Viņi gāja tā, lai pa kreisi visu laiku būtu barjera. Skats bija patiesi spokains. Barjera vietām bija pāršķēlusi kokus uz pusēm; zari vai nu iestiepās tajā un pazuda, vai ari spraucās no tās ārā. Zari, kas nāca ārā, nekrita, tomēr bija skaidrs, ka tie kalta nost. Lapas bija ļenganas acīmredzot tāpēc, ka nesaņēma barības vielas.
Vēl arvien meklēdams barjerā caurumu, Sems ik pa laiciņam pamanīja kādu aiz klintsbluķa paslēpušos iedobi vai plaisu. Bet drīz tas sāka likties bezjēdzīgi. Barjera iesniedzās katrā grāvi, katrā kanālā. Tā apkļāva katru klinti un pāršķēla katru krūmu.
Tai nebija pārrāvumu.
Tai nebija gala.
Barjeras kvalitāte, kā vēroja Astrīda, bija nevainojama.
- Kāda mūzika tev patīk? apjautājās Sems.
- Ļauj minēt, iejaucās Kvinns. Klasiskā. Un džezs. Vārdu “džezs” viņš komiski pastiepa garumā.
- Vispār jau…
- Čūska! iesaucās Edīlio. Viņš atlēca atpakaļ, paklupa un apvēlās, taču tūdaļ pat ar nokaunējušos sejas izteiksmi pielēca kājās. Nu jau mierīgākā tonī viņš teica: Te ir čūska.
- Ļauj man apskatīties! dedzīgi ierunājās Astrīda. Viņa piesardzīgi tai tuvojās, bet Sems un Kvinns, ievērodami vēl lielāku piesardzību, palika stāvam pa gabalu.
- Man nepatīk čūskas, atzinās Edīlio.
Sems pasmaidīja. Jā. To es nopratu no tā, cik graciozi tu no tās attālinājies. To teicis, viņš notrausa no Edīlio muguras pielipušās sausās lapas un dubļus.
-Jums tā būtu jāapskata, uzstājīgi pasauca Astrīda.
- Skatieties vien paši, noteica Edīlio. Es jau vienreiz redzēju. Man pilnīgi pietiek, ja uz čūsku paskatos vienreiz.
- Tā nemaz nav čūska, iebilda Astrīda. Vismaz ne vienkārši čūska. Un nav ko baidīties, jo tā ir alā.
Sems negribīgi tuvojās. Viņš patiešām negribēja skatīties uz čūsku. Bet negribēja arī izskatīties pēc gļēvuļa.
- Tikai neiztramdi to, brīdināja Astrīda. Varbūt tā ir spējīga lidot. Vismaz veikt īsus lidojumus.
Sems sastinga. Kā, lūdzu?
- Labāk nāc uz pirkstgaliem.
Sems pielavījās tuvāk. Un tur tā bija. Vispirms viņš ieraudzīja tikai trīsstūrainu galvu, kas rēgojās no pēdu dziļas, ar kritušām lapām izklātas alas. Vai tā ir klaburčūska?
- Vairs ne, atbildēja Astrīda. Panāc tuvāk! Kad Sems bija nostājies meitenei aiz muguras, viņa teica: Paskat! Kādas sešas collas no galvas.
- Kas tie tādi? Čūskai bija kaut kādi pelēki, cieti ādas izaugumi, ko neklāja zvīņas. Sārtu vēnu tīkla caurausti, tie bija plakaniski piekļauti ķermenim.
- Izskatās pēc rudimentāriem spārniem, sacīja Astrīda.
- Čūskām taču nav spārnu, iebilda Sems.
- Agrāk nebija, viņa drūmi noteica.
Abi lēnām atgriezās. Viņi piebiedrojās Edīlio, Kvinnam un Mazajam Pītam, kurš lūkojās debesīs, kā gaidīdams kaut ko no augšienes.
- Kas tas bija? vaicāja Kvinns.
- Spārnota klaburčūska, atbildēja Sems.
- Ak! Tas labi, jo es jau sāku domāt, ka mums ir pārāk maz kreņķu, noteica Kvinns.
- Es pat neesmu pārsteigta, attrauca Astrīda. Sastapusies ar ceļabiedru jautājošajiem skatieniem, viņa paskaidroja: Es gribēju teikt ir taču acīmredzams, ka IBJZ teritorijā notiek kaut kādi paātrinātas mutācijas procesi. Ņemot vērā Pītiju un Semu, un pārējos, jāsecina, ka mutācija sākusies jau pirms IBJZ. Bet man ir aizdomas, ka IBJZ šo procesu ir paātrinājusi. Mēs redzējām kaiju mutantu. Pēc tam Alberta teleportējies kaķis. Tagad šī čūska.
- Labāk iesim! vedināja Sems galvenokārt tāpēc, ka nebija jēgas slaistīties un ļauties drūmām domām. Tagad, zinot, kam var uzkāpt, visi gāja uzmanīgāk, ejot skatīdamies uz savām kājām.
Kādā brīdī Mazais Pīts sāka atpalikt, līdz beidzot pieteica sēdošu streiku. Viņi apstājās, lai ieturētu otrās brokastis. Sems
palīdzēja pagatavot maltīti, bet pēc tam izvilka savu firziķu kārbu un enerģijas tāfelīti un apsēdās atstatu no pārējiem. Viņam bija jāpadomā. Visi gaidīja, lai viņš nāktu klajā ar kādu plānu, viņš to juta.
Viņi atradās atklātā laukumā bez ēnas, tikai mazu gabaliņu virs ielejas zemākās vietas. Zeme bija akmeņaina. Saule cepināja. Neizskatījās, ka arī priekšā viņus gaidītu kāda paēna vai pajumte. Tikai barjera, kas nebeidzami un bezgalīgi stiepās uz priekšu. No šī skatpunkta it kā vajadzētu redzēt tās augšmalu, taču Astrīdai bija taisnība: lai ari kur tu stāvētu, barjera šķita vienlīdz augsta, vienlīdz nepārvarama.
Saulē tā mazliet mirdzēja, bet citādi nemainījās ne dienu, ne nakti. Allaž tā pati viegli vizmojošā, pelēkā siena, lā bija pietiekami atstarojoša, lai lāgiem gandrīz varētu noticēt, ka redzi tajā atvērumu: kokus, kas stiepās aiz barjeras, zemes reljefu, kas šķietami bija izgājis tai cauri. Bet tā allaž bija tikai optiska ilūzija, gaismas spēle.
Sems drīzāk sajuta nekā saklausīja, kā no mugurpuses pienāk Astrīda.
- Tā ir sfēriska, vai ne? viņš teica. Tā plešas mums visapkārt. Viscaur zem mums un viscaur virs mums.
- Es tā domāju, meitene atbildēja.
- Tad kāpēc mēs naktī redzam zvaigznes? Kā mēs varam redzēt sauli?
- Neesmu pārliecināta, ka mēs redzam sauli, iebilda Astrīda. Varbūt tā ir tikai ilūzija. Tas var būt tāds kā atspulgs. Es nezinu. Viņa tīši uzkāpa uz sīka zariņa, pārlaužot to uz pusēm. Es patiešām nezinu.
- Tev šķiet neciešami teikt “es nezinu”, vai ne?
Astrīda iesmējās. Esi pamanījis.
Sems nopūtās un nokāra galvu. Tā ir tikai laika izniekošana, vai ne? Mēģināt atrast vārtus. Mēģināt atrast ceļu ārā.
- Varbūt nav ari nekāda “ārā”, minēja Astrīda.
- Vai pasaule vispār vēl pastāv? Tur, barjeras otrā pusē?
Viņa apsēdās blakus Semam draudzīgi tuvu, tomēr nesaskaroties. Esmu par to daudz domājusi. Man patika tava olas ideja. Bet, taisnību sakot, Sem, es nedomāju, ka barjera ir tikai siena. Siena neizskaidro to, kas ar mums notiek. Ar tevi un Pītiju, un Alberta kaķi, un čūskām. Tas neizskaidro arī, kāpēc visi, kas vecāki par četrpadsmit gadiem, pēkšņi pazuduši. Un turpina pazust.
- Kāds tam visam varētu būt izskaidrojums? viņš pacēla roku. Pag, es negribu piespiest tevi atkal teikt “es nezinu”.
- Atceries, ko reiz teica Kvinns? “Kāds ir uzlauzis Visumu”?
- Nu jau tu sāc smelties idejas no Kvinna? Kas noticis ar tavu ģenialitāti?
Astrīda šo zobgalību ignorēja. Visumam ir noteikti likumi. Tāpat kā datora operētājsistēmai. Nekas no tā, ko mēs redzam, mūsu Visuma programmatūras ietvaros nevar notikt. Tas, kā Keins spēj ar domām pārvietot priekšmetus. Tas, kā tu spēj radīt ar rokām gaismu. Tās nav tikai mutācijas: tā ir dabas likumu pārkāpšana. Vismaz to, ko mēs saprotam ar dabas likumiem.
- Jā. Tātad?
-Tātad… Kā neticēdama pašas izrunātajiem vārdiem, meitene skumji papurināja galvu. Tātad, manuprāt, tas nozīmē… ka mēs vairs neatrodamies vecajā Visumā.
Sems apjucis blenza viņā. Pastāv taču tikai viens Visums.
- Teorija par daudziem Visumiem pazīstama jau sen, iebilda Astrīda. Bet varbūt noticis kas tāds, kas sācis pārveidot vecā Visuma likumus. Tikai mazliet, tikai nelielā teritorijā. Bet efekts plešas plašumā, un kādā brīdī vecajam Visumam kļūst neiespējami ietvert šo jauno realitāti. Rodas jauns Visums. Ļoti maziņš Visums. To pateikusi, viņa atviegloti uzelpoja, it kā tikko būtu nometusi īpaši smagu nastu.
- Bet, vai zini ko, Sem? Lai arī cik gudra, tomēr nekāds Stīvens Hokings es neesmu.