Acīs nekas neiekrita. Nebija nevienas Dž. K. Roulingas vai Megas Kebotas grāmatas nekā jaunatnei domāta. Pirmās dienas laikā Lana izlasīja visu “Lepnumu un aizspriedumus” un tagad bija sākusi “Jūras vilku”. Nevienu no šīm grāmatām nevarēja nosaukt par vieglu lasāmvielu. Bet Lanas rīcībā nebija nekā cita kā vien laiks.
- Mēs nevaram šeit palikt, Patrik, Lana teica, kad suns uzklupa savai čili bļodai. Agrāk vai vēlāk mums būs no šejienes jāaiziet. Mani draugi raizēsies. Visi raizēsies. Pat mamma un tētis. Viņi nospriedīs, ka esmu pagalam.
Bet, pat sakot šos vārdus, Lanu nepameta šaubas. Kopš viņa bija izšķirojusi pārtiku, nekā daudz, ko darīt, vairs nebija, tāpēc lielāko daļu laika meitene pavadīja, sēdēdama uz koka krēsla, lasot grāmatu vai vienkārši vērojot tuksnesīgo ainavu. Krēslu viņa bija nolikusi durvju ailā, kur tika mazliet ēnas un pavērās skats pāri mauriņam uz apkārtējiem pauguriem. Lana bija apguvusi paņēmienu pēc katras izlasītās rindkopas pacelt acis, lai pārlaistu skatienu apkārtnei. Pārliecinājusies, ka briesmu nav un arī Patriks nedod nekādas brīdinošas zīmes, viņa iegrima nākamajā rindkopā.
Pēc kāda laika Lana juta, ka nebeidzamais tukšums iedragājis viņas jau tā pavājo optimismu.
Barjera bija, kur bijusi. Tā atradās aiz būdas, ārpus viņas redzeslauka, bet, paejot gabaliņu sāņus, kļuva saskatāma.
Lana nesa uz durvīm skārda kausu ar ūdeni, domādama padzerties, kamēr kārtējo reizi uzmetīs skatienu mauriņam, kad pēkšņi viņai klāt piesteidzās Patriks ar sabozušos kažoku. Suns purināja galvu, it kā tam būtu piemetusies kāda lēkme.
- Iekšā! Lana uzsauca.
Viņa paturēja durvis vaļā, un Patriks iemetās iekšā. Meitene aizcirta durvis un aizšāva priekšā bultu.
Patriks atdūrās pret paklāju, paslīdēja, divreiz apvēlās un beidzot apsēdās. Viņam kaut kas bija mutē. Kaut kas dzīvs.
Lana piesardzīgi tuvojās. Viņa pieliecās, lai apskatītos.
- Ragainais krupis? Vai tas tev ir? Tu mani pārbiedēji līdz nāvei kaut kāda krupja dēļ? Viņa juta, ka sirds, atjaunodama dabisko ritmu, smagi dauzās. Spļauj to mūdzi ārā! Apžēliņ, Patrik, es uz tevi paļaujos, bet tu te satrakojies kaut kāda stulba krupja dēļ?
Taču Patriks neparko negribēja atteikties no sava laupījuma. Lana nolēma viņam to atstāt. Nu jau tas tik un tā bija beigts, un viņa sprieda, ka arī Patrikam ir tiesības uz savu personisko trakuma izpausmi.
- Nes to ārā, tad tu varēsi to paturēt, teica Lana. Viņa devās uz durvīm, bet vispirms notupās, lai sakārtotu paklāju. Un pamanīja grīdā lūku.
Lana parāva nost tepiķi un piestūma to pie zviļņa.
Viņa brīdi vilcinājās, nebūdama pārliecināta, vai maz vēlas redzēt, kas atrodas zem šiem grīdas dēļiem. Varbūt Vientuļnieks Džims īstenībā bija sērijveida slepkava Džims.
Bet izskatījās, ka nekas cits neatliek. Lana pastūma sāņus zvilni un sarullēja paklāju. Kļuva redzams dēļos iestiprināts tērauda riņķis. Viņa to parāva.
Bedrē bija glīti sakrauti metāla ķieģeļi, katrs kādas sešas vai astoņas collas garš, uz pusi mazāks platumā un trešdaļa no tā biezumā.
Kas tie tādi, Lanai nebija daudz jādomā.
- Zelts, Patrik. Zelts.
Zelta stieņi bija smagi divdesmit mārciņas vai vairāk -, taču, lai redzētu grēdas apjomu, meitene labu tiesu no tiem izcēla ārā. Pēc Lanas aprēķiniem, kopumā to bija četrpadsmit un katrs svēra vismaz divdesmit mārciņas.
Lanai nebija ne jausmas, cik vērtīgs ir zelts, taču viņa vismaz zināja, cik maksā pāris zelta auskaru riņķu.
- Te nu gan ir lērums auskaru, viņa noteica.
Patriks apmulsis ieskatījās bedrē.
- Vai zini, ko tas nozīmē, Patrik? Viss šis zelts zem grīdas un tās cērtes un lāpstas ārpusē. Vientuļnieks Džims ir zeltracis.
Viņa skriešus metās ārā uz nojumi, kur vientuļnieks Džims kādreiz bija turējis savu auto. Patriks, cerēdams uz rotaļu, metās pakaļ. Reizēm viņa pasvieda sunim salauztu cirvja kātu, ļaujot viņam to noķert, taču šodien Patrikam nācās piedzīvot vilšanos.
Lana pirmo reizi ņēmās rūpīgi sekot riteņu sliedēm. Tās bija padzisušas, tomēr saskatāmas. Dažas pēdas, kā likās, senākas, veda uz dienvidaustrumiem, varbūt uz Perdidobiču. Kaut cik svaigākas veda citā virzienā uz kalnu grēdu ziemeļu pusē.
Līdz Perdidoblčai, kā meitenei šķita, varēja būt piecpadsmit, varbūt divdesmit jūdzes šausminoši ilgs gājiens šādā tveicē. Toties kalnu grēda, ja vien raktuves atradās tās pakājē, izskatījās reizes desmit tuvāk. Varbūt Vientuļnieks Džims bija tur. Ja tā, tad tur bija ari viņa mašīna. Mašīnai vajadzēja būt tur arī tad, ja viņa paša tur nebija.
Doma par to, ka atkal jādodas mežonīgajā apvidū, Lanai uzdzina dziļu nepatiku. Iepriekšējā reizē viņa bija atradusies ļoti, ļoti tuvu nāvei. Un tur vēl arvien varēja būt koijoti. Varbūt tie pacietīgi gaidīja. Bet tik vien kā jūdze līdz raktuvēm? Viņa to spēja paveikt.
Lana piepildīja plastmasas kanniņu ar ūdeni. Viņa uzpildīja sevi ar ūdeni un parūpējās, lai arī Patriks kārtīgi padzertos. Viņa piestūķēja kabatas ar tūlītējai ēšanai gatavām uzkodām un vēl mazliet salika dvielī, ko sasēja pauniņā. Pati sevi meitene notriepa ar pretapdegumu krēmu no medicīnas lādītes.
- Dosimies nu pastaigā, Patrik.
Astrīdai apsēžoties “Bostonas vaļu mednieka” kreisās puses sēdekli, Edllio viņu sveica ar smaidu. Paldies Dievam! Tagad mums laivā būs vismaz viens prātīgs cilvēks.
Edīlio un Kvinns nostūma laivu no smiltīm, atpakaļ liegi glāstošajos viļņos. Ierāpušies laivā, viņi pārkāra kājas pāri malai, lai notraustu pie zolēm pielipušās smiltis.
Sems stūrēja laivu jūrā, tieši pretī barjerai. Viņš cerēja, ka Dreiks ir pagalam vai vismaz pamatīgi savainots. Bet, nebūdams par to pārliecināts, viņš gribēja aizkļūt labi tālu, pirms šis psihopāts sācis uz viņiem šaut.
Sems atskārta, ka nekad savā mūžā nebija vēlējis kādam nāvi. Kopš IBJZ uzrašanās bija pagājušas astoņas dienas.
Astoņas dienas, kurās viņš bija saskatījies tik daudz neprāta, ka ar to pietiktu visam mūžam. Un tagad Sems fantazēja par to, ka tas puisis varētu būt pagalam.
Pabīdījis droseli uz priekšu un nokļuvis tik tālu, ka neviena lode vairs nespēja viņus aizsniegt, Sems sāka justies labāk. Kopš IBJZ uzrašanās viņš nebija darījis neko citu, kas tik ļoti atgādinātu sērfošanu. Bangu gan nebija, tikai neievērojami, sīki ņirbu vilnīši. Taču “Vaļu mednieks” slīdēja pa tiem ar brīnišķīgu spēku, ko Sems sajuta ar kājām; tas lika zobiem klabēt un izvilināja lūpās smaidu. Gaisā lidoja sāļas šļakatas, un Semam bija grūti būt drūmam, kad sejā sitās okeāna ūdens.
- Paldies, Edīlio! Un ari tev, Kvinn, Sems teica. Uz Kvinnu gan viņš vēl arvien niknojās, bet tagad viņi bija vārda tiešā nozīmē vienā laivā.
- Redzēsim, cik ļoti tu gribēsi man pateikties, kad es šo laivu pievemšu, teica Edīlio. Viņš patiešām izskatījās mazliet zaļš.
Sems sev atgādināja, ka jāturas drošā attālumā no IBJZ barjeras, tomēr viņam gribējās piebraukt tuvāk. Nelika mieru doma par iespējamu caurumu vai atvērumu vārtiem, pa kuriem viņi visi varētu izkuģot ārā un pateikt šim neprātam ardievas.
Tālu ziemeļos bija saskatāmas klintis, kas iezīmēja līci, pie kura atradās spēkstacija. Aiz tām vīdēja tikai miglas plankums un kāds pusducis tuvāko sīko vientuļo saliņu.
Astrīda bija sameklējusi glābšanas vestes un vienu uzvilkusi Mazajam Pītam. Arī Edīlio no tās neatteicās. Kvinns gan.