- Un ko tad?
Alberts vilcinājās, kā nebūdams pārliecināts, vai būtu labi par to runāt, tomēr priecādamies, ka ir kāds, ar ko dalīties savās bažās. Redzi, mēs nevaram mūžīgi pārtikt no ēdiena, kas mums te ir, viņš sacīja. Es gribu teikt labi, mums ir viss ēdiens, kas atrodas šeit, viss ēdiens, kas atrodas pārtikas veikalā, un vēl tas, kas saglabājies mājās, vai ne?
-Tas nozīmē, ka pārtikas ir daudz. Piesēsti pie mums, Albert.
Zēnu pārņēma neērtība. Noteikumos sacīts, ka mēs nedrīkstam sēdēt kopā ar apmeklētājiem. Bet varbūt es varētu paņemt starpbrīdi un apsēsties pie blakusgaldiņa.
Marija pasmaidīja. Tu te esi pamatīgi iedzīvojies.
Alberts pamāja ar galvu. Kad IBJZ beigsies, man gribētos, lai apgabala priekšnieks, te ieradies, pateiktu: “Oho, dūšīgi pastrādāts, Albert!”
-Tas ir vairāk nekā tikai dūšīgi pastrādāts. Vai zini, tu cilvēkiem iedves domu, ka varbūt pastāv kāda cerība.
- Paldies, Marij, forši to no tevis dzirdēt. Zēnam ienāca prātā, ka tie ir jaukākie vārdi, ko kāds viņam jebkad sacījis, un tie lika viņam skaisti pietvīkt. Daudzi vienkārši nāca un žēlojās, ka viņam šeit nav tieši tā, ko tie vēlas.
- Bet tu raizējies, kas notiks pēc tam, vai ne? turpināja Marija.
- Pagaidām vēl ir daudz pārtikas. Bet jau tagad jūtami iztrūkumi. Gandrīz vairs nav iespējams atrast saldās tāfelītes un čipsus. Drīz izbeigsies arī limonāde. Un kādā brīdī mums beigsies viss.
- Pēc cik ilga laika šis brīdis varētu pienākt?
- Nezinu. Bet itin drīz cilvēki ēdiena dēļ kausies. Mēs patērējam pārtiku. Taču jaunu pārtiku neaudzējam, nedz arī radām jaunas lietas.
Marija bija nokodusi divus Bigmaka kumosus. Vai Keins to apzinās?
- Esmu viņam to teicis. Bet viņš savu prātu nodarbina ar citām lietām.
- Tā laikam arī ir galvenā problēma, prātoja Marija.
Albertam negribējās runāt par bēdīgām lietām vismaz
kad kāds baudīja viņa gatavoto ēdienu. Bet jautātāja bija Marija, un, kas attiecās uz Albertu, tad Marija viņa izpratnē bija tāda pati svētā kā tā, kuras atveids redzams baznīcā. Viņš paraustīja plecus un teica: Es vienkārši cenšos darīt, ko varu.
- Vai mēs varētu paši izaudzēt pārtiku? Marija skaļi prātoja.
- Domāju, ka tas ir Keina vai… kāda cita ziņā, Alberts piesardzīgi bilda.
Marija pamāja ar galvu. Vai zini ko, Albert? Patiesībā mani īpaši neinteresē, kurš te visu izrīko. Galvenais man jārūpējas par saviem mazajiem.
- Un man ir šī ēstuve, piekrita Alberts.
- Un Dārai ir slimnīca, piebilda Marija. Un Semam bija ugunsdzēsēju depo.
-Jā-
Albertam tas bija dīvains mirklis. Viņš dievināja Mariju, uzskatīdams šo meiteni par brīnišķīgāko cilvēku, ko jebkad pazinis ja neskaita mammu -, un viņam gribējās meitenei
uzticēties. Tomēr viņš nebija pārliecināts, vai to drikst. Tas, kas norisinājās Perdidoblčā, Albertu uztrauca. Ja nu Marija domā citādi? Ja nu viņa varbūt pat bez kāda ļauna nolūka pasaka Dreikam, ka Alberts žēlojas?
Dreiks varētu pavēlēt viņam slēgt šo iestādījumu. Un Alberts nezināja, ko ar sevi iesāktu, ja zaudētu restorānu. Darbs bija atturējis viņu no pārmērīgas domāšanas par notikušo. Un pirmo reizi mūžā Alberts bija ievērojama persona. Skolā viņš bija vienkārši viens no daudziem. Tagad viņš bija Alberts Hilsboro uzņēmējs.
Taisnību sakot, Albertam būtu gribējies, lai Keins un Dreiks aizvācas. Bet vienīgais cilvēks, kurš spētu sacelties un pēc tam pārņemt vadību, bija kaut kur pazudis un tika vajāts.
- Kā burgers? viņš jautāja Marijai.
- Vai zini ko? Meitene pasmaidījusi nolaizīja no pirksta kečupu. Manuprāt, ar baranku tas ir pat labāks.
TRĪSDESMIT PIRMĀ NODAĻA
»
100 STUNDAS, 13 MINŪTES
Brauciens no Perdidoblčas uz Koutsu bija tracinoši lēns. Panda stūrēja vēl nervozāk nekā parasti. Acīmredzot pārbijies, nosprieda Džeks. Bija tumšs, un Panda nemitējās atkārtot, ka nekad neesot vadījis mašīnu tumsā. Piecas minūtes pagāja, taustoties, lai atrastu ugunis un izprastu, kā tās iedarbināmas.
Keins sēdēja viņam blakus un, domīgi klusēdams, zelēja īkšķi. Viņš bija sīki izjautājis Džeku par Endrū lielā lēciena iemūžināšanas norisi, un tas, kas sākotnēji bija paša Keina spožā ideja, tagad tika novelts uz Džeka pleciem. Ja viss izdosies, Keins to pasludinās par savu veikumu. Ja izgāzīsies vainots, bez šaubām, tiks Džeks.
Diānai, kura sēdēja blakus Džekam, šoreiz bija maz kas sakāms. Džeks prātoja, vai atgriešanās Koutsā meiteni šausmina tāpat kā viņu pašu.
Džeks bija iespiests starp Diānu un Dreiku. Dreiks turēja klēpī pistoli. Automātisko, drīzāk pelēku nekā melnu.
Džeks nekad vēl nebija tuvumā redzējis šaujamieroci. Un noteikti nebija redzējis ieroci tāda zēna rokās, kuru pats uzskatīja par traku.
Dreiks nespēja noturēt ieroci mierā. Viņa īkšķis nemitīgi bīdīja vaļā un ciet drošības slēģu. Viņš rullēja vaļā logu un, braucot garām “stop” zīmēm, tēmēja uz tām, tomēr nešāva.
- Vai tu maz jēdz, kā ar to rīku šauj? Vai ari tu grasies iešaut pats sev kājā? Diāna beidzot apjautājās.
- Viņš nemaz netaisās šaut, atcirta Keins, iekams Dreiks bija paguvis atbildēt. Tas ir tikai drošības pēc. Mēs gribam, lai Endrū uzvedas, kā pienākas. Un tu pati zini, cik ar viņu reizēm mēdz būt grūti. Šaujamais cilvēkus nomierina.
- Kā tad, zinu jau zinu tas mani iedveš tādu mieru, sacīja Diāna.
- Pieveries, Diāna! izgrūda Dreiks.
Diāna iesmējās sev raksturīgajā stieptajā manierē un atkal iegrima klusēšanā.
Džeks svīda, lai ari vakars bija vēss un Keins bija atvēris logus. Džekam likās, ka viņš tūlīt izvemsies. Viņš prātoja, vai neaizbildināties, ka ir saslimis un tāpēc nevar braukt, taču zināja, ka mājās palikt Keins viņam neļaus tik un tā. Viņš augu dienu dzenājās apkārt, vākdams kopā nepieciešamo aprīkojumu, un, to darīdams, jutās aizvien sliktāk un sliktāk. Diena bija pagājusi kopā ar Dreiku, pārvandot mājas un meklējot tur fotoaparātus un statīvus. Džeks juta, ka Dreika Mervina sabiedrību ir tā atēdies, ka ar to pietiktu visam mūžam.
Viņi tuvojās vārtiem. Tie bija iespaidīgi: divas divdesmit pēdu augstas filigrāni kalta tērauda vērtnes, piestiprinātas pie vēl augstākām kolonnām. Koutsas devīze Ad augusta, per angusta bija iegravēta divās zeltaini tonētās plāksnēs, kas, vārtiem aizveroties, savienojās.
- Piespied signāltauri. Lai ari kas dežurē pie vārtiem, viņš ir aizmidzis, nokomandēja Keins.
Panda uzspieda uz taures. Tā kā atbildes nebija, viņš uzgūla tai ar visu svaru. Skaņa tik un tā bija vāja, jo to slāpēja koku lapotnes.
- Dreik, ierunājās Keins.
Dreiks, sažņaudzis rokā pistoli, izkāpa no mašīnas un devās uz vārtiem. Atrāvis tos vaļā un iegājis pa tiem, viņš aizslāja uz mūra sargbūdu. Pēc pāris sekundēm viņš atgriezās un iekāpa atpakaļ automašīnā.
- Sargbūdā neviena nav.
Keins atpakaļskata spoguli sarauca uzacis. Tas neizskatās pēc Benno. Benno mēdz ievērot noteikumus.