Edīlio nožēlā papurināja galvu. Reizēm, Astrīd, šīs tavas vispusīgās zināšanas nemaz nenāk par labu.
- Saprotu, Astrīda pamāja ar galvu. Nu tad es gribēju teikt, ka lāči, tāpat kā visi pārējie savvaļas dzīvnieki, baidās no uguns.
- Kā tad. Par vēlu. Edīlio nervozi raudzījās naksnīgi melnajās ēnās zem kokiem.
Kamēr Sems un Kvinns meklēja ugunskuram malku, Astrīda un Edīlio pieskatīja Mazo Pītu.
Kvinns bija nervozs, šķiet, vairāku iemeslu dēļ. Es jau tev neuzbāžos vai kaut kā tamlīdzīgi, Sem, viņš teica, bet,
brač, ja tu tik tiešām spēj veikt kaut kādu burvestību, tev jāizdomā, kā to likt lietā.
- Zinu, attrauca Sems. Tici man, ja es mācētu iedegt gaismu, es to izdarītu.
- Nūja. Tev jau vienmēr ir bijis bail no tumsas.
Pēc briža Sems teica: Nebiju domājis, ka tev tas ir zināms.
- Tas jau nav nekas liels. Katrs no kaut kā baidās, Kvinns klusi sacīja.
- No kā baidies tu?
- Es? Kvinns, turēdams rokās dažus iekura sprunguļus, bridi klusēja un domāja. Laikam jau man ir bail no tā, ka es varētu būt nekas. Varens, liels… nekas.
Viņi savāca pietiekami daudz malkas un krietnu riekšavu priežu skuju iekuram, un drīz jau sprakšķēja gaišs, lai ari dūmojošs ugunskurs.
Edllio lūkojās liesmās. Tā ir labāk, pat ja tas neaizbaida lāčus. Turklāt neesmu vairs tajā laivā. Man labāk patīk cieta zeme.
Sildīties pie ugunskura nebija vajadzības, bet Sems izbaudīja ari to. Oranžā gaisma meta uz koku stumbriem un zariem blāvu atblāzmu, padarot vakaru vēl tumšāku. Bet, kamēr dega ugunskurs, viņi varēja sev iestāstīt, ka atrodas drošībā.
- Varbūt kāds zina kādu spoku stāstu? puspajokam apjautājās Edllio.
- Vai zini, ko es gribētu? jautāja Astrīda. Pildītos cepumus. Reiz es biju vasaras nometnē. Tā bija vecmodīga nometne ar makšķerēšanu un zirgu izjādēm, un to šausmīgo dziedāšanu, sēžot ap ugunskuru. Tur mums deva pildītos cepumus. Tad man tie nepatika galvenokārt tāpēc, ka man nepatika pati nometne. Bet tagad…
Sems lūkojās viņā cauri liesmām. Astrīdai reiz tik raksturīgās stīvinātās, baltās blūzes tagad bija devušas vietu T krekliem. Un nu, kad abi kopā bija tik daudz pieredzējuši, meitene viņam vairs neiedvesa tādu bijāšanu. Tomēr viņa vēl arvien bija tik skaista, ka zēnam brīžiem bija jānolaiž acis. Un tas, ka Sems bija viņu skūpstījis, nozīmēja, ka katra ar Astrīdu saistītā doma tagad bija kā visaptveroša atmiņu, smaržu, garšu un sajūtu lavīna.
Sems sagrozījās un iekoda lūpā, lai sāpes novērstu viņu no domām par Astrīdu un viņas kreklu, viņas matiem un ādu.
- Nav ne īstais laiks, ne īstā vieta, viņš klusībā nomurmināja.
Mazais Pīts sēdēja, sakrustojis kājas, un raudzījās liesmās. Sems prātoja, kas norisinās mazā zēna galvā. Kāds spēks slēpjas aiz šīm nevainīgajām acīm.
- Ēst, sacīja Mazais Pīts. Ņam, ņam.
Astrīda apkampa viņu. Zinu, mazo brāļuk. Rīt mēs sadabūsim ēdienu.
Pamazām viņu plakstiņi kļuva smagi. Cits pēc cita viņi atlaidās guļus, apklusa, aizmiga. Sems palika pēdējais. Ugunskurs dzisa. Tumsa apņēma viņus no visām pusēm.
Sems sēdēja sakrustotām kājām jeb turciski, kā to dēvēja tajos laikos, kad viņš vēl gāja bērnudārzā. Plaukstas pavērstas augšup un novietotas uz ceļiem.
Kā?
Kā tas bija noticis? Kā tas ar viņu bija noticis?
Kā viņš to varētu pārvaldīt, panākt, lai tas klausa viņa pavēlēm?
Zēns pievēra acis un centās atsaukt atmiņā paniku, ko bija jutis katru reizi, kad radīja gaismu. Bija viegli to atcerēties, taču neiespējami izjust no jauna.
Cik vien klusi spēdams, viņš aizlavījās no ugunskura. Tumsa zem kokiem varēja slēpt tūkstošiem baismu. Sems devās pretim savām bailēm.
Zem kājām šņirkstēja priežu skujas. Viņš gāja, līdz aiz muguras varēja izšķirt vairs tikai vāju dziestošā ugunskura atblāzmu un nebija sajūtama tā sveķaino dūmu smarža.
Viņš pacēla rokas, kā bija redzējis darām Keinu: plaukstas izvērstas, kā signalizējot kādam, lai apstājas, vai kā mācītājam, kurš svētī draudzi.
Sems atsauca prātā atmiņas par nakts murga izraisītajām bailēm paša guļamistabā, par paniku, kad Mazais Pīts viņu žņaudza, un pēkšņo reakciju, kad mazā dedzinātāja centās viņu nogalināt.
Nekā. Tas nedarbojās. Viņš nemācēja nosimulēt bailes, un ari mēģinājums sevi nobaidīt ar tumšu mežu izrādījās neveiksmīgs.
Aiz muguras atskanēja troksnis. Sems apsviedās.
- Nekas nesanāk, vai ne? teica Astrīda.
- Gandrīz sanāca. Tu mani tā sabiedēji, ka vēl mazliet un tas notiktu, sacīja Sems.
Astrīda pienāca tuvāk. Ir kaut kas briesmīgs, ko gribu tev izstāstīt.
- Briesmīgs?
- Es nodevu savu mazo brālīti. Padevos Dreikam. Viņš gribēja, lai nosaucu Pītiju tajā vārdā, to teikdama, viņa izlocīja pirkstus nedabiskā leņķī, kā gribēdama tīši darīt sev sāpes.
Sems saņēma viņas rokas savējās. Ko viņš izdarīja?
- Neko. Tikai…
- Tikai ko?
- Viņš mani pāris reižu iepļaukāja. Nu, tas vēl nebija tik briesmīgi, bet…
- Viņš tev sita? Semam bija tāda sajūta, it kā viņš būtu iedzēris skābi. Viņš tev sita?
Astrīda pamāja ar galvu. Viņa centās paskaidrot, taču balss viņu pievīla. Tāpēc meitene norādīja uz vaigu uz vietu, kur Dreika roka bija bliezusi ar pietiekamu spēku, lai liktu viņas galvai noliekties uz pleca. Tad viņa saņēmās un mēģināja vēlreiz. Nav jau nekas liels. Bet es biju pārbijusies. Sem, es biju tā pārbijusies. Viņa pienāca tuvāk, varbūt gribēdama sajust sev apkārt puiša rokas.
Sems atkāpās. Ceru, ka viņš ir pagalam, viņš sacīja.
- Ceru, ka viņš ir pagalam, jo, ja tā nav, es pats viņu nogalināšu.
- Sem!
Zēna rokas bija sažņaugtas dūrēs. Bija sajūta, it kā smadzenes galvaskausā vārītos. Elpa kļuva sekla un saraustīta.
- Sem, Astrīda čukstus mudināja. Mēģini tagad.
Viņš neizpratnē blenza uz meiteni.
- Tagad! viņa uzkliedza.
Sems pacēla rokas izvērstām plaukstām un nomērķēja tās pret koku.
- Āāāāā! viņš iekliedzās, un no plaukstām izšāvās mirdzošas, zaļas gaismas bultas.
Sems elsodams nolaida rokas gar sāniem, apdullis no tā, ko bija izdalījis. Koks bija pārdedzis pušu. Tas gāzās. No sākuma lēni, tad jau ātrāk, līdz beidzot smagi iegāzās ērkšķu krūmu puduri.
Astrīda, pienākusi klāt no mugurpuses, apkampa viņu. Sems sajuta uz skausta meitenes asaras, ausi viņas elpu.
- Piedod, Sem!
- Piedot?
- Tu nevari izsaukt bailes, kad tev tas vajadzīgs, Sem. Bet dusmas ir tās pašas bailes, tikai tēmētas uz āru. Izsaukt dusmas ir vienkārši.
-Tu ar mani manipulēji? Viņš atraisījās no Astrīdas rokām un pagriezās pret viņu.
- Ar Dreiku viss notika tieši tā, kā es tev izstāstīju, teica Astrīda. Bet es nebiju domājusi tev to atklāt, pirms ieraudzīju tevi šeit. Tu apgalvoji, ka spēku iedarbinot bailes. Tad nu es nodomāju…
-Jā. Zēns jutās savādi satriekts. Tikko viņš pirmo reizi apzināti bija izsaucis gaismu. Tomēr viņš nejutās pacilāts, drīzāk gan noskumis. Tātad man jābūt saniknotam, nevis pārbiedētam. Man jāvēlas darīt cilvēkiem pāri.
- Tu iemācīsies to pārvaldīt, drošināja Astrīda. Tev tas padosies aizvien labāk. Un pienāks brīdis, kad tev, lai iedarbinātu spēku, vairs nebūs nekas īpašs jājūt.