- Itin kā kāds mūsu vecā Visuma programmatūrā būtu ieinstalējis vīrusu.
- Pareizi. Tas ir sācies ar mazumiņu. Dažas izmaiņas indivīdos. PItijā. Tevī. Keinā. Bērni atšķirībā no pieaugušajiem ir mazāk noformējušies, vieglāk pakļaujas izmaiņām. Un tad, tajā rītā, notika kaut kas tāds, kas izjauca līdzsvaru. Varbūt iemesli pat bija vairāki.
- Kā mēs izkļūsim cauri tai barjerai, Astrīd?
Viņa uzlika plaukstu uz zēna rokas. Sem, es neesmu pārliecināta, vai tāds “cauri” maz pastāv. Teikdama, ka esam atšķirīgā Visumā, es pieļauju, ka ar veco Visumu mums varētu vairs nebūt nekāda saskares punkta. Varbūt mēs esam kā ziepju burbuļi, kas planējot var savienoties. Bet varbūt esam kā ziepju burbuļi, kurus šķir miljards jūdžu.
- Tad kas ir barjeras otrā pusē?
- Nekas, viņa atbildēja. Otras puses nav. Šeit, šajā jaunajā Visumā, barjera var būt visa esošā gals.
- Tu man uzdzen drūmas domas, Sems nesekmīgi centās piešķirt savai balsij bezbēdīgu toni.
Astrīda savija savus pirkstus ar viņējiem. Es varu kļūdīties.
- Domāju, ka nepaies ne… Kas šodien par dienu? Nepaies ne nedēļa, kad es to uzzināšu.
Astrīdai nebija, ko atbildēt. Viņi sēdēja cieši līdzās viens otram un vērās tuksnesī. Tālumā, spiezdams pumu pie zemes, lai uztvertu laupījuma smaku, rikšoja vientuļš koijots. Debesīs 4
laiskus lokus meta pāris maitasputnu.
Pēc brīža Sems pagriezās pret Astrīdu un ieraudzīja viņas gaidošās lūpas. Tas likās tik viegli un dabiski. Cik vien viegli un dabiski var likties kas tāds, no kā Semam sirds draudēja izlauzties no krūtīm.
Neko neteikdami, viņi atrāvās viens no otra. Abi atslīga viens pret otru, izbaudīdami šo vienkāršo fizisko saskaršanos.
- Vai zini ko? Sems beidzot ierunājās.
-Nu?
- Es nespēju atlikušās četras dienas aizvadīt verdziskā padevībā, viņš sacīja.
Astrīda pamāja ar galvu, taču Sems šo kustību drīzāk sajuta nekā redzēja.
- Tu dod man drosmi, vai saproti? teica Sems.
- Es tikko iedomājos, ka man vairs negribas, lai tu būtu drosmīgs. Gribu, lai tu būtu kopā ar mani. Gribu, lai tu būtu drošībā un nemeklētu nepatikšanas, bet vienkārši paliktu kopā ar mani, paliktu manā tuvumā.
- Par vēlu, viņš attrauca tēlotā bezrūpībā. Ja es izkūpēšu, kas tad notiks ar tevi un Mazo Pītu?
- Mēs paši varam par sevi parūpēties, viņa meloja.
- Tu esi ļoti mulsinoša, vai tu to zini? Sems jautāja.
- Nu, tu neesi tik gudrs, cik es, tāpēc arī tevi ir viegli samulsināt.
Sems pasmaidīja. Tad atkal kļuva nopietns. Viņš izstiepa roku un noglāstīja meitenes matus. Redzi, Astrīd, es varu šo laiku pavadīt bailēs un nemitīgos glābiņa meklējumos. Bet varu arī sacelties. Tad, man pazūdot, varbūt vismaz tu un Mazais Pīts…
- Mēs visi varētu vienkārši… viņa iesāka.
- Nē. Nevarētu vis. Mēs nevaram vienkārši nolīst mežā un grauzt sausu nometnes pārtiku. Mēs nevaram vienkārši paslēpties.
Astrīdai drebēja lūpas, un viņa notrausa tikko parādījušos asaru.
- Mums jāatgriežas. Vismaz man. Man jāsaceļas.
Un, kā ilustrēdams savu lēmumu, Sems piecēlās kājās. Saņēmis Astrīdas roku, viņš uzvilka meiteni sev līdzi. Abi atgriezās pie pārējiem.
- Edīlio! Kvinn! Esmu pielaidis milzumu kļūdu. Un varbūt kļūdīšos ari tagad. Bet esmu noguris izvairīties no cīņas. Un esmu noguris no šiem glābšanās mēģinājumiem. Esmu ārkārtīgi noraizējies, vai ar savu rīcību nepanākšu, ka jūs visus nogalina. Tāpēc katrs pats izlemiet, vai gribat doties man līdzi. Bet man ir jāatgriežas Perdidobīčā.
- Mēs cīnīsimies ar Keinu? Kvinns satraukts jautāja.
- Pēdējais laiks, noteica Edllio.
- Laipni lūdzu makdonaldā! sveicināja Alberts. Kā varu jums palīdzēt?
- Sveiks, Albert! atsaucās Marija. Viņa palūkojās uz ēdienkarti, kurā daudzi ēdienu nosaukumi bija aizlīmēti ar melna ietinamā papīra strēmelēm. Pirmie bija pazuduši salāti. Piena kokteiļu nebija tāpēc, ka bija salūzis automāts.
Alberts, pacietīgi gaidīdams, uzsmaidīja mazajai meitenītei, kas bija atnākusi kopā ar Mariju. Marija, to pamanījusi, sacīja: Ak, atvaino, man vajadzēja jūs iepazīstināt. Tā ir Izabella. Izabella, tas ir Alberts.
- Laipni lūdzu makdonaldā! atkārtoja Alberts.
- Izabella mums ir jauniņā. Viņu atrada un atveda šurp apsekošanas brigāde.
- Mana mamma un tētis ir prom, paskaidroja Izabella.
- Zinu. Arī mani vecāki ir prom, atsaucās Alberts.
- Man varbūt Bigmaku un lielo kartupeļu porciju, izšķīrās Marija. Un Izabellai bērnu maltīti.
- Cāļa gaļas stienīšus vai hamburgeru?
- Stienīšus.
- Un kā tu vēlētos Bigmaku: ar baranku vai ar angļu bulciņu, vai uz vafeles?
- Uz vafeles?
Alberts paraustīja plecus. Atvaino, Marij, bet svaiga maize vairs nekur nav dabūjama. Bulciņām es izmantoju visu saldēto, ko varu atrast. Un, protams, nav ari lapu salātu, bet to jau tu zini.
- īpašā mērce vēl ir?
- Man krājumā ir apmēram piecdesmit galonu Bigmaka mērces. Un, kas attiecas uz marinētajiem dārzeņiem, ari to netrūkst. Ļauj, lai izpildu tavu pasūtījumu. Es tavā vietā izvēlētos baranku.
- Nu tad baranku.
Alberts paņēma svaigu kartupeļu salmiņu grozu un iemērca to karstā eļļā. Tad bija kārta grozam ar cāļa gaļas stienīšiem. Viņš ieslēdza abus taimerus. Ierasti līganā gaitā zēns piegāja pie grila un uzsvieda uz tā trīs pīrādziņus.
Viņš nolika baranku, uzšļakstīja uz tās mazliet mērces, apslacīja sīpolus un ievietoja barankas vidū divas marinēta gurķa šķēles.
Alberts gaidīdams vēroja Mariju, kura, iekārtojusies ēšanas zonā, centās visādi uzmundrināt Izabellu. Mazā bija nopietna un likās tuvu asarām.
Alberts apmeta burgerus otrādi un, lai paātrinātu cepšanu, nospieda burgeru presi.
Salmiņu taimers bija noskaitījis laiku. Alberts izcēla groziņu, nopurināja to, lai atbrīvotos no liekās eļļas, un iemeta kartupeļus traukā. Aša kustība ar sālstrauciņu. Tad bija gatavi arī stienīši.
Alberts izbaudīja dejai līdzīgās kustības, ko bija apguvis un izkopis pēdējā laikā cik dienās? Astoņās? Deviņās? Bija pagājušas deviņas dienas, kopš viņš vadīja makdonaldu.
- Forši, Alberts ar gandarījumu noteica.
Kopš atgadījuma, ko visi tagad dēvēja par “Alberta kaķi”, Alberts visu laiku bija uzturējies makdonaldā vai vismaz tā tuvumā. Te, makdonaldā, nebija pārdabiski teleportēties spējīgu kaķu.
Viņš izkārtoja pasūtījumu uz divām paplātēm un aiznesa tās uz vienīgo aizņemto galdiņu.
- Paldies! Marija pateicās.
- Parastās reklāmmantiņas mums ir izbeigušās, teica Alberts. Toties man te ir dažas spēļlietiņas, nu, zini, no Ralfa vai kādas tamlīdzīgas vietas. Tad nu, lūk, “Laimīgā maltīte” ar visu rotaļlietu. Tikai ne parasto.
Izabella izvilka no maisiņa mazītiņu plastmasas lellīti ar spilgti rozā matiem. Viņa nepasmaidīja. Tomēr cieši turēja to rokā.
- Kā tev šķiet cik ilgi tu varēsi turēt šo iestādījumu atvērtu? apjautājās Marija.
- Nu, man ir daudz burgeru pīrādziņu. IBJZ dienā te ir bijis svaigs pievedums. Tu taču būsi pamanījusi piegādes mašīnu, kas ietriekusies vecajā mājā aiz trokšņu slāpētāju tirgotavas, vai ne? Lai nu kā, kad ierados šeit, motors vēl arvien bija ieslēgts, tātad saldētava darbojās. Man ir pielādēts pilns saldējamais kambaris. Turklāt burgeri ir nobēdzināti saldētavās visā pilsētā, Alberts apmierināts pamāja ar galvu. Man ir sešpadsmit tūkstoši, divi simti astoņdesmit pīrādziņi ieskaitot ceturtdaļmārciņas pīrādziņus. Dienā pārdodu apmēram divsimt piecdesmit. Tātad tikšu galā vēl kādus divus mēnešus. Apmēram tā. Kartupeļu salmiņi gan izbeigsies ātrāk.