Nebija šaubu, ka Sems mēģinās sameklēt Astrīdu. Un viņš devās uz ziemeļiem.
Spēkstacija. Droši vien viņa ir spēkstacijā.
Dreiks nolamājās un īsu bridi sajuta gandrīz izmisīgas bailes pievilt Keinu. Viņš neraizējās par to, ko Keins varētu viņam nodarīt viņš galu galā bija Keinam vajadzīgs -, taču viņš zināja: ja neizdosies izpildīt Keina pavēli, Diāna smiesies.
Dreiks nolika šauteni. Kā viņš varētu sasniegt spēkstaciju pirms Sema?
Tas nebija iespējams. Pat tad ne, ja viņš paņemtu laivu un uzspēlētu pakaļdzīšanos. Automašīna? Varbūt. Bet viņš nezināja ceļu, un brauciens ar laivu noteikti bija taisnāks. Paies labs brīdis, pirms viņš sasniegs laivu piestātni un… Bet pag!
Motorlaiva apmeta slaidu līkumu un pagriezās pretējā virzienā.
- Paskat, cik tu gudrs, Sem! nočukstēja Dreiks. Un tomēr ne pietiekami.
Tēmēklī viņš varēja saskatīt Sema seju. Sems stāvēja pie stūres, un vējš pūta viņam sejā. Izglābies no Keina, piemuļķojis Orku, tik pašapzinīgs un apmierināts ar sevi, šis varonis tagad traucās uz dienvidiem.
Šaut no tik liela attāluma nebija jēgas. Dreiks to zināja.
Viņš pagrieza ieroci uz dienvidiem, un skatiens atdūrās pret barjeru. Necik tālu Sems šajā virzienā nevarēja aizbraukt.
Pludmale klinšu pakājē? Ja Astrīda ir tur, Dreiks nekādi netiks pie viņas, pirms Sems būs tur nokļuvis ar motorlaivu. Ja tā meiča ir tur, spēlīte ir zaudēta.
Bet ja nu ne… ja viņa ir, teiksim, viesnīcā, “Virsotnē”? Tad, rīkojoties pietiekami ātri, viņam vēl ir iespēja.
Vai gan nebūtu vareni nošaut to skuķi tieši Sema Tempļa acu priekšā?
DIVDESMIT CETURTĀ NODAĻA
»
127 STUNDAS, 45 MINŪTES
Astrīda gandrīz nepamanīja laivu. Viņa bija piegājusi pie loga, tikai lai nolaistu žalūzijas. Bet tur viņa ar acs kaktiņu ieraudzīja motorlaivu, vienīgo kustīgo punktu ūdens klajumā.
Uz īsu brīdi iešāvās prātā, vai tikai tie nav pieaugušie, varbūt kāds ieradies viņus izglābt no IBJZ. Bet nē, ja glābēji būtu izlauzušies cauri IBJZ sienai un ierastos no ārpuses, tur nebūtu tikai viena vienīga motorlaiva.
Un, lai vai kā, Astrīda bija pārliecināta, ka neviens tā arī nenāks. Vismaz ne tagad. Varbūt nekad.
Viņa piemiedza acis, tomēr braucēji nebija saskatāmi. Ak, ja vien pie rokas būtu tālskatis! Likās, ka viņi bija trīs. Varbūt četri. Astrīda nespēja saskatīt. Bet laiva tuvojās.
Viņa nometās uz ceļiem, lai apskatītos, kas vēl ir pieejams minibāra ledusskapī. Savā pēdējā uzturēšanās reizē viņi kopā ar Semu un Kvinnu bija to gandrīz iztukšojuši. No ēdamlietām bija palikuši tikai daži Indijas rieksti.
Viņai vajadzēja pabarot Mazo Pītu. Labāk agrāk nekā vēlāk. Pirms ieradušies tie, kas ir laivā, lai arī kas viņi būtu.
-Nāc, Pītij! viņa aicināja brālīti, vedinādama puisēnu piecelties no gultas gala. Nāc, sameklēsim kaut ko ēdamu! Ņam, ņam? Viņa lika lietā atslēgas vārdu, kas reizēm iedarbojās. Ņam, ņam?
Viņi varētu doties uz “Virsotnes” restorānu un kaut ko tur sameklēt, varbūt pagatavot cāļa gaļas sviestmaizi vai kaut ko tamlīdzīgu vai vismaz atrast kādu jogurtu. Bet varbūt labāk neriskēt un vienkārši iztukšot minibārus citās istabās.
Astrīda atvēra durvis. Palūkojās gaitenī. Tas bija tukšs.
- Pietiks ar saldajām tāfelītēm, viņa teica, sapratusi, ka doties lejup uz restorānu viņai vienkārši pietrūkst drosmes.
Blakusnumurā bija minibārs, taču slēdzenē nebija atslēdziņas. Astrīda ielūkojās vēl trijās istabās, līdz saprata, ka pirmajā vakarā viņiem bija vienkārši laimējies. Visi ledusskapji bija aizslēgti. Bet, pag, varbūt visas atslēgas ir vienādas.
- Nāc, atgriezīsimies savā istabā, mudināja Astrīda.
- Ņam, ņam, protestēja Mazais Pīts.
- Ņam, ņam, apliecināja Astrīda. Nāc, Pītij!
Gaitenī viņa izdzirda lifta troksni. Elektriskais motors līgani vēra vaļā durvis.
Vai tas bija Sems? Viņa sastinga, balansējot starp cerību un bailēm.
Virsroku guva bailes.
Lifts atradās gaiteņa galā aiz stūra. Viņas rīcībā bija tikai dažas sekundes.
- Nāc! Astrīda čukstus aicināja un pastūma Mazo Pītu uz priekšu. Pirkstiem ķeroties, viņa ieslidināja elektronisko atslēgu tai paredzētajā spraugā un izvilka no tās. Pārāk strauji. Tas bija jādara lēnāk. Vēlreiz. Zaļā gaisma vēl arvien neiedegās. Vēl vienu reizi, un nu jau meitene dzirdēja, kā aizveras lifta durvis.
Tas bija viņš. Pēkšņi Astrīda atskārta, ka tas ir Dreiks.
- Esi sveicināta Marija, žēlastības pilnā, Kungs ir ar tevi! Tā bija vienīgā lūgšana, ko viņa spēja atcerēties.
Viņa vēlreiz mēģināja ielikt atslēgu. Iedegās zaļā gaisma.
Astrīda pagrieza durvju rokturi.
Viņš bija tur. Gaiteņa galā. Stāvēja ar šauteni pār plecu un pistoli rokā.
Astrīda gandrīz saļima.
Dreiks smīnēja.
Viņš pacēla pistoli un nomērķēja.
Astrīda iegrūda Mazo Pītu istabā un tūdaļ ieklupa tur arī pati.
Viņa aizcirta durvis un aizgrūda bultu. Pēc tam vēl aizlika ķēdi.
Neiespējami skaļš troksnis. Durvīs parādījās monētas lieluma caurums ar metāla atskabargām.
Vēl viens sprādziens, un no durvju roktura bija palikusi tikai puse.
Mazais Pīts varētu viņus izglābt. Viņš to spēja. Viņam piemita spēks. Bet viņš vēl arvien bija tik mierīgs, vēl arvien tik vienaldzīgs.
Nekam nederīgs.
Balkons. Tā bija vienīgā izeja.
- Pītij, nāc! Astrīda griezīgi iesaucās.
- Ņam, ņam, viņš iebilda.
Dreiks blieza pa durvīm, taču tās nepadevās. Bulta vēl arvien bija vietā.
Niknumā tēmēdams uz bultu, viņš šāva atkal un atkal.
Dreiku tracināja doma, ka Astrīda varētu atkal teleportēties.
Astrīdai bija jāpanāk, lai viņš notic, ka tas tā patiešām ir noticis.
Viņa aizvilka Mazo Pītu līdz balkonam, atbīdīja durvis un palūkojās lejup. Zeme bija pārāk tālu. Toties tieši zem viņiem atradās vēl viens balkons.
Astrīda grīļodamās pārrāpās pār treliņiem. Viņa bija pārbijusies līdz nāvei, taču citas iespējas nebija.
Kā lai pierunā Mazo Pītu sekot? Viņam prātā patlaban bija tikai ēdiens.
- Spēlīte, viņa čukstus sacīja un piegrūda rotaļlietu puisēnam pie pašas sejas. Nāc, Pītij, nāc! Spēlīte.
Viņa pieveda brālīti pie balkona malas, uzlika viņa roku uz treliņiem. Tikai vienu roku, jo nu jau viņš atkal bija iegrimis spēlē, pazudis savā stulbajā spēlē pārāk mierīgs, lai liktu lietā savu spēku. Pārāk neaprēķināms.
- Tu esi svētīta starp sievietēm, un svētīts ir tavas miesas auglis Jēzus, šņukstēja Astrīda.
Tas nedarbojās. Viņa to spēja, bet kā lai panāk, ka to izdara arī brālītis?
Viņš bija sīciņš. Astrīda varētu mazo pārcelt. Tās dažas sekundes, kas nepieciešamas, viņa varētu puisēnu noturēt.
- Svētā Marija, Dieva māte…
Astrīda ar kreiso roku ieķērās treliņos, labajā saņēma Mazā Pīta plaukstas locītavu un ar strauju rāvienu pārcēla viņu pāri treliņiem. Puisēns krita. Viņa to noķēra, bet tikai ar pirkstu galiem. Viņš izslīdēja un atkal krita, un iegāzās balkona krēslā.
Piezemēšanās bija smaga. Mazais Pīts bija apdullis.
Astrīda dzirdēja Dreiku atkal un atkal triecamies durvīs, tad saklausīja plīstošo skaņu, bultai padodoties. Nu tās vairs turēja ciet tikai neizturīgā ķēdīte, un pēc mirkļa viņš būs klāt.