to nogalināt.
Edīlio vienā lēcienā bija ārā no mašīnas. Uz kurieni?
- Uz laivu piestātni. Mēs paņemsim laivu. Domāju, ka Astrīda būs devusies uz spēkstaciju.
Visi trīs skriešus devās uz piestātni. Sems zināja, ka Orks un Hovards patlaban ir skolā kopā ar Keinu. Dreiks bija ceļā uz Astrīdas māju. Tas nozīmēja, ka daži no huligāniem vēl arvien blandās kaut kur savā nodabā, taču par tiem Sems īpaši neraizējās.
Viņi pamanīja uz rātsnama pakāpieniem slamstāmies Kriketu un kādu Koutsas audzēkni, taču ne viens, ne otrs par garām skrienošo trijotni nelikās ne zinis.
Laivu piestātne nebija liela tikai četrdesmit eliņi, no kuriem aizņemta bija apmēram puse. Te bija doki un grabošs, rūsas saēsts skārda angārs, kurā kādreiz bijusi konservu fabrika, bet tagad bija ierīkotas laivu remontdarbnīcas. Daudzas laivas bija izceltas no ūdens un novietotas uz blokiem; tās izskatījās tik nestabilas, ka tā vien šķita stiprāka vēja brāzma varētu tās apgāzt.
Neviena nebija. Neviens neaizšķērsoja viņiem ceļu.
- Kuru mēs ņemsim? prātoja Sems. Pirmais mērķis nu bija sasniegts, taču no laivām viņš neko daudz nejēdza. Sems uzlūkoja Edīlio, bet tas tikai paraustīja plecus.
- Labi. Tādu, kurā varētu satilpt pieci cilvēki. Motorlaivu.
Ar pilnu degvielas tvertni. Kvinn, aplūko laivas labajā pusē, bet tu, Edīlio, kreisajā. Es aiziešu līdz doka galam un apskatīšos tur. Ejiet!
Viņi izšķīrās un sāka darboties, ielecot katrā kaut cik atbilstoša paskata laivā, meklējot tur atslēgas un cenšoties izdomāt, kā pārbaudīt degvielas daudzumu. Bet laiks nepielūdzami ritēja.
Sems ar prāta acīm redzēja Dreiku pārmeklējam Astrīdas māju. Ar šaujamieroci rokā. Varbūt viņš kustas mazliet lēnāk, nekā ierasts, raizēdamies, ka Astrīda un Mazais Pīts var kuru katru bridi atkal teleportēties. To, ka Mazais Pīts savu spēku nepārvalda, Dreiks nevar zināt, tāpēc noteikti cenšas būt kluss I
un pacietīgs.
Tas bija labi. Jo nepārliecinātāks būs Dreiks, jo lēnāk viņš pārvietosies.
Pēkšņi ierūcās motors. Sems izlēca no laivas, kuru patlaban pārbaudīja, un metās atpakaļ gar doku. Gabaliņu tālāk viņš atrada Kvinnu lepni sēžam vaļējā motorlaivā ar nosaukumu “Bostonas vaļu mednieks”.
- Tā darbojas, Kvinns cauri motora kūtrajiem elsieniem pavēstīja.
- Malacis, vecīt! paslavēja Sems. Viņš ielēca laivā blakus Kvinnam. Edīlio, šurpu!
Edllio nokabināja tauvu no pāļa un ielēca laivā. Man tevi jābridina, vecīt: man ir jūrasslimība.
-Tā gan pašlaik nav mūsu lielākā problēma, vai ne? noteica Sems.
- Es laivu iedarbināju, bet, kā to vadīt, nezinu, sacīja Kvinns.
- Ari es nezinu, atzinās Sems. Bet gan jau iemācīšos.
- Ei, ei! Tā bija Orka dārdošā balss. Nedomājiet aizlaisties!
Doka galā stāvēja Orks, Hovards un Panda.
- Krikets, attapa Sems. Viņš mūs redzēja. Viņš būs tiem pateicis.
Visi trīs huligāni metās skriet.
Sems izmisīgi noskatīja kontrolierīces. Motors elsa; laiva paceltu enkuru attālinājās no doka, taču pārlieku lēni. Pārlēkt šai spraugai viegli varētu pat Orks.
- Drosele, Edllio norādīja uz kloķi ar sarkanu galu. Tā to iedarbinās.
-Jā. Turieties!
Sems pārvietoja droseli par vienu iedaļu uz augšu. Laiva rāvās uz priekšu un ietriecās pālī. Sems tik tikko noturējās kājās, Edllio iekrampējās laivas apmalē, bet Kvinns smagi nosēdās priekšgalā.
Laivas priekšgals, strīķēdamies gar pāli, pagriezās pret atklātu ūdeni.
- No sākuma vajadzētu mazliet piebremzēt, ieteica Edllio.
- Stop! Apturi laivu! dimdinādams šurp pa doku, aizelsies kliedza Orks. Ka triekšu pa tavu stulbo pauri!
Sems stūrēja viņš vismaz tā cerēja vajadzīgajā virzienā, un laiva lēnām pukšķināja prom no krasta. Nu jau tā Orkam vairs nebija sasniedzama.
- Keins tevi nogalinās! kliedza Panda.
- Kvinn, tu nodevējs! brēca Hovards.
- Pasaki viņiem, ka es tevi piespiedu, teica Sems.
-Ko?
- Dari, ko tev liek! Sems šņāca.
Kvinns pierausās kājās un, salicis rokas taurītē, nokliedzās:
- Viņš mani piespieda!
- Tagad pasaki viņiem, ka mēs brauksim uz spēkstaciju.
- Bet, vecīt…
- Dari, kā teikts! uzstāja Sems. Un parādi virzienu.
- Mēs braucam uz spēkstaciju, kliedza Kvinns un norādīja uz ziemeļiem.
Sems palaida vaļā stūri un raidīja spēcīgu kreiso āķi Kvinnam tieši sejā. Kvinns atkal smagi atsēdās.
- Kas, pie…
- Tas tāpēc, lai izskatītos ticami, teica Sems. Tā nebija atvainošanās.
Laiva tagad bija atklātos ūdeņos. Pacēlis augstu virs galvas roku ar izslietu vidējo pirkstu, Sems pavirzīja droseli par vēl vienu iedaļu uz augšu un pagrieza laivu uz ziemeļiem, uz spēkstacijas pusi.
- Kas te notiek? Edīlio apmulsis jautāja. Viņš stāvēja labu gabalu Semam aiz muguras: ko var zināt ja nu Sems iekrauj arī viņam.
- Spēkstacijā viņas nebūs, pavēstīja Sems. Astrīda būs devusies uz “Virsotni”. Uz ziemeļiem mēs virzīsimies tikai tik ilgi, kamēr mūs vēros Orks.
- Tu man meloji, Kvinns pārmeta. Viņš berzēja zodu, kā pārbaudīdams, vai apakšžoklis vēl arvien ir vietā.
-Jā-
- Tu man neuzticējies.
Orks, Hovards un Panda pazuda skatienam iespējams, bija aizskrējuši atpakaļ, lai ziņotu Keinam. Tiklīdz Sems bija pārliecināts, ka tie ir prom, viņš pagrieza stūri, uzstūma droseli līdz pašai augšai un pagrieza laivu uz dienvidiem.
Dreiks mitinājās kādā tukšā mājā netālu no pilsētas laukuma. Līdz rātsnamam bija nepilnas minūtes gājiens. Puisis, kuram tā kādreiz piederēja, bija dzīvojis viens. Māja bija neliela tikai divas guļamistabas -, ļoti glīta un ļoti racionāli iekārtota tieši tā, kā patika Dreikam.
Šim puisim, mājas īpašniekam, kura vārdu Dreiks bija aizmirsis, bija piederējuši šaujamieroči. Kopā veseli trīs: apmēram divdesmitā kalibra bise, medību šautene “trīsdesmit-nulle-seši” ar optisko tēmēkli un deviņmilimetriga pusautomātiskā pistole Glock.
Visus trīs ieročus Dreiks turēja pielādētus. Tie bija izvietoti uz virtuves galda, izlikti apskatei kā priekšmeti, kas uzlūkojami ar mīlestību.
Viņš paķēra šauteni. Laide bija gludena kā stikls, nopulēta līdz mirdzumam. Šautene smaržoja pēc tērauda un eļļas. Dreiks bridi svārstījās, vai to ņemt, jo no tik gara stobra līdz šim nekad nebija šāvis. Viņam pat nebija īstas sajēgas, kā lietot optisko tēmēkli. Bet vai tas varēja būt sarežģīti?