- Ak, kas tā būs par laimīgu dienu! Sema balsi skanēja rūgts sarkasms. Es būšu spējīgs kādu sadedzināt, pats neko nejūtot.
- Man žēl, Sem. Patiešām žēl. Žēl tevis tas ir, žēl, ka tam tā bija jānotiek. Tev ir pilnīgs iemesls baidīties no sava spēka. Bet patiesība ir tāda, ka mums šis tavs spēks ir vajadzīgs.
Tā viņi stāvēja tik tālu viens no otra, lai gan abus šķira tikai kāda pēda. Sema domas maldījās tālumā, atdzīvinot atmiņas par notikumiem, kas, šķiet, risinājušies pirms miljons gadiem. Pirms miljons gadiem vai varbūt tikai astoņām dienām.
- Piedod, Astrīda čukstus teica un, izstiepusi rokas, pievilka Semu sev klāt.
Sems uzlika zodu meitenei uz galvas. Lūkodamies viņai pāri, zēns redzēja sev priekšā uguns atblāzmu. Pārējo apkārtni ietina tumsa tumsa, kas viņu bija biedējusi jau kopš agras bērnības.
- Reizēm tu esi uz vijņa. Reizēm vilnis tevi apgāž, viņš beidzot sacīja.
- Tā ir IBJZ, Sem. Ne jau tu tur esi vainīgs. Vienkārši te ir IBJZ.
DIVDESMIT DEVITA NODAĻA
113 STUNDAS, 33 MINŪTES
Lanas kāja aizķērās aiz saknes, un viņa nokrita četrrāpus. Patriks, skatīdamies uz meiteni, lēkšoja apkārt, tomēr turējās pa gabalu.
Nips, koijots, kas tagad bija Lanas personiskais spīdzinātājs, draudīgi noklakšķināja zobus.
- Ceļos jau ceļos, Lana nomurmināja.
Rokas bija saskrāpētas. Jau atkal.
Ceļi asiņaini. Atkal.
Bars bija krietnu gabalu priekšā. Koijoti spraucās cauri vībotnēm, lēca pāri grāvjiem, uz bridi apstājās, lai apošņātu susliku alas, tad virzījās tālāk.
Lana nespēja turēties līdzi. Lai arī cik ātri viņa skrietu, koijoti viņu allaž panāca, un, kad meitene atpalika, Nips kampa papēžos, brīžiem pat līdz asinīm.
Nips bija zema ranga koijots, allaž norūpējies, kā izpatikt Barvedim. Taču atšķirībā no dažiem citiem viņš nebija bīstams viņš nekoda un neplosīja meiteni ar zobiem, bet tikai rūca un palaikam viegli ieķēra. Brīžos, kad Lana ar savu lēno, neveiklo cilvēka skrējienu kavēja baru. Barvedis rūca uz Nipu un koda tam, bet Nips smilkstēja un zemojās.
Patrika statuss bija zemākais no visiem, pat zemāks nekā Lanai. Viņš bija liels, spēcīgs suns, taču, kulstīdams asti, izkārtu mēli bezmērķīgi lēkšoja apkārt, un žiglie, apsviedīgie koijoti šādu uzvedību uzskatīja par nicināmu.
Koijoti ir prasmīgi mednieki, kas noķer pat žiglākos trušus un vāveres. Patriks bija atstāts pats savā ziņā, un, tā kā viņš bija daudz lēnāks, tad suni sāka mocīt izsalkums.
Lanai tika piedāvāts viens no Barveža medījumiem saplosīts, bet vēl arvien pusdzīvs trusis; taču tik ļoti izsalkusi viņa vēl nebija. Pagaidām.
Viņa jau bija gandrīz aizmirsusi, ka nekas tāds nav iespējams. Pārsteidzoši, cik ātri Lana bija sākusi pieņemt pasauli, ko bija noteikusi milzīgā barjera. Absurdo apziņu, ka viņa spēj dziedināt ar pieskārienu. Smieklīgo faktu, ka Barvedis prot runāt. Izteikt vārdus. Angļu valodā, lai ari izkropļotā.
Trakums.
Neprāts.
Bet tas, kas bija noticis raktuvēs, dziļi lejā, kur slēpās bangojošā tumsa, tālu no saulesgaismas, tālu no pasaules, kurā valdīja veselais saprāts, bija nogalinājis Lanā visas vēl atlikušās šaubas: pasaule patiesi bija sajukusi prātā.
Viņa pati bija sajukusi prātā.
Taču Lanas uzdevums patlaban bija izdzīvot. Nevis analizēt vai izprast, bet tikai un vienīgi izdzīvot.
Kurpes jau bija pa daļai izjukušas. Apģērbs daudzās vietās uzplēsts. Viņa bija netīra. Urinēt un izkārnīties nācās atklāti kā sunim.
Meitenes rokas un kājas bija vienās skrambās uzplēstas I
uz asajiem akmeņiem, ērkšķu sadurstītas, moskītu sadzeltas.
Reiz viņu pat sakoda sagūstīts jenots. Taču brūces nepalika ilgi. Tās sāpēja, ikreiz no jauna sāpēja, bet Lana tās sadziedēja.
Koijoti, vajādami kārtējo maltīti, bija skrējuši cauru nakti.
Bija pagājušas tikai kādas divpadsmit stundas, bet tā jau šķita mūžība.
- Es esmu cilvēks, viņa sev teica. Esmu gudrāka par viņiem. Esmu pārāka. Esmu cilvēciska būtne.
Bet šeit, mežonīgos apstākļos, tuksnesī, naktī viņa nepavisam nebija pārāka. Viņa bija lēnāka un neveiklāka par tiem, un vājāka.
Lai uzmundrinātu sevi, Lana runāja ar Patriku vai ar savu māti. Arī tas bija ārprāts.
- Es šeit patiešām lieliski vadu laiku, mamm, stāstīja Lana. Esmu mazliet nokritusies svarā. Koijotu dieta. Neko neēst un visu laiku skriet.
Lana iekrita bedrē un juta, kā sašķiebjas un lūst potīte. Sāpes bija neizturamas. Taču tās ilga tikai minūti. Nogurums bija spēcīgāks, izmisums sāpīgāks.
Parādījās Barvedis. Nostājies uz izciļņa klintsbluķa, tas nolūkojās lejup uz meiteni.
- Skrien ātrāk! pavēlēja Barvedis.
- Kāpēc jūs turat mani gūstā? viņa noprasīja. Nogaliniet mani vai ari ļaujiet man iet.
-Tumsa teic nenogalināt, Barvedis savā samocītajā, spiedzošajā, necilvēcīgajā balsī atbildēja.
Lana nejautāja koijotam, ko tas bija domājis ar vārdu “Tumsa”. Tās balsi viņa bija dzirdējusi savā galvā pazemē, Vientuļnieka Džima zelta raktuvēs. Tā bija rēta viņas dvēselē, rēta, pār kuru viņas dziednieciskajam spēkam nebija varas.
- Es jūs tikai kavēju, Lana šņukstēja. Atstājiet mani tepat. Kāpēc es jums esmu vajadzīga?
- Tumsa teica: tu mācīsi. Barvedis mācīsies.
- Kas man jāmāca? viņa kliedza. Par ko tu runā?
Barvedis metās viņai virsū, nogāza meiteni uz muguras un
nostājās virs viņas. Atņirgtie zobi bija pie Lanas neaizsargātā kakla. Mācīsies nogalināt cilvēkus. Savākt kopā visus barus. Barvedis vadīs visus. Nogalinās cilvēkus.
- Nogalinās cilvēkus? Kālab?
Barvedis slienājās. No viņa purna uz meitenes vaiga nopilēja gara siekala. Ienīstu cilvēkus. Cilvēki nogalina koijotus.
- Turieties pa gabalu no pilsētām, un neviens jūs, koijotus, nenogalinās, Lana iebilda.
- Viss koijotiem. Viss Barvedim. Ne cilvēkiem. Ar savu sasprindzināto, pārdabisko balsi Barvedis nespēja izrunāt garus teikumus, bet ari no šiem nedaudzajiem vārdiem strāvoja mežonīgs niknums un naids. Lana nezināja, ko teiktu saprātīgs koijots, ja tas būtu apveltīts ar runas dāvanām, bet viņai nebija šaubu, ka šis koijots ir jucis.
Dzīvniekus nemēdz piemeklēt nez kādas grandiozas idejas par veselu sugu iznīcināšanu. Šī doma nebija dzimusi Barveža galvā. Dzīvnieki domā par barību un izdzīvošanu, un vairošanos ja vispār domā.
Būtne alā. Tumsa. Barvedis bija tās upuris un vienlaikus arī tās kalps.
Tumsa bija piepildījusi Barvedi ar saviem ļaunajiem centieniem. Taču tā nespēja iemācīt Barvedim paņēmienus, kā tikt galā ar cilvēkiem. Kad zeltraktuvēs ieradās Lana, Tumsa bija izmantojusi izdevību likt lietā viņu.
Tumsas varai, lai ari cik biedējoša tā būtu, bija robežas. Lai īstenotu savu gribu, tai vajadzēja izmantot koijotus un Lanu. Un robežas bija arī tam, ko Tumsa zināja.
Lana saprata, kas viņai jādara.
- Uz priekšu, nogalini mani! meitene skubināja. Viņa izaicinoši izlieca kaklu, pilnīgi atklādama to Barvedim. Uz priekšu!
Viens ašs kodiens, un viss būtu galā. Lana ļautu brūcei asiņot. Viņa to nedziedētu, bet ļautu artērijām izsūknēt no viņas dzīvību, lai tā izplūst ārā, tuksneša smiltīs.
Tajā brīdī daļa no Lanas apziņas nebija pārliecināta, ka blefo. Tumsa bija atvērusi viņas prātā kādas durvis durvis uz kaut ko gandrīz tikpat biedējošu kā pati Tumsa.