- Nāc, draudziņ! vedināja Lana.
Patriks metās uz priekšu, apostīja nezāles pie šķūņa durvīm un atgriezās ar vēl joprojām augstu izslietu asti.
- Tātad iekšā neviena nav, Lana sevi drošināja. Citādi jau tu būtu rējis.
Negribēdama zagšus lavīties iekšā kā nez kāda šausmu filmas varone, viņa atrāva vaļā durvis.
Pa neskaitāmajām spraugām skārda jumtā un zaru caurumiem koka sienās spraucās saulesgaisma. Tomēr iekšā bija tumšs.
Tur stāvēja kravas auto. Jaunāks par vectēva furgonu un ar garāku kravas kasti.
- Ei! Ei! iesaucās Lana. Viņa nogaidīja un tad vēlreiz iesaucās: Ei!
Vispirms viņa nopētīja auto. Degviela tvertnē bija līdz pusei. Atslēgas nekur nebija atrodamas. Viņa pārmeklēja katru mašīnas kvadrātcollu. Nekā.
Lana sapīkusi sāka pārmeklēt pašu būdu. Pārsvarā tur bija visvisādi mehānismi. Viens no tiem izskatījās pēc akmeņu skaldītāja. Cits bija kā liela muca ar apakšdaļā izvietotām sprauslām. Kaktā stāvēja petrolejas tvertne.
- Tā. Mēs vai nu atradīsim atslēgas un, iespējams, dabūsim galu braucot, Lana stāstīja Patrikam, kurš uzmanīgi klausījās, vai ari tveicē iesim tās nez cik jūdzes līdz Perdidoblčai un, visai ticams, nomirsim no slāpēm.
Patriks ierējās.
- Piekrītu. Labāk turpināsim meklēt atslēgas.
Bez augstajām divviru ieejas durvīm ēkas aizmugurē bija vēl citas, mazākas durtiņas. Aiz tām Lana uzgāja labi iemītu taku, kas vijās ap neglītiem akmeņu krāvumiem, garām rūsējošu tērauda mehānismu kapsētai, un beidzās pie koka brusām nostiprināta atvēruma klints sienā. Greizais, melnais četrstūrveida caurums ar diviem aizlauztiem atbalsta baļķiem, kas veidoja robainus koka zobus, izskatījās kā paša kalna pārsteigumā pavērtā mute.
Šaurs sliežu ceļš veda iekšā raktuvju dzīlēs.
- Šaubos, vai mēs gribam doties tur iekšā, sacīja Lana.
Patriks piesardzīgi pievirzījās tuvāk atvērumam. Piepeši
viņam uz skausta sacēlās spalva un viņš ierūcās.
Taču suns nerūca uz atvērumu.
Lana saklausīja mīkstu ķepu soļus. No kalna kā klusa lavīna lejup plūda koijotu bars: varbūt divi duči, varbūt vairāk.
Pārsteidzošā ātrumā tie traucās lejup pa nogāzi.
Un, viņiem tuvojoties, Lana izdzirda čukstus, kas nāca no aizsmakušajām rīklēm: Barrlba… barrlba.
- Nē, Lana sev teica.
Nē. Viņa noteikti bija to iztēlojusies.
Meitene pameta panikas pilnu skatienu pār plecu uz būdu, kas bija palikusi tālu aiz muguras. Bara labais spārns jau steidzās nogriezt Lanai ceļu.
- Patrik! viņa iekliedzās un metās uz ieeju raktuvēs.
Mirkli, kad viņi bija pāri slieksnim, temperatūra nokritās
par kādiem divdesmit grādiem. Itin kā te darbotos gaisa kondicionētājs. Gaismas nebija, izņemot to, kas nāca no ārpuses, un Lanas acīm nebija laika pierast pie tumsas.
Tur valdīja šausmīga smaka. Kaut kas sapuvis, šķebīgs un pretīgs.
Patriks, sabozis spalvu, pagriezās, lai stātos pretī koijotiem. Tie grozījās ap raktuvju ieeju, taču tālāk negāja.
Lana mēģināja aklajā tumsā kaut ko sataustīt un atrada akmeņus cilvēka dūres lielumā. Viņa sāka tos sviest, pat necenšoties nomērķēt, vienkārši izmisīgi apmētāja ar tiem koijotus.
- Prom! Cui! Prom no šejienes!
Neviens no Lanas sviestajiem akmeņiem netrāpīja mērķī. Koijoti no tiem izvairījās viegli un bez pūlēm, kā spēlēdami kaut kādu ne visai aizraujošu spēli.
Bars sadalījās divās daļās, izveidojot eju. Pa to izslietu galvu tuvojās viens no koijotiem ne lielākais, toties neapšaubāmi pats neglītākais. Viena no tā pārlieku lielajām ausīm bija noplēsta, uz viltīgā purna rēgojās kašķa atstāti plikas ādas laukumi, un zobi mutes kreisajā pusē bija daļēji atsegti sena ievainojuma sekas, kas piešķīra dzīvniekam nezūdošu ņirdzīga smīna izteiksmi.
Koijotu barvedis uzrūca viņai.
Meitene sarāvās, tomēr draudot pacēla lielu akmeni.
- Nenāc klāt! Lana brīdināja.
- Te nav cilvēku vieta. Balss bija smalka, tomēr neskaidra kā zābakiem šņirkstot pa slapjiem oļiem.
Dažas bezgala garas sekundes Lana tikai blenza. Tas nebija iespējams. Tomēr izklausījās, it kā balss nāktu no koijota.
-Ko?
- Nāc ārā! pavēlēja koijots. Šoreiz tas bija nepārprotami. Viņa redzēja, kā kustas dzīvnieka purns, kā starp zobiem neveikli kulstās mēle.
- Tu nespēj runāt, Lana teica. Tas nenotiek īstenībā.
- Nāc ārā!
- Jūs mani nogalināsiet, sacīja Lana.
- Jā. Nāksi ārā, mirsi ātri. Paliksi mirsi lēni.
- Tu nespēj runāt, Lana jutās kā jukusi, nu jau patiešām jukusi.
Koijots neatbildēja.
- Kāpēc es nevaru palikt raktuvēs? Lana jautāja.
- Te nav cilvēku vieta.
- Kāpēc?
- Nāc ārā!
- Nāc, Patrik! Lana drebošā balsī čukstēja. Viņa jau sāka atkāpties, kad piepeši ieraudzīja kāju, kas rēgojās no sakaltušām asinīm klāta kombinezona staras. Viņa bija atradusi smakas avotu. Vientuļnieks Džims bija beigts, turklāt jau labu laiku.
Meitene pārlēca pāri līķim, atstājot to starp sevi un koijotu.
-Jūs viņu nogalinājāt! Lana iesaucās.
-Jā-
- Kāpēc? Te viņa pamanīja laternu, patiesībā lielu, četrstūrainu kabatas bateriju. Aši pieliekusies, viņa to pacēla.
- Te nav cilvēku vieta.
Koijots novaukšķēja savam baram pavēli, un tie, lēkdami pāri līķim, metās alā. Lana un Patriks pagriezās un metās bēgt.
Lana skrienot neveikli taustījās ap gaismekli, cenzdamās atrast slēdzi. Tumsa drīz vien kļuva necaurredzama.
Asas sāpes potītē meiteni gandrīz nogāza, tomēr viņai kaut kā izdevās noturēties kājās. Lana atrada baterijas slēdzi, un pēkšņi raktuves šahta pielija ar rēgainu gaismu, kas atklāja vienīgi šķautņainas klintis un stāvus nostutētus baļķus. Ēnas šķita sakļaujamies ap viņiem kā nagaini pirksti.
Koijoti, gaismas apstulbināti, apstājās. Dzīvnieku acis spīdēja. Zobi atņirgti blāvā smīnā.
Un tad tie metās Lanai virsū.
Ap liela muskuli saslēdzās skrūvspīlēm līdzīgi žokļi, un meitene krita. Virs viņas mudžēja koijoti. Dzīvnieku svars spieda pie zemes, un degunā sitās to smaka.
Lana pūlējās uzslieties uz elkoņiem. Nākamās skrūvspīles saslēdzās ap augšdelmu, un viņa krita, nu jau zinot, ka vairs nemūžam nepiecelsies. Viņa dzirdēja Patrika skaļo, pārbiedēto riešanu, kas tik ļoti atšķīrās no koijotu sajūsminātās vaukšķēšanas.
Pēkšņi koijoti palaida meiteni vaļā. Pārsteigumā smilkstēdami, tie slējās pakaļkājās un grozīja galvu pa labi un pa kreisi.
Lana gulēja laternas mestās rēgainās gaismas aplī. No daudzajiem kodieniem sūcās asinis.
Barvedis ierūcās, un koijoti nedaudz pierima, lai gan bija skaidrs, ka tos kaut kas nobiedējis un turpina biedēt.
Koijoti nervozi un satraukti dīdījās. To ausis bija saspicētas un pavērstas pret tumšajām ēnām lejā, šahtas dziļumā. It kā tie tur būtu kaut ko saklausījuši.
Lana sasprindzināja dzirdi, bet vienīgais, ko viņa spēja saklausīt, bija pašas saraustītie šņuksti un pārāk skaļā elpa.