Džek?
Viņš zināja. Vai vismaz domāja, ka zina.
- Tad es to izstāstīju mātei. Es biju dusmīga uz tēvu, jo viņš man nenopirka zirgu. Mamma satrakojās ne pa jokam. Milzu strīds starp mammu un tēti. Bļaustīšanās bez sava gala. Mamma gatavojās panākt šķiršanos.
- Vai viņa to panāca?
- Nē. Nepaguva. Nākamajā dienā mamma paklupa un nokrita pa mūsu mājas augstajām kāpnēm. Viņa nenomira, bet nebija vairs spējīga neko darīt. Diāna atdarināja cilvēku, kurš tikko spēj noturēt galvu. Viņai nepieciešama kopēja, kura visu laiku ir turpat līdzās, viņas istabā.
- Man žēl, teica Džeks.
-Jā. Diāna sasita plaukstas, tādējādi liekot saprast, ka saruna ir galā. Nu viss, tagad iesim. Sapako savu tehniķa tašu. Bezbailīgajam Vadonim nepatīk gaidīt.
Džeks paklausīgi sāka stūķēt savā Hogvarta skolas plecu somā visu vajadzīgo mantību sīkus instrumentus, zibatmiņu, sulas paku.
- Tas, ka tava mamma cieta negadījumā, taču nenozīmē, ka tu esi slikta, viņš teica.
Diāna samirkšķināja acis. Es pateicu policijai, ka to izdarīja mans tēvs. Es viņiem pateicu, ka redzēju, kā viņš mammu pagrūž. Tēvu arestēja. Tas viss bija lasāms avīzēs. Viņa bizness nogāja uz grunts. Galu galā poliči saprata, ka esmu samelojusi. Viss beidzās ar to, ka tētiņš mani nosūtīja uz Koutsas Akadēmiju.
- Laikam jau tas tomēr ir kas sliktāks par to, kā dēļ uz turieni tiku nosūtīts es, Džeks piekāpās.
- Un tā ir tikai daļa no stāsta. Es gribu teikt tikai to, ka tu man neliecies slikts cilvēks, Džek. Un man šķiet, ka vēlāk, kad būsi sapratis, kas īsti notiek, tu jutīsies nelāgi. Pats zini vainas izjūta.
Viņš pārtrauca kravāšanos un piecēlās kājās; atskaņotāja austiņas karājās zēnam kaklā. Ko tu ar to gribi teikt? Kas tad galu galā notiek?
- Atjēdzies, Džek! Tavs liktenīgais mazais plaukstdatoriņš? Saraksts, ko tu glabā Keinam? Visi ķertie? Tu zini, ko nozīmē šis saraksts. Tu zini, kas notiks ar ķertajiem.
- Es neko nedaru, tikai glabāju sarakstu tev un Keinam.
- Nu, un kā jūties? vaicāja Diāna.
- Ko tu ar to gribi teikt?
- Netēlo jau nu muļķi, Džek. Kā tu jutīsies tad, kad Keins ķersies pie saraksta?
- Tā nav mana vaina, Džeks izmisīgi taisnojās.
- Tev ir dziļš miegs, Džek. Tieši, kamēr tu gulēji, es paturēju tavu mazo, tuklo roķeli. Tā, tik cieši, tavu roku varbūt neturēs neviena meitene. Ja pieņem, ka tev vispār patīk meitenes.
Džeks zināja, ko viņa tūlīt sacīs. Redzot zēna izbailes, Diāna triumfējoši pasmīnēja.
- Nu, kā ir, Džek? Kāds tad ir tavs spēks?
Viņš purināja galvu, neuzticēdamies savai balsij.
- Savu vārdu tu sarakstam neesi pievienojis, Džek. Interesanti gan, kāpēc? Tu zini, ka Keins labprāt izmanto ķertos, kuri ir viņam uzticami. Tu zini: kamēr būsi absolūti uzticams, ar tevi viss būs labi. Diāna pieliecās tik tuvu, ka zēns ieelpoja viņas izdvašoto gaisu. Tev ir divas strīpiņas, Džek. Kādreiz nebija nevienas. Tas nozīmē, ka tavs spēks attīstās. Bet tas savukārt nozīmē kāds pārsteigums! -, ka daži var iemantot spēku arī vēlāk. Vai tā?
Viņš pamāja ar galvu.
- Un tu neuzskatīji par vajadzīgu mums to pateikt. Es te prātoju… ko gan tas varētu liecināt par tavu uzticamību?
- Esmu pilnīgi uzticams, izgrūda Datordžeks. Esmu pilnīgi uzticams. Tev par mani nav jāuztraucas.
- Ko tu spēj izdarīt?
Džeks trīcošām kājām šķērsoja telpu. Pēkšņi bez jebkāda iepriekšēja brīdinājuma dzīve bija kļuvusi bīstama. Viņš atvēra skapi un izvilka no tā krēslu. Tas bija tērauda krēsls, funkcionāls, bez jebkādiem rotājumiem, bet ļoti pamatīgs.
Vienīgi pārliktnis uz krēsla atzveltnes bija saspiests tā, ka tajā bija saskatāmi precīzi pirkstu nospiedumi. It kā tas būtu izgatavots nevis no metāla, bet no māla.
Viņš dzirdēja Diānu aprauti noelšamies.
- Es atsitu kājas pirkstu, paskaidroja Džeks. Bija ļoti sāpīgi. Kamēr lēkāju un kliedzu, biju pieķēries pie krēsla.
Diāna nopētīja metālu, pārlaida pirkstus pār viņa tvēriena pēdām. Labi, labi. Tu esi spēcīgāks nekā izskaties, vai ne?
- Nesaki Keinam! Džeks lūdzās.
- Kā tev šķiet ko viņš ar tevi izdarīs? vaicāja Diāna.
Nu gan Džeks bija pārbijies. Pārbijies no šis neiespējamās meitenes, kuras izrīcības, šķiet, nekad nevadīja veselais saprāts. Pēkšņi viņš zināja, ko darīt. Ari viņam bija iespēja piedraudēt.
- Es zinu, ka tu nolasīji Semu Tempļu. Es to redzēju, Džeks meta viņai sejā. Tu pateici Keinam, ka neesot to paguvusi, bet tu to izdarīji. Viņam ir četras strīpiņas, vai ne? Tas ir, Semam. Keins būtu piesargājies, ja zinātu, ka te ir vēl viens ar četrām strīpiņām.
Diāna pat neapmulsa. Jā. Semam ir četras strīpiņas. Un Keins, to zinot, būtu ālējies kā negudrs. Bet, Džek, kas gan ir tavs vārds pret manējo? Kā tu domā, kuram Keins noticēs?
Džekam vairs nebija, ko teikt. Nekā, ar ko piedraudēt. Viņam saplaka dūša. Nepieļauj, ka viņš nodara man pāri, zēns čukstēja.
Diāna apstājās. Bet viņš to darīs. Viņš ievietos tevi sarakstā. Ja nu vienīgi es tevi aizstāvēšu. Vai tu lūdz manu aizsardzību?
Džekam tas šķita kā cerības stariņš tumsā, kas pēkšņi bija nolaidusies pār viņa dzīvi. Jā. Jā.
- Pasaki to.
- Lūdzu, ņem mani savā aizsardzībā.
Diānas acu skatiens likās kūstam, no ledusauksta tas bija izvērties gandrīz siltā. Viņa pasmaidīja. Es tevi aizstāvēšu,
Džek. Taču ar vienu norunu. Kopš šī brīža tu piederi man. Kad vien es tevi lūgšu kaut ko izdarīt, Džek, tu to darīsi. Neuzdodot nekādus jautājumus. Un par savu spēku vai par mūsu vienošanos tu nevienam neteiksi.
Viņš atkal pamāja ar galvu.
- Tu piederi man, Džek. Nevis Keinam. Ne Dreikam. Man. Mans personiskais mazais Halks. Un ja tu man kādreiz būsi vajadzīgs…
- Es darīšu, ko vien tu gribēsi.
Diāna vieglītiņām skāra ar lūpām Džeka vaigu, šādi apzīmogojot viņu vienošanos. Un nevis pateica, bet drīzāk ieelpoja viņam ausī: Es zinu, ka tu to darīsi, Džek. Bet tagad gan iesim.
TRĪSDESMITĀ NODAĻA
108 STUNDAS, 12 MINŪTES
Kvinns dziedāja. Dziesmas vārdi bija kaut kas līdzīgs drūmam veltījumam sērfošanai.
-Jautri gan, Astrīda sausi atzīmēja.
Kvinns teica: Tas ir no Weezer repertuāra. Mēs ar Semu viņus redzējām Santabarbarā. Weezer. Džeku Džonsonu. Insect Surfers. Satriecošs koncerts.
- Ne par vienu no tiem neesmu neko dzirdējusi, atzinās Astrīda.
- Sērfotāju grupas, piebalsoja Sems. Nu, VVeezer varbūt ne tik ļoti, tie spēlē drīzāk ska-panku stilā. Bet Džeks Džonsons tas tev varbūt patiktu.
Virzīdamies lejup pa paugura nogāzi, viņi atstāja Stefanorejas nacionālā parka teritoriju. Koki te bija sīkāki un skrajāki, starp tiem auga gara, apvītusi zāle.
No rīta viņi bija uzklīduši nometnes vietai. Pie pārtikas bija piekļuvuši lāči, tomēr bija palicis pietiekami daudz, lai visi pieci notiesātu spēcinošas brokastis. Tagad viņiem bija pārtika, mugursomas un guļammaisi, kas kādreiz bija piederējuši svešiniekiem. Edllio un Semam bija pa kārtīgam nazim, un Kvinns bija apkrāvies ar kabatas baterijām un signāllukturišiem, ko viņi šajā vietā bija atraduši.
Ēdiens visiem bija mazliet uzlabojis garastāvokli. Mazais Pīts gandrīz smaidīja.