Sirds dauzījās kā mehānisks āmurs, kas ar saviem pukstiem, šķiet, gribēja salauzt ribas.
Koijoti viņai vairs neuzbruka. Kaut kas bija mainījies. Kaut kas plīvoja gaisā. Kaut kas bija noticis viņu neizdibināmajos suņveidīgo prātos. No medījuma Lana bija pārvērtusies par gūstekni.
Koijotu vadonis, lēnām pietuvojies, apošņāja viņu. Ej, cilvēk!
Meitene lēnām uzslējās kājās un pārlaida roku pār dziļākajiem ievainojumiem. Sākoties dziedināšanai, sāpes mazinājās, taču no desmitiem sīku pušumu vēl arvien sūcās asinis.
Lana piecēlās un devās alas dziļumā. Dziļāk, aizvien dziļāk; Patriks palika viņai cieši blakus, un koijoti sekoja aiz muguras.
Viņi laidās aizvien zemāk un zemāk. Sliežu ceļš beidzās, un viņi iegāja tādā kā jaunā tuneļa atzarā. Baļķi, kas te balstīja griestus, bija zaļi, un naglu galviņas spožas. Uz šahtas grīdas neredzēja tik daudz sadrupinātu klintsgabalu, nejuta arī simtgadīgos putekļus.
Šeit bija strādājis Vientuļnieks Džims. Šeit viņš, rokoties aizvien dziļāk, bija sekojis spožā, dzeltenā metāla dzīslai.
Turpinot ceļu, Lanā brieda un aizvien pieņēmās spēkā cita veida bailes. Viņa bija pārdzīvojusi paniskās, smacējošās bailes no nāves. Šīs bija citādas. Šī jaunā sajūta pārvērta viņas muskuļus galertā, šķita iztecinām no asinīm siltumu un piepildām artērijas ar ledainu ūdeni, bet vēderu ar žulti.
Viņai sala. Aukstums bija iezīdies viņā, pārņēmis visu viņas būtni.
Katra kāja svēra simt mārciņu, muskuļi tikko jaudāja tās celt un virzīt uz priekšu.
Ik smadzeņu stūrītis gaudoja: “Bēdz, bēdz, bēdz!” Bet Lana nevarēja aizbēgt, tas nebija viņas spēkos. Vienīgais ceļš bija uz priekšu, nu jau jūtot, ka aizvien dziļāk un dziļāk viņu velk kāda griba, kas nepiemita viņai pašai.
Patriks vairs nespēja ilgāk izturēt. Viņš pagrieza asti un, laužoties cauri ņerkstošo mežonīgo suņu baram, metās bēgt.
Lana gribēja saukt viņu atpakaļ. Bet no nejutīgajām lūpām nenāca ne skaņa.
Dziļāk un dziļāk. Saltāk un saltāk.
Kabatas baterijas gaisma kļuva aizvien vājāka, un, tai kļūstot nespodrai, Lana atskārta, ka alas sienas izstaro blāvi zaļu gaismu.
Nu jau tas bija tuvu.
Tas.
Lai arī kas tas būtu, tas bija tuvu.
Laterna izkrita no nejutīgajiem pirkstiem. Acis pārgriezās augšup, un, vienaldzīga pret visu, nejūtot pat sāpes, ceļgaliem atsitoties pret asajiem akmeņiem, Lana nokrita kņūpus.
Nometusies uz ceļiem, meitene neko neredzošām acīm gaidīja.
Balss eksplodēja viņai galvā. Mugura krampjaini izliecās, un Lana novēlās uz sāniem. Katrs nerva gals, katra ķermeņa šūna sāpēs kliedza. Sāpes bija tādas, it kā viņa tiktu vārīta dzīva.
Viņa nezināja, cik ilgi tas turpinājās.
Vārdus, ko Lana dzirdēja, ja tie vispār bija vārdi viņa vēlāk neatcerējās.
Pēc kāda laika meitene atžilba. Divi koijoti vilka viņu ārā no alas.
Tie izvilka viņu ārā, nakts tumsā.
Un tur pacietīgi gaidīja, vai viņa dzīvos vai mirs.
DIVDESMIT ASTOTĀ NODAĻA
123 STUNDAS, 52 MINŪTES
Sems, Edīlio, Kvinns, Astrīda un Mazais Pīts kuģoja gar IBJZ sienu tālāk jūrā. Barjeras izliekums veda viņus prom no cietzemes, lai pēc kāda laika atkal tai tuvinātu.
Nekāda cauruma sienā nebija. Nekādas avārijas izejas.
Saulei rietot, viņi virzījās uz ziemeļiem, atstājot aiz sevis sīku, neapdzīvotu saliņu puduri. Vienā no šīm saliņām bija ietriekusies skaista, balta jahta. Sems nolēma piebraukt tuvāk, lai to aplūkotu pamatīgāk, tomēr pārdomāja. Viņš bija apņēmies nobraukt gar visu IBJZ sienu. Ja jau viņš bija iesprostots kā zelta zivtiņa burkā, tad gribēja redzēt visu burku.
Apmetusi garu pusloku ap spokaini rāmo jūru, IBJZ siena ietiecās krastā Stefanorejas nacionālā parka teritorijā.
Krastu veidoja nepieejams robotu klinšu un radžu cietoksnis, ko skāra rietošās saules zeltainā gaisma.
- Cik skaistil noteica Astrīda.
- Man labāk patiktu necils kakts, ja tikai tajā būtu iespējams piestāt, atzina Sems.
Viļņi vēl arvien bija rāmi, taču klintis jau tā sadragātajā “Bostonas vaļu medniekā” viegli varēja izsist caurumu.
Viņi pagriezās uz dienvidiem un lēni pukšķināja uz priekšu, cerot atrast piestāšanai piemērotu vietu, pirms iestāsies nakts un būs izbeigusies degviela.
Beidzot viņi pamanīja mazītiņu V veida smilšu pleķīti, ne vairāk kā divpadsmit pēdas platumā un divreiz mazāk dziļumā.
Ja paveiktos, sprieda Sems, viņš varētu tur piestūrēt laivu un piestāt krastā. Laiva gan tik un tā vairs ilgi nekalpos, un viņi būs palikuši kājāmgājējos bez kartes, septiņdesmit pēdu augstas klints pakājē.
- Kā izskatās ar benzīnu, Edīlio?
Edīlio iemērca tvertnē sprunguli un atkal to izvilka. Necik daudz nav. Varbūt kāda colla.
- Labi. Laikam jau nekas cits neatliks. Aizsprādzējiet ciešāk savas glābšanas vestes.
Sems pagrūda uz priekšu droseli un notēmēja uz niecīgo liedagu. Viņam nācās saglabāt ātrumu, citādi gausie viļņi viņu ietriektu klintīs, kas pacēlās smilšu strēlei abās pusēs.
Laiva ieskrēja smiltīs. Trieciens lika Astrīdai zaudēt līdzsvaru, bet, pirms meitene nokrita, Edīlio viņu satvēra aiz rokas. Četri pusaudži žigli izlēca krastā. Toties Mazais Pīts ne tikai nejuta vēlmi kāpt ārā, bet, šķiet, pat nemanīja viņu klātbūtni. Tāpēc Sems, baidīdamies, ka puisēns kuru katru bridi varētu satrakoties un sākt viņu žņaugt vai kaut kur aizteleportēt, vai vismaz kliegt pilnā kaklā, iznesa mazo krastā.
Edīlio paņēma līdzi laivas avārijas aprīkojumu, kas gan sastāvēja tikai no sērkociņu kastītes, pāris leikoplasta iepakojumiem, divām signālraķetēm un mazītiņa kompasa.
- Kā mēs uzdabūsim Mazo Pītu tajā klintī? Sems skaļi prātoja. Nav jau īpaši grūti tajā uzkāpt, tomēr…
- Viņš tiks galā, drošināja Astrīda. Reizēm viņš mēdz rāpties kokos. Tad, kad pats to grib.
Semam un Edīlio bija vienāda šaubu pilna sejas izteiksme.
- Viņš to patiešām var, apliecināja Astrīda. Man tikai jāatceras atslēgas vārdi. Tam bija kaut kāds sakars ar kaķi.
- Labi.
- Reiz viņš sekoja kaķim kokā.
- Nezinu, vai tagad vairs pastāv paisumi un bēgumi, ieteicās Kvinns, bet, ja tādi ir, tad šis liedags drīz atradīsies zem ūdens.
- Čārlijs Tuncis, sacīja Astrīda.
Trīs zēni neizpratnē blenza viņā.
- Kaķis, meitene paskaidroja. Tā vārds bija Čārlijs Tuncis. Viņa notupās līdzās Mazajam Pītam. Pītij! Čārlijs Tuncis. Čārlijs Tuncis! Vai atceries?
- Nav jau nemaz tik traki, Kvinns tikko dzirdami nomurmināja.
- Labi, noteica Sems. Kā būtu, ja tu, Edīlio, ietu pirmais, tad Astrīda, lai Mazais Pīts varētu viņai sekot. Mēs ar Kvinnu iesim pēdējie, ja nu gadījumā M. P. paslīd.
Izrādījās, ka Astrīdai bija taisnība Mazais Pīts mācēja rāpties. Patiesībā viņš gandrīz pat apsteidza Astrīdu. Tomēr kāpšana vedās lēni, un klints virsotni viņi sasniedza, tikai iestājoties tumsai. Kad gājēji beidzot sabruka priežu skujām piebirušajā zāļainajā laukumiņā zem augstajiem kokiem, tiem lieti noderēja visi Edīlio līdzi paņemtie leikoplasti.
- Domājams, gulēsim tepat, sacīja Sems.
- Vēl ir silti, teica Astrīda.
- Bet ir tumšs, bilda Sems.
- Iekursim ugunskuru, ierosināja Astrīda.
- Lai aizbaidītu lāčus, ko? Edīlio nervozi apjautājās.
- Nelaimīgā kārtā tas ir tikai mīts, teica Astrīda. Savvaļas dzīvniekiem itin bieži nākas redzēt uguni. Viņi no tās īpaši nebaidās.