- Apstājies, stulbeni! Orks bļāva Semam.
Sems viņa prasību ignorēja. Viņa domas auļoja. Kā lai tiek prom? Viņa laiva bija lēnāka. Tā bija kustīgāka, bet neapšaubāmi lēnāka. Un ātrlaiva bija tik liela un smaga, ka varēja bez grūtībām uzbraukt “Bostonas vaļu medniekam”.
- Apstājies, vai arī mēs tevi nolaidīsim pa burbuli! Orks atkal uzbļāva.
- Neesi muļķis, Semij! spiedza Hovards. Viņa smalkā balstiņa motoru rēkoņā un ūdens šļakstos bija tikko sadzirdama.
Pēkšņi lidzās nostājās Astrīda. Sem, vai tu vari kaut ko izdarīt?
- Varbūt. Man ir ideja.
Meitenes balss skanēja kā saspringts čuksts: Vai tu runā par…
- Es nezinu, kā to panākt, Astrid; tas vienkārši notiek. Un ari pakonsultēties par manu spēju izmantošanu ar dižmeistaru Jodu diemžēl nav laika.
Edllio bija viņiem līdzās. Vai tev ir plāns, Sem?
- Nekāds labais.
Sems paņēma radiotelefonu, kas atradās blakus droselei. Viņš nospieda pogu. Te Sems. Vai jūs, puiši, mani dzirdat? Beidzu.
Palūkojies atpakaļ, viņš ieraudzīja Hovarda sejā izbrīnu. Jā, viņi dzirdēja. Hovards bija pacēlis savu klausuli un, saraucis uzacis, lūkojās uz to.
Sems uzskaņoja savu radio. Turi pogu piespiestu, Hovard, viņš teica. Kad esi visu pateicis, saki “beidzu” un laid vaļā pogu. Beidzu.
- Tev jāapstājas, teica Hovards. Skārda klausulē viņa balss izklausījās vēl griezīgāka.
- Diezin vai mēs to darīsim, Hovard. Dreiks centās nogalināt Astrīdu. Jūs ar Orku gandrīz nogalinājāt mani. Beidzu.
Hovardam bija vajadzīga kāda minūte, lai izdomātu pietiekami labus melus. Viss būs labi, Semij, Keins ir pārdomājis. Viņš saka: ja jūs uzvedīsieties, kā pienākas, viņš jūs visus palaidīs vaļā. Beidzu.
- Jā. Ta nu es tev noticēju! attrauca Sems.
Viņš virzīja savu laivu tuvāk barjerai. Tagad tā bija tik tuvu, ka viņš to varētu aizsniegt ar roku.
Sems vēlreiz piespieda pārraides pogu. Ja mēģināsiet mums uzbraukt, paši ieskriesiet barjerā, viņš brīdināja. Beidzu.
Iestājās klusums. Tad ieskanējās cita balss klusa, tomēr pietiekami sadzirdama. Tā nāca no radio uz cietzemes.
- Novāciet viņu! komandēja balss. Novāciet viņu vai ari nerādieties atpakaļ!
Keins. Acīmredzot viņš izmantoja radio, ko parasti lietoja, lai sazinātos ar Dreiku, bērnudārzu un ugunsdzēsēju depo.
- Paklau, Kein, ierunājās Hovards, tur ir ari Astrīda ar savu plānprātiņu. Un Kvinns.
- Ko? Pasaki vēlreiz: Astrīda ir kopā ar viņiem?
Hovarda vietā atbildēja Sems. Viņš no sirds izbaudīja šo
mirkli, lai gan viņa triumfs solījās būt īslaicīgs. Pilnīgi pareizi, Kein. Tavs piejaucētais psihopāts tevi ir pievīlis.
- Novāciet viņus visus! pavēlēja Keins.
- Bet ja nu viņi izmantos spēku? noīdējās Hovards.
-Ja viņi taisītos izmantot spēku, tad būtu to jau izdarījuši, atteica Keins, un gaisa viļņi līdz ar vārdiem atnesa šurp ari viņa vīpsnu. Nekādu aizbildinājumu, notriec viņus! Beidzu sarunu. Keins.
- Sem, ierunājās Astrīda, ja vien tu spēj to izdarīt, tev tas jādara.
- Kas jādara? noprasīja Edīlio. Ak tas?
Atkal iesprakšķējās radio. Tev ir laiks pārdomām, Semij, teica Hovards, kamēr es skaitīšu atpakaļ no desmit. Tad mēs dosimies uzbrukumā un nogremdēsim jūs. Tas ir nelādzīgi, taču mums nav izvēles. Upēc… Desmit.
- Edīlio, tu un Astrīda, un Mazais Pīts, gulieties visi uz klāja! Kvinn, tu ari!
- Deviņi.
Edīlio norāva Astrīdu sev blakus un pieplaka pie laivas grīdas ar Mazo Pītu pa vidu.
- Astoņi.
- Kaut nu tas tavs plāns izrādītos labs, brač! noteica Kvinns. Tomēr viņš nometās garšļaukus blakus Astrīdai.
- Septiņi. Seši.
“Cigāra” priekšgals, aizvien tuvojoties, slējās pār “Vaļu mednieka” pakaļgalu. Visu triju motoru rūkoņa, atbalsojoties pret barjeru, izkropļoja un pastiprināja skaņu.
- Pieci.
Viņam bija plāns. Taču šis plāns bija tīrā pašnāvība.
- Četri.
- Vai visi ir gatavi?
- Gatavi kam?
- Trīs.
- Viņš drāzīsies mums virsū.
- Vai tāds ir tavs plāns? spalgi iekliedzās Kvinns.
- Divi.
- Uz to pusi, attrauca Sems.
- Viens.
Sems dzirdēja ierēcamies abus “cigāra” motorus. Sarkanais gaļas tutenis šāvās uz priekšu, it kā kāds tam būtu iestiprinājis pakaļgalā raķeti.
Aizbīdījis “Vaļu mednieka” droseli līdz neitrālai pozīcijai,
Sems stūrēja laivu tā, ka tās kreisais sāns berzās gar IBJZ sienu.
“Vaļu mednieks” pēkšņi palēnināja gaitu.
- Turieties!
Sems nometās tupus uz slapjā klāja. Palikdams zemā pietupienā, viņš ar vienu roku ieķērās stūrē, pagrieza to pa labi, tad apturēja. Ar brīvo roku aizsedzis galvu, viņš, cenzdamies pats sevi iedrošināt, iekliedzās. |
“Bostonas vaļu mednieks” virzījās aizvien lēnāk.
Ātrlaiva ne.
Tās nazim līdzīgais garais un asais priekšgals pārskrēja pāri “Bostonas vaļu mednieka” pakaļgala kreisajai pusei.
Atskanēja plīstoša stiklplasta šķindoņa. Trieciens aizspēra Semu prom no stūres. “Vaļu mednieka” pakaļgals iegrima, un visi pieci līdz ar pašu laivu pēkšņi atradās zem ūdens.
Sems ūdenī kliedza; viņš kliedza un cīnījās, lai netiktu ierauts dzenskrūvē, kas kūla ūdeni kādu milimetru virs viņa galvas.
Ātrlaiva aizsedza sauli, asinssarkana un nāves balta nazis, pacelts pār mazo laiviņu. Abi lielie ārējie motori rēca.
Tomēr “cigāram” nebija izdevies mazāko laivu iznicināt. Triecoties pret “Vaļu mednieku”, “cigārs” pats bija uzšāvies gaisā kā tramplīnā uzskrējis kaskadieru auto. Gaisā apvēlies, tas ar priekšgalu ietriecās barjerā, sašķaidot vējstiklu un saliecot treliņus.
“Cigārs” smagi novēlās ūdeni divdesmit pēdas no “Bostonas vaļu mednieka”. Tas iekrita neveikli, uz sāna, iegrimstot tik dziļi, ka Semam likās “cigārs” vairs neiznirs. Bet tad, zvalstīdamās kā uzpeldoša zemūdene, ātrlaiva parādījās virs ūdens un nostabilizējās.
“Vaļu mednieks” bija saņēmis nelāgu triecienu. Laivas pakaļgals bija sašķaidīts, kreisās puses treliņu vairs nebija, melni pārsegtais motors bija kļuvis greizs, tomēr vēl arvien turējās klāt. Priekšgalā vidēja liels saplēsta stiklplasta robs. Klājs bija piešļākts ar ūdeni divu pēdu dziļumā. Vadības pults bija saliekusies uz priekšu un sāniem, stūre greiza, un droseles kloķis, izsists no savas spraugas, brivi nokarājās. Motors, aizrijies ar ūdeni, sprauslāja.
Bet Semam nebija ne skrambiņas.
- Astrid! šausmās attapis, ka neredz viņu, zēns iesaucās. Mazais Pīts bija viens un skatījās tādām acīm, it kā viss notiekošais beidzot būtu ielauzies viņa apziņā.
Kvinns un Edllio pielēca kājās un pārliecās pār laivas pakaļgalu. Zēni bija pamanījuši Astrīdas slaido roku turamies pie treliņiem. Viņi uzvilka meiteni uz klāja, gandrīz jau noslīkušu un ar asiņojošu brūci kājā.
- Vai viņai nekas nekaiš?
Edīlio, pārāk sarijies ūdeni, lai spētu atbildēt, tikai pamāja ar galvu.
Izmisīgi cerēdams, Sems pagrieza atslēgu. Varenais Mercury motors ierēcās. Drosele bija saliekta un nekustīga, bet, spiežot ar visu spēku, to tomēr varēja pavirzīt uz priekšu. Saliektā stūre vēl arvien griezās.