Benno bija puisis, ko Keins bija atstājis Koutsā par pārvaldnieku. Džekam šis zēns nekad nebija paticis viņš nepatika nevienam -, bet Keinam bija taisnība: Benno bija sīks huligāns, kurš darīja to, ko viņam lika lielāki huligāni. Pats viņš lēmumus nepieņēma. Un nebija ari tik stulbs, lai iedomātos, ka var ignorēt Keina pavēles.
- Kaut kas nav kārtībā, noteica Panda.
- Nekas nav kārtībā, Panda, izlaboja Diāna.
Panda izstūrēja caur vārtiem. Līdz skolai vēl bija ceturtdaļjūdze. Viņi brauca klusēdami. Panda apturēja mašīnu piebrauktuves galā, stāvlaukumā galvenās ēkas priekšā.
Visos logos dega gaisma. Viens no otrā stāva logiem bija izsprādzis, un bija skaidri redzama klases telpa.
Visi soli bija sakrauti gar vienu sienu. Tāfele saplaisājusi un švlkaina. Zīmējumi, plakāti un uzskates līdzekļi, kas kādreiz bija rotājuši klases sienas, tagad bija apdeguši un karstumā sarullējušies. Mauriņā gulēja pamatīgs ķieģeļu sienas gabals.
- Tas nu gan nav lāgā, novilka Diāna.
- Kuram ir tāds spēks, lai to paveiktu? Keins dusmīgi noprasīja.
- Puisim, pie kura esam ieradušies ciemos, sacīja Diāna.
- Lai gan pārāk daudz postījumu tikai trim strīpiņām.
- Benno ir izlaidis grožus no rokām, Dreiks komentēja.
- Es jau jums teicu, ka Benno ir puņķutapa.
- Ejam, sacīja Keins un izkāpa uz grantētā celiņa. Pārējie viņam sekoja. Uzkāp pa kāpnēm un atver durvis, Panda. Palūkosim, kas mūs tur gaida.
- Nekā nebija, Panda drebošā balsi novilka.
- Zaķapastala, noburkšķēja Keins. Viņš pacēla rokas, un pēkšņi Panda uzlidoja gaisā. Ietriecies durvis, viņš neveikli nokrita. Puisis mēģināja lēnām piecelties, taču atkal sabruka.
- Kāja sāp. Nevaru to pakustināt.
Tajā bridi parādes durvis atvērās, trāpot gulošajam Pandam. No iekšpuses izlija gaisma, un Džeks ieraudzīja kādu pusduci stāvu. Šie stāvi pārvietojās uz visām četrām kā pērtiķi un virzījās uz priekšu, šaušalīgi kliegdami un gaudodami.
Viņi klunkuroja lejup pa kāpnēm. Katrs stiepa līdzi pa rupji tēstam cementa klucim, kas, tiem skrienot, vilkās pa zemi. Bet Džeks, protams, zināja, ka viņi šos klučus nestiepj. Džeks zināja, ka viņu rokas ir iecementētas.
Džeks bija centies par to nedomāt. Viņš bija centies izmest to no galvas šo rupjo, nežēlīgo risinājumu problēmai ar bērniem, kuri bija apveltīti ar spēku, taču likās neuzticami. Tomēr tagad, atklājis pats savu spēku, Džeks par to piedomāja vairāk.
Viņi jau agri bija atklājuši, ka šis pārdabiskais spēks ir koncentrēts rokās.
Nē, Džeks domās bargi izlaboja, ne jau viņi to bija atklājuši, to bija atklājis viņš. Viņš bija to novērojis. Un viņš to bija izstāstījis Keinam. Un Keins bija pavēlējis Dreikam paveikt šo šausmīgo darbu.
- Atceries, kam tu piederi, Diāna iečukstēja Džekam ausī.
- Dod mums ēst! Dod mums ēst! Mēs gribam ēst! kliedza cementā ieslēgtie upuri.
Tas bija vārgu, izmisušu balsu koris, tik izmocīts, ka Džeku pārņēma panika. Viņam bija neizturami šeit atrasties. Neizturami būt šo cilvēku tuvumā. Viņš novērsās, bet Dreiks sakampa Džeku aiz pleca un pagrūda uz priekšu.
Glābiņa nebija.
Ķertie brēca pēc barības.
Meitene, kuras vārds bija Teilore, sabruka Džekam pie kājām. Viņas rokas virs betona kluča bija sarkanas un jēlas, seja notriepta dubļiem, un viņa oda pēc sava ķermeņa izdalījumiem. Džek, viņa kunkstēja, viņi mūs mērdē badā. Benno mūs baroja, bet viņš ir pazudis. Mēs neesam ēduši… Lūdzu, Džek!
Džeks saliecās kāsi un turpat uz grants izvēmās.
- Tu, Džek, pārlieku dramatizē, atzīmēja Diāna.
Keins jau kāpa augšup pa kāpnēm, un Dreiks steidzās, lai viņu panāktu.
Diāna, stutēdama Džeku, dzina viņu uz priekšu, garām bērniem ar cementa kluču rokām.
Durvju ailā Džeks redzēja Keina siluetu, un Dreiks, kā jau daždien paklausīgs šunelis, centās viņu apsteigt.
Atskanēja dunoņa, it kā virs galvas paceltos virsskaņas lidmašīna.
Dreiks, atmuguriski krītot, uzgrūdās Keinam. Pistole izvēlās viņam no rokas. Keins saglabāja līdzsvaru, bet Dreiks aizspieda ausis un kunkstēdams noslīga uz ceļiem.
Keins neatskatīdamies pastiepa roku pāri plecam. Viņš izpleta pirkstus un atsedza plaukstu.
Nokritušais sienas fragments sadalījās, un ķieģeļi, itin kā katram no tiem būtu izauguši spārni, cits pēc cita pacēlās gaisā un aizlidoja.
Mašīnpistoles raidītu ložu ātrumā ķieģeļi brāzās pāri Keina galvai un iekšā pa atvērtajām durvīm.
Durvis aizcirtās. Ķieģeļi triecās tajās. Koks plaisāja ar atskaldāmā āmura troksni. Dažu sekunžu laikā no durvīm bija palikusi pāri tikai šķēpeļu kaudze.
Keins iesmējās, uzjautrinādamies par to, kas bija otrpus durvīm. Vai tas esi tu, Endrū? Vai tiešām tu domā, ka spēj ar mani mēroties spēkiem?
Keins virzījās uz priekšu, vēl arvien raidīdams pāri savai galvai ķieģeļu ložmetēju kārtu.
- Tu esi krietni progresējis, Endrū, uzsauca Keins. Bet mani tu tik un tā nepārspēsi.
Keins iegāja iekšā pa atbrīvoto durvju aiļu.
Diāna, acīm spīdot mežonīgā sajūsmā, stāvēja, pieliekusies zem ķieģeļu plūsmas. Ejam, Džek! viņa mudināja. Tu taču negribi palaist garām šo izrādi.
Iekšā bija plašs gaitenis, ko Džeks labi pazina. Tas bija triju stāvu augstumā, un tajā dominēja milzu kroņlukturis. Divi simetriski kāpņu posmi veda uz otro stāvu.
Vienu no kāpņu posmiem ķieģeļi jau bija sadauzījuši šķēpelēs. Troksnis bija tāds, kā ķēdes zāģim strīķējot metālu.
Endrū, zēns, kuru Džeks pazina kā itin jauku cilvēku un, pirms parādījās viņa spējas, pat ne kā īpašu kausli, apstulbots stāvēja desmit pēdu attālumā no Keina. Viņa bikšu priekšā rēgojās slapjš traips.
Ķieģeļu krusa mitējās tikpat strauji, kā bija sākusies.
Endrū izdarīja neveiksmīgu kustību otra kāpņu posma virzienā.
- Neliec man sagraut arī otras kāpnes, brīdināja Keins.
- Tas būtu ļoti apgrūtinoši.
Cīņas spars atstāja Endrū. Zēns ļāva rokām nokrist gar sāniem. Viņš izskatījās pēc bērna, kuru māte tikko pieķērusi nedarbos. Vainīgs. Nobijies. Drudžaini domādams, kā pielabināties.
- Kein! Es nezināju, ka tas esi tu, draugs. Es domāju, ka mums, zini, uzbrūk Frederiko, Endrū balss drebēja. Viņš centās ar rokām piesegt nodevīgo plankumu.
- Fredijs? Kāds tam visam sakars ar Frederiko?
- Redzi, Benno pazuda. Un kādam viss bija jāvada, vai ne? Frederiko centās pārņemt varu, lai gan Benno bija mans, nevis viņa draugs, un tad…
- Ar Frediju es tikšu galā vēlāk, Keins viņu pārtrauca. Par ko tu sevi uzskati, ja centies uzmesties par vadoni, Endrū?
- Ko tad man vajadzētu darīt, Kein? Endrū centās pielabināties. Benno izgaisa, un Frederiko uzreiz pasludināja, vai zini: “Es tagad komandēšu.” Bet es es biju tavā pusē, Kein. Šī doma, kā redzams, tikko bija iešāvusies Endrū prātā. Tas arī bija viss, ko darīju, es aizstāvēju tevi. Frederiko vienā laidā sludināja: Keins nekam neder, aizmirstiet Keinu, tagad komandēšu es.
Keins novērsās no Endrū un dusmīgi uzlūkoja Džeku. Kā tas nākas, ka esam palaiduši garām Benno dzimšanas dienu?
Džeks nemācēja atbildēt. Viņa iekšas bija pārvērtušās par ūdeni. Bezpalīdzīgi paraustījis plecus, puisis sāka taustīties pēc sava plaukstdatora, lai pierādītu, ka Benno dzimšanas diena vēl nav pienākusi.
Tad ierunājās Diāna. Kā tev šķiet, Kein, viņa teica,