Dreiks uzkāra sev ādas siksnu plecā un, pārbaudot kustību brīvību, pagrozījās. Šautene bija smaga un mazliet par garu. Tas resnais gals ar gumijas polsteriti nokarājās viņam pie augšstilba. Tomēr viņš varēja ar to rīkoties.
Tad Dreiks paņēma pistoli. Cieši to satvēris, puisis uzlika pirksta galu uz mēlītes. Dreikam patika sajust šo ieroci rokā.
Savulaik tēvs viņam bija iemācījis šaut ar savu dienesta pistoli. Dreiks vēl arvien atcerējās pirmo mācībstundu. Ielādēt aptverē šāviņus. Ieslidināt aptveri ieroča laidē. Nostiprināt aizbīdni. Noklikšķināt drošības slēģu.
Klik! Droši.
Klik! Nāvējoši.
Dreiks atcerējās, kā tēvs viņam bija mācījis turēt laidi cieši, bet ne pārāk stingri. Ielikt labās rokas plaukstu kreisajā un rūpīgi notēmēt, pagriežot augumu sāniski, lai samazinātu mērķa apjomu, ja kāds šauj pretī. Tēvam nācās kliegt, jo abiem bija ausu aizbāžņi.
-Ja tu šauj mērķī, tad cel tēmēkli, līdz tas ir tieši zem mērķa centra. Lēni izelpo un tad piespied.
Pirmais rībiens, atsitiens, šaujampulvera smaka, tas, kā ierocis palēcās teju vai sešas collas, Dreika prātā šīs atmiņas bija spilgtākas par jebkurām citām.
Viņa pirmais šāviens pat neskāra mērķi.
Tāpat bija ar otro, jo pēc pirmajā reizē piedzīvotā atsitiena viņš bija gaidās sarāvies.
Trešais šāviens jau aizķēra mērķa apakšējo stūri.
Todien Dreiks izšāva visu munīcijas kasti, un, kad tas bija izdarīts, viņam kaut kas iešāvās prātā.
- Ko tad, ja es nešauju mērķī? viņš jautāja tēvam. Ko tad, ja es šauju uz cilvēku?
- Nešauj uz cilvēkiem! nobrīdināja tēvs. Taču tad viņš kļuva pieļāvīgāks vecais, bez šaubām, jutās atvieglots, atradis lai nu kādu, tomēr iespēju pamācīt savu grūti audzināmo dēlu. Dažādi cilvēki ieteiks tev atšķirīgas tehnikas. Bet ja tas būtu es… Pieņemsim, es apturu satiksmi un man šķiet, ka redzu kādu pilsoni sniedzamies pēc ieroča, un nospriežu, ka man nāksies izšaut. Es tikai notēmēju. Notēmēju tā, it kā stobrs būtu mans sestais pirksts. Tu notēmē un, ja tev jāšauj, izšauj pusi aptveres blaukš, blaukš, blaukš, blaukš!
- Kāpēc tik daudz?
- Jo, ja reiz tev jāšauj, tu šauj, lai nogalinātu. Šādās situācijās tu netēmēsi precīzi viņam galvā vai sirdī; tu notēmēsi masas vidū, un tev būs cerība, ka kāds no šāvieniem būs veiksmīgs, bet, ja arī nebūs, ja tu trāpīsi tikai plecā vai vēderā, trieciena spēks viņu tik un tā nogāzīs gar zemi.
Dreiks nedomāja, ka Astrīdas nogalināšanai būs vajadzīgi seši šāvieni.
Viņš tik dzīvi un spilgti, līdz pēdējam sīkumam atcerējās reizi, kad sašāva Holdenu, kaimiņu puiku, kuram patika nākt pie viņa un krist uz nerviem. Ar mazkalibra ieroci šautā lode bija trāpījusi tik vien kā stilbā, tomēr tas puika gandrīz vai atdeva galus. Šī “negadījuma” pēc tad ari Dreiks tika nosūtīts uz Koutsu.
Tagad viņš turēja rokā deviņu milimetru Glock, kas nebija tik spēcīgs kā tēva četrdesmitā kalibra Smith & Wesson, tomēr nopietnāks par “divdesmitdivnieku”, ko viņš bija izmantojis pret Holdenu.
Pietiks ar diviem šāvieniem. Viens iedomīgajai blondīnei, otrs viņas plānprātiņam. Tas būtu forši. Viņš atgrieztos un ziņotu Keinam: “Divi mērķi, divas lodes.” Tas noslaucītu Diānai no sejas to smīnu.
Astrīdas māja nebija tālu. Bet meistarstiķis būtu novākt skuķi, pirms viņas sīkais brālis pagūst likt lietā savas izgaišanas spējas.
Dreiks ienīda šo spēku. Bija tikai viens iemesls, kāpēc parādi komandē Keins, nevis Dreiks: Keinam piemīt spēks.
Bet Keins saprata, ka ar spēku apveltītie bērni ir jākontrolē. Un, tā kā Keins un Diāna kontrolē visus ķertos, kas var atturēt Dreiku lietot viņa paša deviņmilimetrīgo burvju varu, lai galu galā savāktu visu sev?
Taču pirmām kārtām tas, kas darāms vispirms.
Lūkodamies uz Astrīdas māju no puskvartāla attāluma, Dreiks meklēja kādu zīmi, kas norādītu, kurā no istabāfn meitene varētu būt.
Viņš aizlavījās līdz mājas aizmugurei un nokļuva pie sētas puses lieveņa. Durvis bija aizslēgtas. Tas, kurš slēdz sētas durvis, mēdz turēt aizslēgtas ari parādes durvis. Bet logus varbūt tomēr ne. Dreiks uzlēca uz lieveņa margām un pieliecās, lai paceltu logu. Tas padevās viegli. Daudz grūtāk bija, nesaceļot troksni, pa to iespraukties.
Lai izietu cauri visām istabām, ieskatītos katrā skapī, zem katras gultas, aiz katra aizkara, neaizmirstot pat šauro bēniņu kambari, pagāja desmit minūtes.
Piepeši Dreiku pārņēma panika. Astrīda varēja būt jebkur. Nedabūjis snuķi rokā, viņš izskatīsies pēc pēdējā muļķa.
Kurp viņa varēja doties?
Dreiks pārbaudīja garāžu. Nekā. Ne automašīnu, ne Astrīdas. Toties tur bija zāles pļāvējs, un, kur ir zāles pļāvējs, tur jābūt ari… jā, benzīna kannai.
Viņš prātoja, kas notiktu, ja Astrīda un viņas plānprātiņš pēkšņi aizburtu sevi uz degošu māju.
Dreiks atvēra benzīna kannu, aizgāja uz virtuvi un ņēmās smidzināt benzīnu. Vispirms uz letēm, tad ģimenes istabā: šļakatu uz aizkariem, tērcīti dzīvojamā istabā pāri galdam un vēl pēdējo šļakatu uz durvju portjerām.
Nekur nebija atrodami sērkociņi. Dreiks noplēsa papīra dvieli un aizdedzināja to pie plīts. Uzmetis degošo papīra gabalu uz ēdamgalda, viņš izgāja pa parādes durvīm, pat nepapūloties tās aizslēgt.
- Šeit viņa vairs nevarēs paslēpties, viņš sev teica.
Aizsteidzies atpakaļ uz laukumu, Dreiks metās augšup pa baznīcas kāpnēm. Baznīcai bija zvanu tornis. Lai arī ne sevišķi augsts, tomēr no turienes būs gūstams itin labs skats pār apkārtni.
Augšup pa vītņu kāpnēm. Dreiks atgrūda vaļā eņģēs iestiprināto lūku un ierāpās šaurā, putekļainā, zirnekļu tīkliem klātā telpā. Visvairāk vietas te aizņēma zvans. Viņš no tā rūpīgi izvairījās pieskaroties zvanam, skaņa izplatītos pa visu apkārtni.
Logi bija aizslēģoti. Slēģiem bija slīpi režģveida ielaidumi, pa kuriem iekļūt gaisam un izkļūt rezonējošajai skaņai, taču, skatoties pa tiem, varēja redzēt tikai pašu torņa pakāji. Likdams lietā šautenes resno galu, Dreiks izsita pirmo režģi. Tas novēlās zemē.
Bērni, kas tobrīd atradās laukumā, palūkojās augšup. Lai jau. Dreiks izgāza trīs atlikušos režģus, un tie grabēdami nogāzās zemē. Nu viņam pavērās neierobežots skats uz visām pusēm tālu pāri Perdidobīčas oranžajiem dakstiņu jumtiem.
Pārlūkošanu Dreiks sāka no Astrīdas mājas, kas jau bija sākusi dūmot. Viņš darbojās metodiski kā mednieks, kas cenšas notvert jebkādu kustību. Ikreiz, kad Dreiks ieraudzīja kādu ejam vai skrienam, vai braucam ar divriteni, viņš nomērķēja uz to un ielūkojās šautenes tēmēkli.
Viņš jutās kā pats Dievs. Viss, kas viņam bija jādara tikai jānospiež gailis.
Bet neviens no kustīgajiem stāviem tur, tālu lejā, nebija Astrīda. Tik gaišus matus nebija iespējams nepamanīt. Nē. Astrīdas tur nebija.
Kad Dreiks jau grasījās mest mieru, viņš pamanīja drudžainu rosību pie laivu piestātnes. Puisis pagrozīja tēmēkli, un pēkšņi gaišajā laukumā skaidri parādījās Sems Tempis. Kādu bridi skatiens bija notēmēts tieši viņam krūtis. Bet tad Sems bija prom. Viņš bija ielēcis laivā.
Neiespējami. Keins taču turēja Semu sagūstītu skolā. Kā viņš no turienes izsprucis?
Laivā bija ari Edīlio un Kvinns. Viņi brauca prom. Dreiks redzēja, kā dzenskrūve kuļ ūdeni.
Kvinns. Tad re, kā Sems ticis prom! Tas jau bija sagaidāms.
Gan Dreiks sagādās sev iespēju miļi patērzēt ar Kvinnu.
Uz doka bija saskatāms Orks, kurš, nespēdams neko jēdzīgu izdarīt, kliedza un vicināja rungu. Laiva uzņēma ātrumu un pagriezās uz ziemeļiem, atstādama aiz sevis ķīļūdens strūklu kā garu, baltu bultu.