- Uz priekšu! viņa mudināja koijotu. Meties virsū un nogalini mani!
Koijotu barvedis minstinājās. Viņš izdeva satrauktu, smilkstošu skaņu. Viņš vēl nekad nebija sastapies ar bezpalīdzīgu upuri, kas necīnītos par savu dzīvību.
Tas iedarbojās. Lana atgrūda Barveža mitro purnu un piecēlās kājās. Potīte vēl arvien bija sāpīga.
- Ja gribi mani nogalināt, dari to!
Barveža dzeltenbrūnās acis urbās viņā, it kā gribētu izdedzināt caurumus, bet Lana neatkāpās. Es no tevis nebaidos.
Barvedis sarāvās. Bet tad viņa acis pievērsās Patrikam. Koijota skatiens bija kļuvis viltīgi glūnošs. Nogalināt suni.
Nu bija Lanas reize sarauties. Taču viņa instinktīvi zināja, ka nedrīkst izrādīt vājumu. Uz priekšu! Nogalini viņu! Tad tev vairs nebūs nekādas iespējas mani iebiedēt.
Barveža rētainajā viepll atkal parādījās apjukums. ŠI doma bija pārlieku sarežģīta. Tā ietvēra vairāk nekā tikai vienu darbību. Tas bija kā spēlēt šahu, mēģinot paredzēt, kas notiks pēc diviem vai trim gājieniem.
Lanas sirds lēkāja.
Jā, koijoti bija stiprāki un ātrāki. Toties viņa bija cilvēciska būtne ar cilvēka smadzenēm.
Koijoti bija daudzējādā ziņā mainījušies. Tie vairs nebija tādi kā agrāk: daži bija iemantojuši purnu un mēli, kas tiem ļāva izmocīt runu; tie bija lielāki un stiprāki, nekā tiem pienāktos būt, un pat apveltīti ar gudrību, uz kādu tiem nebija tiesību. Un tomēr tie bija tikai koijoti vientiesīgi radījumi, kurus dzina izsalkums, pārošanās tieksme, vajadzība pēc vietas barā.
Un melot vai maldināt Tumsa nebija viņiem iemācījusi.
- Tumsa teica: tu mācīsi, Barvedis atkal uzkāpa uz iemītās takas.
-Jauki, noteica Lana. Smadzenes dūca, cenšoties izlemt, kurp virzīt sarunu. Meklējot kādu izdevību. Jūs liekat mierā manu suni. Un sagādājat man pienācīgu pārtiku. Kaut ko tādu, ko ēd cilvēki, nevis netīrus, apgrauztus trušus. Un tad es mācīšu.
- Te nav cilvēku ēdiena.
Tas tiesa, tu, netīrais, kašķainais kustoni, nodomāja Lana. Un tad viņai dzima nākamā doma. Te nav cilvēku ēdiena.
- Pamanīju, apspiezdama balsī triumfu un cenzdamās saglabāt bezkaislīgu sejas izteiksmi, viņa teica. Tāpēc aizvediet mani uz vietu, kur aug zāle. Tu zini, par ko es runāju.
Vietu, kur tuksnesi ir zaļas zāles laukums. Nogādājiet mani tur vai ari vediet atpakaļ pie Tumsas un sakiet tai, ka nespējat tikt ar mani galā.
Barvedim tas nepatika, un savu sapīkumu viņš izrādīja nevis cilvēku valodā, bet niknās, ņerkstošās skaņās, kas pārējā barā izsauca satrauktu rosīšanos.
Koijots, nespēdams savaldīt vai apslēpt savas primitīvās izjūtas, aizkaitināts atrāvās no meitenes.
- Redzi nu, mamm, Lana čukstēja, spiezdama pie potītes savas dziedinošās rokas. Reizēm šāda izaicinoša uzvedība gluži labi noder.
Beidzot Barvedis, ne vārda neteicis, pagriezās, lai dotos uz ziemeļaustrumiem. Viņš gāja, un bars sekoja, tikai šoreiz lēnām gaitā, kādai Lana spēja pielāgoties.
Patriks tecēja cieši blakus savai saimniecei.
- Par tevi, draudziņ, viņi ir gudrāki, Lana pačukstēja sunim. Taču par mani ne.
- Mosties, Džek!
Datordžeks bija aizmidzis uz klaviatūras. Naktis viņš vadīja pilsētas domē, darbodamies, lai paveiktu solīto, proti samontētu primitīvu mobilo telefonu sistēmu. Tas nebija viegli.
Toties sagādāja prieku. I
Un tas novērsa prātu no citām domām.
H bija Diāna, kas viņu modināja, purinādama aiz pleca.
- Ak, sveika, nomurmināja Datordžeks.
- Paskat, kāds datora taustiņu ģīmis! Necik labi tu vis neizskaties.
Datordžeks aptaustīja seju un nosarka. Uz vaiga bija četrstūraini taustiņu nospiedumi.
- Šodien mums liela diena. Diāna devās šķērsām pāri telpai uz mazo ledusskapi. Viņa izvilka minerālūdens pudeli, atrāva to vaļā, tad, piegājusi pie loga, pacēla žalūzijas un, lūkodamās uz laukumu, dzēra.
Datordžeks uzlika brilles. Viena puse bija mazliet greiza.
- Liela diena? Kāpēc?
Diāna iesmējās savu viszinošo smiekliņu. Mēs dosimies mājup, lai kādu apciemotu.
- Mājup? Pagāja vairākas sekundes, iekams Džekam saslēdzās. Tu domā Koutsu?
- Nu bet, Džek, pasaki taču to kaut kā jūsmīgāk!
- Kāpēc mēs dosimies uz Koutsu?
Diāna pienāca klāt un pielika roku zēnam pie vaiga. Tāds gudrītis. Un tomēr reizēm tik neapķērīgs. Vai kādreiz esi iemetis aci sarakstā, ko Keins nodeva tavā glabāšanā? Vai atceries Endrū? Šodien ir viņa priecīgā piecpadsmitā dzimšanas diena. Mums tur jānokļūst, pirms sitīs liktenīgā stunda.
- Vai man noteikti jābūt klāt? Man te darāms darbs…
- Bezbailīgajam Vadonim ir plāns, kurā paredzēta vieta ari tev, atbildēja Diāna. Viņa dramatiski izpleta rokas kā burvju māksliniece, kas atklāj ilūzijas noslēpumu. Mēs to grandiozo mirkli nofilmēsim.
Džeku šī doma gan biedēja, gan sajūsmināja. Viņam patika viss, kam bija sakars ar tehnoloģijām, sevišķi tad, ja tas deva viņam iespēju izrādīt savas tehniskās zināšanas. Bet, tāpat kā visi, arī viņš bija dzirdējis, kas notika ar dvīnēm Annu un Emmu. Viņš negribēja nevienu redzēt mirstam vai izgaistam, vai ari kas bija tas, kas notika.
Tomēr… tas varētu būt fascinējoši.
- Jo vairāk kameru, jo labāk, Džeks balsī apcerēja, sākdams jau prātā zīmēt gaidāmās situācijas shēmu. Ja tas notiks vienā acumirklī, mums tik tiešām būs vajadzīga varena veiksme, lai iegūtu uzņēmumu īstajā sekundē… Tātad digitālais video, nevis atsevišķi kadri. Visdārgākais un visaugstākās kategorijas, kādu vien Dreiks var sameklēt. Katram aparātam jābūt novietotam uz statīva. Un mums vajadzēs daudz gaismas. Vislabāk, ja mums būtu kaut kāds neitrāls fons, nu, zini, balta siena vai kaut kas tamlīdzīgs. Nē, pagaidi, ne balta,
varbūt zaļa tad es varētu izmantot hroma efektu. Un vēl… Nokaunējies par savu jūsmigumu, viņš aprāvās. Tas, ko viņš grasījās teikt, Džekam pašam nemaz nepatika.
- Vēl kas?
- Redzi, es negribu, lai Endrū tiktu nodarīts pāri.
- Vēl kas, Džek? neatlaidās Diāna.
- Nu labi. Ko tad, ja Endrū negribēs tur stāvēt? Ja viņš kustēsies? Vai mēģinās aizbēgt?
Diānas sejas izteiksmi bija grūti iztulkot. Tu gribi, lai viņš tiktu sasiets, Džek?
Džeks novērsās. Viņam negribējās to teikt. Nepavisam.
Endrū bija pārāk jauks… kaut ari bija huligāns.
- Es neteicu, ka gribu, lai viņš tiktu sasiets. To sacīdams,
Džeks uzsvēra vārdu “gribu”. Bet, ja viņš izkustēsies no kadra, no vietas, kur notēmētas kameras…
- Zini, reizēm tu man dari raizes, noteica Diāna.
Datordžeks juta, ka pa kaklu augšup kāpj sārtums. Tā nav
mana vaina, viņš dedzīgi sacīja. Kas man būtu jādara? Un vispār kā tu domā, kas tu esi? Tu, tāpat kā es, klausi visam, ko saka Keins.
Tik nikni viņš ar Diānu nekad nebija atļāvies runāt. Džeks sarāvās, gaidīdams no meitenes mutes sevišķi dzēlīgu atbildi.
Taču viņa atbildēja gluži laipni. Es zinu, kas es esmu, |
Džek. Neesmu diez cik labs cilvēks. Diāna parāva grozāmo krēslu un apsēdās viņam cieši blakus. Pietiekami cieši, lai viņas tuvums liktu Džekam justies neērti. Viņš tikai pavisam nesen bija sācis pievērst uzmanību meitenēm. Un Diāna bija skaista.
- Vai zini, kāpēc tēvs mani aizsūtīja uz Koutsu? vaicāja Diāna.
Džeks papurināja galvu.
- Kad man bija desmit gadi mazāk nekā tev, Džek, es atklāju, ka manam tēvam ir mīļākā. Vai tu zini, kas ir mīļākā,