Выбрать главу

“Cigārs” bija apstājies tieši priekšā. Orks atradās ūdenī un dusmās kliedza. Hovards šaudījās apkārt, meklēdams

glābšanas vesti, kamēr stūrmanis centās atdzīvināt motorus. Tie nelaimīgā kārtā, šķiet, nebija bojāti.

Tagad vai nekad.

Ar izmisumā drebošiem pirkstiem Sems atsēja tauvu no potītes un saņēma tās brīvo galu zobos. Viņš ielēca ūdenī un spēcīgiem vēzieniem pārvarēja tās dažas pēdas, kas šķīra “Vaļu mednieku” no ātrlaivas.

-    Viņš peld šurp. Viņa laiva grimst, pārpratis sauca ātr­laivas stūrmanis.

Bet Hovards nebija tik viegli apvedams ap stūri. Viņam kaut kas ir aiz ādas.

Sems panira zem ūdens. Tam vajadzēja notikt tagad, pirms stūrmanis bija paguvis iedarbināt motorus. Ja dzenskrūves sāks griezties, būs jau par vēlu. Un vēl ļaunāk Semam būs ļoti liela iespēja pazaudēt pirkstus vai pat visu roku.

Apspiezdams savu peldētprasmi, Sems palika zem ūdens. Acis mēģināja kaut ko saskatīt sakultajā ūdenī, pirksti centās sataustīt… Rokā ir! Tā bija viena no dzenskrūvēm.

Apmetis ap labās puses dzenskrūvi neilona auklas cilpu, zēns to savilka, cik cieši vien spēja. Tad, izpūzdams pēdējās gaisa atliekas, lai spētu vēl kādu brīdi palikt zem ūdens, metās pa kreisi.

Sems dzirdēja aizdedzes klikšķi, atslēga pagriezās. Viena stūrmaņa pirkstu kustība un…

Motors iedarbojās. Sems panikā parāvās atpakaļ.

Abas dzenskrūves nevienmērīgiem grūdieniem kūla ūdeni. Tad labā ieķīlējās. Kreisā vēl kādu brīdi griezās un arī apstājās.

Sems pēdējiem spēkiem aptina tauvu ap kreiso dzenskrūvi, atgrūdās no pakaļgala un iznira dažas pēdas atstatu, lai žigli ievilktu gaisu.

Viņš dzirdēja, kā motori atsāk darboties un tad atkal no­slāpst.

“Cigāra” stūrmanis beidzot saprata, kas noticis, un Hovards pakaļgalā izkliedza niknus draudus.

Sems pagriezās un sāka, cik vien ātri spēja, peldēt uz “Vaļu mednieku”, kas šūpodamies sitās pret baijeru.

-    Sem! iesaucās Astrīda. Aiz muguras!

Trieciens nāca no nekurienes.

Semam galvā viss sagriezās. Acis zaudēja fokusu. Muskuļi locekļos kļuva slābi.

Ar viņu tā kādreiz jau bija noticis. Bija sajūta, it kā viņš kristu no vējdēļa un tas gāztos līdzi un trāpītu viņam. Kādā dziļā prāta nostūrī Sems zināja, ko darīt: jāatvaira panika un dažas sekundes jānogaida, ļaujot galvai noskaidroties.

Tikai šis nebija vējdēlis. Nākamais trieciens trāpīja zēnam blakus, neskarot galvu, bet aizķerot atslēgkaulu.

Asās sāpes palīdzēja Semam atgūt fokusu.

Sems ieraudzīja Hovardu paceļam alumīnija ķeksi trešajam sitienam un tagad no tā bez pūlēm izvairījās. Ķeksim atsitoties pret ūdeni, Sems rāvās uz priekšu, ar visu savu svaru gāžoties tam virsū.

Hovards zaudēja līdzsvaru, un Sems rāva no visa spēka. Hovards palaida ķeksi vaļā un nokrita garšļaukus uz viena no ātrlaivas motoriem.

Sems atkal pagriezās uz “Vaļu mednieka” pusi, bet bija par vēlu. Viņam uzklupa Orks, un, kamēr viena viņa milzīgā roka turēja sagrābtu zēna kaklu, otra raidīja sitienus.

Orka dūre, pirms trāpīja Semam pa degunu, triecās pret ūdeni, tāpēc trieciens bija palēnināts, tomēr tā efekts bija šausmīgs.

Sems sarāvās kamolā un, cik stipri spēdams, spēra Orkam pa saules pinumu. Arī viņa spēriens, ūdens kavēts, bija palē­nināts, bet tas attālināja viņu no uzbrucēja.

Sems bija labāks peldētājs, toties Orks bija stiprāks. Kad Sems pūlējās aizbēgt, Orks ieķērās viņa šortu jostā un nelaida to vaļā.

Hovards atkal bija kājās un klaigādams apbēra Orku ar uzmundrinājumiem un uzslavām. Cīniņš norisinājās tieši zem “Vaļu mednieka” sadragātā priekšgala. Sems apmeta atmu­guriski! kūleni, atspērās ar basajām pēdām pret korpusu un pašāvās zem ūdens. Viņš cerēja, ka tad, kad Orka galva paies zem ūdens, huligānu pārņems panika un viņš palaidis Semu vaļā. Tā patiešām notika, un nu Sems bija brīvs. Brīvs, taču iespiests šaurajā spraugā starp IBJZ sienu un laivas pakaļgalu.

Orka sejā jautās sastingušas bailes un niknums. Viņš vir­zījās tieši virsū, un Semam nebija izvēles. Viņš palika, gaidot Orku, un, kad Orks bija piepeldējis pietiekami tuvu, ieķērās tā kreklā, pagriezās un, liekot lietā paša Orka inerci, trieca huligānu ar seju tieši IBJZ sienā.

Orks ieaurojās. Viņš mežonīgi kūlās ar rokām un kājām un atkal kliedza.

Tad, izmantojot Orka rumpi kā tramplīnu, Sems atspērās. Spēriens vēlreiz iegrūda Orku barjerā, un viņš iebaurojās kā nāvīgi ievainots bullis.

Sems piepeldēja pie laivas, satvēra labā borta apmali un palika, turoties pie tās.

-    Edilio! Uz priekšu!

Edilio parāva droseli, un Sems, turēdamies pie Astrīdas un Kvinna pastieptajām rokām, ierausās laivā.

Orks nesakarīgi bļaustījās, bet tās bija tikai bezspēcīgas, ūdens slāpētas lamas. Hovards mēģināja sniegties pēc viņa, bet laivas stūrmanis, šķiet, bija galīgi apstulbis un nesaprata, kas darāms.

Tauva bija stingri piesieta pie klāja spailes. Spaile varbūt ari nenoturēsies, taču kārtīgs, ass rāviens varētu piebeigt vismaz vienu no iestrēgušajām dzenskrūvēm.

Edīlio pagrieza “Vaļu mednieku” prom no barjeras. Uzma­nies no tauvas, Sem, viņš brīdināja.

Tajā brīdī nospriegotā tauva tik tiešām izšāvās no ūdens, gandrīz noraujot Semam roku.

Rāviens lika “Vaļu medniekam” palēkties. Spaile atdalījās no klāja. Toties “cigāra” dzenskrūves bija padarītas nederīgas.

-    Tas nu gan bija kaut kas traks, smiedamies teica Edilio.

-    Kā noprotu, no savas jūrasslimibas tu laimīgi esi ticis vaļā.

Iesprakšķējās radio. Hovarda pazīstamā balss, tikai tagad baiļu mākta, īdoša. Te Hovards. Šie laižas prom.

-    Mani tas nepavisam neizbrīna nez kāpēc? atbildēja klusa balss no krasta.

Tad atkal Hovards. Mūsu laiva nedarbojas.

-    Sem, ierunājās Keins, ja tu, brāli, mani dzirdi, tad ņem vērā es tevi nogalināšu.

-    Brālis? Kāpēc viņš tevi uzrunā par brāli? brīnījās Astrīda.

-    Garš stāsts.

Sems smaidīja. Tagad būs milzums laika stāstiem. Viņi bija to paveikuši. Viņi bija izglābušies. Bet tā bija tikai šķietama uzvara.

Atgriezties mājās viņi nevarēja.

-    Labi, noteica Sems. Tātad izglābšanos vai neko.

Viņš pagrieza stūri kursā gar milzīgo, izliekto barjeru.

Astrīda atrada plastmasas pudeli ar nogrieztu kakliņu un uzsāka ilgo un nogurdinošo laivas izsmelšanas darbu.

DIVDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA

125 STUNDAS, 57 MINŪTES

Lai sasniegtu riteņu iebraukto sliežu galu, Lanai pagāja krietni ilgāks laiks, nekā viņa bija gaidījusi. Attālums, kas bija izskatījies pēc nepilnas jūdzes, izrādījās kādas trīs jūdzes liels. Gājienu vieglāku nepadarīja arī ūdens un ēdiena stiepšana līdzi kveldējošajā tveicē.

Kad meitene beidzot bija aizvilkusi savas nogurušās kājas līdz laukumam grēdas priekšā, bija jau pēcpusdiena. Tas, kas pavērās viņas pārsteigtajām acīm, bija kaut kas ļoti līdzīgs pamestai kalnraču pilsētiņai. Kādreiz te noteikti bijusi apmetne: šaurajā ielocē starp stāvām klinšu sienām bija iespiests kāds ducis māju. Tagad ēkas gandrīz nebija atšķiramas cita no citas tik vien kā pelēku baļķu krāvumi -, bet kādreiz te bijis kaut kas līdzīgs ielai, lai ari ne vairāk kā puskvartālu garai.

Tā bija rēgaina vieta klusa un drūma; izsistie bezstiklu logi kā skumjas acis nolūkojās atnācējos.

Aiz galvenajā ielā valdošās postažas, paslēpta pavirša garāmgājēja skatienam lai gan Lana nekādi nespēja iztē­loties, kam varētu ienākt prātā spert kāju šajā pamestajā, nemīlīgajā vietā, stāvēja kāda labāk saglabājusies būve. Tā bija celta no tiem pašiem pelēkajiem baļķiem, bet vēl arvien palikusi stipra, un tai bija ari jumts. Šī ēka bija trijiem auto paredzētas garāžas lielumā. Sliedes veda uz turieni.