- … lūdz par mums, grēciniekiem…
Viņa lēca zemē, gandrīz uzkrītot virsū Mazajam Pītam. Nebija laika apcerēt asās sāpes kājā, nedz arī pievērst uzmanību asinīm un nobrāztajai ādai; laika bija tikai tik daudz, lai paķertu Mazo Pītu, apkamptu viņu, piespiestu sev cieši klāt un atkāptos līdz balkona bīdāmajām stikla durvīm.
- Palodze, palodze, mazulīt, palodze, piespiedusi muti pie brālīša auss, meitene čukstēja.
Astrīda dzirdēja Dreika soļus istabā virs viņiem.
Meitene dzirdēja viņu atbīdām durvis un izejam uz balkona.
Viņi nebija saskatāmi. Ja nu vienīgi Dreiks pietiekami tālu pārkārtos pār balkona malu.
Lūdz par mums, grēciniekiem, tagad un mūsu nāves stundā, Astrīda domās pabeidza lūgšanu un ciešāk apkampa brālīti.
Amen.
Viņa dzirdēja Dreiku nikni nolamājamies.
Viņiem bija izdevies. Dreiks domāja, ka viņi ir pazuduši.
Paldies Tev, Kungs! Astrīda klusībā pateicās.
Un tad Mazais Pīts sāka īdēt.
Bridi, kad viņa bija nometusi brālīti uz balkona, puisēnam bija izkritusi spēle. Aizmugures vāciņš bija atšāvies vaļā, un viena no baterijām izripojusi ārā. Un tagad Mazais Pīts centās spēli iedarbināt, bet viņam tas neizdevās.
Astrīda gandrīz balsi iešņukstējās.
Dreiks pārstāja lamāties.
Viņa palūkojās augšup, un tur jau viņš bija, pārliecies tālu pār treliņiem. Viņa haizivs smaids izpletās tik plats kā vēl nekad.
Pistole bija viņam rokā, taču viņš nevarēja dabūt vajadzīgo leņķi, tāpēc pārcēla kāju pār treliņiem un pieliecās tāpat, kā to bija darījusi Astrīda. Tagad Dreiks savus upurus varēja skatīt pavisam skaidri.
Viņš nomērķēja.
Iesmējās.
Un tad, sāpēs ieaurojies, krita.
Astrīda pielēca pie treliņiem. Dreiks, nostiepies uz muguras, bezsamaņā gulēja zālē. Šautene atradās zem viņa, un pistole mētājās blakus.
- Astrid! sauca Sems.
Viņš bija augšā, virs viņiem stāvēja, pārliecies pār treliņiem, vēl arvien turēdams rokā lampu, ar ko bija triecis Dreikam pa galvu.
- Sem…
- Vai ar tevi viss kārtībā?
- Būs, tiklīdz dabūšu PItija bateriju. Tas izklausījās pārlieku stulbi, un Astrīda gandrīz iesmējās.
- Man ūdensmalā ir laiva.
- Kurp mēs dosimies?
- Kā būtu vienkārši prom no šejienes?
divdesmit piektĀ nodaĻa
127 STUNDAS, 42 MINŪTES
Bija pagājušas divas dienas, kopš Lana bija pārdzīvojusi koijotu uzbrukumu. Runājošu koijotu. Divas dienas, kopš viņas dzīvību bija izglābusi čūska. Lidojoša čūska.
Pasaule bija sajukusi prātā.
Lana laistīja mauriņu, nemitīgi paturēdama acīs apkārtni ja nu pēkšņi parādās koijoti vai čūskas. Viņa uzmanīgi ieklausījās katrā Patrika rējienā, rūcienā vai straujākā lēcienā. Patriks bija viņas agrīnās brīdināšanas sistēma. Agrāk viņi bija saimniece un mājdzīvnieks vai, varētu teikt, draugi. Taču tagad viņi bija komanda. Viņi bija partneri izdzīvošanas spēlē: Patrika maņas, Lanas smadzenes.
Protams, bija muļķīgi laistīt mauriņu, sevišķi, ņemot vērā, ka nevarēja zināt, vai ūdens pietiks viņai pašai. Bet cilvēks, kuram piederēja šis pussagruvušais tuksneša miteklis, bija tik ļoti lolojis šos nedaudzos zāles kvadrātmetrus. Tas bija izaicinājums tuksnesim. Izaicinājums, kaut arī viņš pats bija izvēlējies dzīvot šajā Dieva pamestajā kaktā.
Lai vai kā kāpēc lai šajā jukušā pasaulē arī viņa nebūtu jukusi?
Šī būda piederēja cilvēkam, vārdā Džims Brauns. Lana to uzzināja no dokumentiem, kas glabājās viņa rakstāmgaldā. Vecais lāga Džims Brauns. Nebija nevienas fotogrāfijas, bet viņš bija tikai četrdesmit astoņus gadus vecs. Pēc Lanas domām, mazliet tā kā par jaunu, lai atstātu civilizāciju un kļūtu par vientuļnieku.
Nojume aiz būdas bija līdz pat jumtam piekrauta ar izdzīvošanas pārtiku. Nebija gan atrodams nekas svaigs, toties bija tik daudz krekeru, konservēta zemesriekstu sviesta, fīrziķu un citu augļu kompotu, čili, konservētas maltās gaļas un tūlītējai ēšanai gatavu militāra stila maltīšu, lai Lana un Patriks te varētu palikt vismaz gadu. Varbūt pat ilgāk.
Telefona nebija. Nebija arī televizora, nedz kādas citas elektronikas. Ne arī gaisa kondicionētāja, kas padarītu ciešamāku nežēlīgo pēcpusdienas tveici. Te vispār nebija elektrības. Vienīgā mehāniskā ierīce bija vējdzirnavas, ar kuru palīdzību tika darbināts sūknis, kas gādāja ūdeni no dziļāka zemes slāņa, un ar kāju darbināma tecīla, ko izmantoja cēršu, lāpstu un zāģu asināšanai. Toties cēršu, lāpstu, zāģu un āmuru te bija papilnam.
Bija zīmes, kas liecināja par automašīnas vai pat kravas auto esamību. Mājas vienā pusē slējās kaut kas līdzīgs greizai automašīnu nojumei, no kurienes veda labi pamanāmi riepu nospiedumi smiltīs. Atkritumos mētājās tukšas eļļas kannas, bet divas sarkanas divdesmit piecu galonu tērauda tvertnes oda tā, it kā būtu pilnas ar benzīnu.
Aizmugurē stāvēja glītā četrstūrainā grēdā sakrāmēts dzelzceļa gulšņu krāvums. Blakus bija sīkāki kokmateriāli, pārsvarā lietoti par to liecināja tajos sadzītās naglas.
Vientuļnieks Džims, kā Lana viņu klusībā dēvēja, noteikti bija kaut kur izgājis. Varbūt aizbraucis uz visiem laikiem. Varbūt tas, kas notika ar viņas vectēvu, bija noticis arī ar viņu, un nu Lana bija vienīgais dzīvais cilvēks šajā pasaulē.
Viņai negribējās atrasties šeit, ja Džims atgrieztos. Kā lai zina, vai var uzticēties vīram, kas dzīvo saules izdedzinātā ielejā starp putekļainiem pauguriem, uz kuru neved neviens ceļš, un kopj mauriņu, kas ir tik sulīgi zaļš kā minigolfa laukums?
Lana beidza laistīt zāli un, pirms noslēdza šļūteni, rotaļīgi apšļakstīja Patriku.
- Gribi mazliet cili, draudziņ? viņa jautāja sunim.
Lana atgriezās iekšā. Būdā bija karsts kā cepeškrāsni, un meitene sāka svīst, pirms bija pārkāpusi pār slieksni, tomēr viņa apšaubīja, vai kādreiz mūžā vairs žēlosies par kaut ko tik nenozīmīgu. Pēc visa, kas pārciests.
Karstums? Tad nu gan liela lieta! Viņai bija ūdens, bija ēdiens, un, pats labākais, neviens kauls nebija lauzts.
Cili bija pamatīgā trislitrigā kārbā. Tā kā ledusskapja nebija, viņiem nācās to tukšot, pirms konservi sākuši bojāties, tāpēc tagad dienaskārtībā bija čili maltīte pēc maltītes, līdz viss tiks apēsts. Desertā toties bija augļu kompots. Varbūt rīt viņa atvērs lielo kārbu ar vaniļas pudiņu un pāris dienu ēdīs tikai pudiņu.
Plīts nebija, tikai virsma ar vienu vienīgu degli. Nebija ari izlietnes. Tikai krēsls un galds, un cieta, neērta lāviņa pie sienas. Vienīgais dekoratīvais elements bija apskretis persiešu paklājs pašā istabas vidū. Labākā sēdvieta šeit bija uz paklāja novietots smirdīgs, toties ērts La-Z-boy zvilnis. Tas bija iestrēdzis pusguļus stāvoklī, bet Lanai tas šķita gana labi. Cik jauki būtu tā laiski atgāzties un ne par ko nedomāt, ne par ko neuztraukties!
Vienīgā šeit pieejamā nodarbe bija lasīšana. Vientuļniekam Džimam piederēja tieši trīsdesmit astoņas grāmatas. Lana bija tās visas izcilājusi. Tur stāvēja gluži jauni Patrika O’Braiena, Dena Saimonsa, Stīvena Kinga un Denisa Leheina romāni un daži tādu autoru kā Toro sacerējumi, kam, pēc Lanas saprašanas, bija sakars ar filozofiju. Bija arī klasikas darbi, kuru nosaukumi meitenei šķita pazīstami: “Olivers Tvists”, “Jūras vilks”, “Dziļais miegs”, “Aivenho”.