Astrīda atrada arī mazu dzesētāju, piebāztu sasilušām minerālūdens pudelēm. Vēl tajā bija maizes kukulis un zemesriekstu sviesta un marmelādes atliekas. Mums nenāksies ciest badu, viņa atzīmēja. Vismaz ne uzreiz.
Barjera tagad atradās pa kreisi no viņiem: šausmīga, nomācoša, līdzena siena. Viļņi, atsitoties pret to, šķita nepacietīgi. Pat ūdens gribēja no šejienes bēgt.
Sems jutās kā zivs akvārijā, un IBJZ barjera veidoja šī akvārija sienas. Tā šķita tikpat puscaurspīdīga un noslēpumaina, kāda tā bija uz zemes.
Puisis vadīja laivu gar barjeru, līdz viņi bija tik tālu, ka “Virsotne” vairs nelikās lielāka par LEGO klucīšu krāvumu, kas slējās virs krasta šaurās smilšu strēles. Perdidobīča izskatījās kā eļļas gleznojums, kurā ar krāsas punktiem un triepieniem radīts priekšstats par pilsētu, tomēr neizceļot nevienu tās detaļu.
- Es gribētu kaut ko izmēģināt, pavēstīja Sems.
Viņš izslēdza motoru un ļāva laivai šūpoties uz ūdens. Šķita, ka laiva pati grib slīdēt gar sienu. Te bija straume, ļoti vāja, tomēr pamanāma. Tā plūda gar sienu un, attālinādamās no sauszemes, virzījās gar tās izliekumu tālāk jūrā.
- Vai mums ir enkurs? jautāja Sems.
Atbildes vietā atskanēja rīstīšanās. Sems novērsās, kamēr Edīlio atbrīvojās no savām brokastīm.
- Nekas, noteica Sems. Paskatīšos pats.
Enkura nebija. Toties viņš ievēroja, ka Astrīda ziež uz maizes zemesriekstu sviestu un marmelādi. Vienu sviestmaizi viņa pasniedza Semam.
Viņš pat nebija pamanījis, ka ir izsalcis.
- Tad, re, kāpēc tevi sauc par Astrīdu Ģēniju, nokodis gandrīz pusi sviestmaizes, viņš zemesriekstu sviesta pieķepušu muti nomurmuļoja.
- Mīļo cilvēk, tikai nerunā par ēdienu, kunkstēja Edīlio.
Sems pārmeklēja laiviņu. Enkura nekur nebija, toties
bija daži plastmasas buferi, kurus viņš piestiprināja sev pie sāniem gadījumam, ja iznāktu pieskarties pie barjeras. Un vēl bija zilibaltas neilona auklas ritulis. Vienu galu Sems cieši piesēja pie spailes, otru apsēja sev ap potīti. Tad novilka kreklu un nospārdīja nost kurpes, paliekot tikai šortos. Rakņājoties vienā no tilpnēm, Sems atrada garu skrūvgriezi.
- Ko tu dari? vaicāja Kvinns.
Sems izlikās nedzirdam. Edīlio, vecīt, vai tu būsi dzīvotājs?
- Ceru, ka ne, Edīlio izgrūda caur sakostiem zobiem.
- Es taisos ienirt. Paskatīšos, vai nevaru pakļūt zem barjeras.
Astrīda izskatījās noraizējusies un skeptiska, bet Sems redzēja, ka viņa iegrimusi pati savās domās. Varbūt centās prātā aptvert to, ka gandrīz tikusi nošauta.
-Ja tu kaut kur ietrieksies, es tevi izvilkšu, apsolīja Kvinns.
Nebūdams gatavs runāt ar Kvinnu, Sems tikai pamāja ar galvu. Kas to zina, vai viņš jebkad būs gatavs ar Kvinnu runāt. Tad Sems pārlēca pār bortu un ienira.
Ūdens bija kā sengaidīts draugs. Tik auksts, ka aizrāvās elpa, tomēr aicinošs. Sajutis sāls garšu, zēns iesmējās.
Pāris reižu dziļi ieelpojis, Sems aizturēja elpu un ienira. Viņš peldēja, spēcīgi kuļoties ar kājām un brīvo roku, bet otru roku bija izstiepis, turot tajā skrūvgriezi, lai izvairītos no IBJZ sienas. Semam nebija vēlēšanās atsisties pret to. Jau pieskarties tai ar pirkstu bija sāpīgi. Aizķert ar plecu vai gurnu būtu vēl nepatīkamāk.
Sems laidās aizvien dziļāk un dziļāk. Kaut viņam būtu pieticis tālredzības paķert no laivu piestātnes akvalangista aprīkojumu vai vismaz sejas masku un pleznas! Taču tajā brīdī viņš bija pārlieku norūpējies. Ūdens bija itin dzidrs, tomēr redzamību ierobežoja barjeras ēna.
Jau gandrīz iztērējis savus gaisa krājumus, nirējs sasniedza barjeru. Skrūvgriezis ne pret ko neatdūrās, un Sems juta spēju sajūsmas uzliesmojumu, kas pazuda, tiklīdz nākamais grūdiens sastapās ar cietu pretestību.
Izšāvies virspusē, zēns aumaļām kampa gaisu.
Barjera stiepās vismaz divdesmit pēdas zem ūdens līmeņa. Ja arī tai bija kaut kāda apakšējā robeža, viņš to varētu atrast, tikai apbruņojies ar gaisa tvertni un pleznām.
Laiva līgojās pret barjeru kādu piecdesmit pēdu attālumā. Atskanēja kluss “šš” tur Astrīda atvēra Mazajam Pītam kolas pudeli. Kvinns sēdēja laivas priekšgalā, un Edīlio vēl arvien izskatījās tā, it kā varētu izvemt savas aknas.
Sems nesteidzīgi peldēja uz laivu. Ūdens pieskārieni ādai bija ļoti patīkami un pat nenomāca vilšanās par to, ka nebija izdevies atrast izeju no IBJZ.
Motora troksni un viļņu plīkšķēšanas izraisīto triecienu Sems sajuta labu brīdi, pirms ieraudzīja pašu laivu. Viņš visiem spēkiem palēcās, lai paceltu galvu, cik vien iespējams augstu virs ūdens.
- Ei! Sems iesaucās.
Nu jau arī Kvinns bija saklausījis motora troksni. Laiva tuvojas. Ātrāk! viņš uzsauca.
-Kur?
- No pilsētas, atbildēja Kvinns.
- Ātrāk! viņš atkārtoja.
divdesmit SESTĀ NODAĻA
126 STUNDAS, 10 MINŪTES
Sems peldēja, cik jaudas, un drīz viņa roka jau atradās uz “Bostonas vaļu mednieka” apmales. Kvinns ievilka viņu laivā. Vispirms augšup, tad pāri un beidzot uz klāja.
Sems vienā acumirklī bija kājās. Tas, ko viņš ieraudzīja, bija iespaidīga lieluma ātrlaiva no tām, kuras mēdz dēvēt par “cigāriem”. Tā traucās viņiem tieši virsū, un attālums, kas viņus patlaban šķīra, bija mazāks par ceturtdaļjūdzi. Laivas priekšgals, šķeļot ūdeni, veidoja milzīgu vilni. Pie stūres bija puisis, kuru Sems pa gabalu nepazina. Laivā krampjaini saspringušām sejām stāvēja Hovards un Orks. Dreika nebija.
- Mums neizdosies no viņiem aizbēgt, noteica Kvinns.
- Varbūt, vecīt, bet mēs to nevaram zināt, iekams neesam pamēģinājuši, sacīja Edīlio. Adrenalīns viņa vēderā acīmredzot bija kaut cik nomierinājies.
- Nē, taisnība tomēr būs Kvinnam, sacīja Sems. Astrīd, turi cieši Mazo Pītu!
Žigli kustinot abas rokas, Edīlio satina tauvas vaļīgo galu. Viņi nedrīkstēja atstāt to velkamies pa ūdeni, citādi tas iestrēgtu dzenskrūvē.
Tiklīdz tauva bija uz borta, Sems parāva droseli un strauji palielināja ātrumu. Laiva traucās gar barjeru, un Orka “cigārs” pagriezās, lai sekotu.
Astrīda, saķērusi mazo brālīti, lūkojās viņam pāri un kliedza: Viņš dzenas pakaļ, nevis mēģina aizšķērsot mums ceļu.
Pagāja sekunde, iekams Sems saprata, ko viņa ar to domājusi. Mainot virzienu, “cigārs” būtu varējis bez pūlēm nogriezt viņiem ceļu. Bet stūrmanim tas nebija ienācis prātā.
Tad, kad bija jau gandrīz par vēlu, stūrmanis pagrieza ātrlaivu pa labi, cenzdamies pietuvoties Semam, taču pagrieziens bija nemākulīgs un ātrums pārāk liels. “Cigārs” aizslīdēja sāņus un ar pārsteidzoši skaļu, bungu rībienam līdzīgu troksni ietriecās barjerā. Kad dzenskrūve atsāka darboties, “cigārs” ar strauju rāvienu metās uz priekšu un pašāvās garām “Vaļu medniekam”.
- Turieties! brīdināja Sems.
“Cigāra” pagrieziena saceltais vilnis pāršalca “Vaļu mednieku” un trieca to pret barjeru. Sems salīgojās, tomēr noturējās; basās pēdas pūlējās nepaslīdēt pa klāju, kas bija neprātīgi sasvēries.
“Bostonas vaļu mednieks” atguva līdzsvaru un, kad dzenskrūve atkal atrada ūdeni, uzņēma ātrumu. Viņi šāvās gar “cigāra” labo bortu tik tuvu, ka Sems būtu varējis sarokoties ar Hovardu.
Tad “Vaļu mednieks” bija garām; lēkādams no vienas viļņa galotnes uz nākamo, tas traucās tālāk, kreisajā pusē atstādams barjeru un aizvien vairāk attālinādamies no krasta.
Bet ātrlaiva bija daudz žiglāka, un tagad, kad stūrmanis bija atguvies, tā rēkdama metās pakaļ Sema laivai un jau pēc brīža kūlās tās ķīļūdenī.