- gadās taču, ka skolas ierakstos iezogas kļūdas, vai ne? Varbūt kāda senila skolas sekretāre vieninieka vietā ierakstījusi septiņnieku vai kā tamlīdzīgi? Nevaino Džeku. Tu taču zini, ka Džeks ir pārāk pedantisks, lai kļūdītos ar skaitļiem.
Keins uzlūkoja Džeku. Tad paraustīja plecus. Jā, var jau būt. Turklāt mums vēl jāsagatavo Endrū lielajam lēcienam.
Endrū aplaizīja lūpas, tad mēģināja iesmieties. Es nemaz netaisos laisties. Es nedomāju noiet no skatuves. Redzi, Benno bija aizmidzis. Tam puisim bija spēks, bet viņš tajā brīdī bija aizmidzis. Tāpēc es domāju: ja tev piemīt spēks, tu neizgaisti vismaz, ja esi nomodā un, zini, sagatavojies.
Diāna skaļi iesmējās.
Šie griezīgie smiekli lika Keinam sarauties. Tā ir interesanta teorija, Endrū, viņš teica. Mēs grasāmies to pārbaudīt.
- Kā tas jāsaprot?
- Mēs vienkārši gribam noskatīties, pavēstīja Dreiks.
- Tikai nevajag… Tu taču netaisies mani iebetonēt, ko? Es vēl arvien esmu tavs cilvēks, Kein. Es nemūžam neizmantotu savas spējas pret tevi. Ja es būtu zinājis, ka tas esi tu…
-Tu liki tiem ķertajiem ciest badu, Diāna viņam uzšņāca. Redzu tev patiešām ir pamats baidīties, ka tevi var iebetonēt.
- Ēē, mums bija izbeigusies pārtika, īdēja Endrū.
- Dreik, šauj nost to pielīdēju, teica Diāna.
Dreiks tikai iesmējās.
- Manuprāt, mēs to varētu darīt ēdamzālē, ierosināja Keins. Džek, vai tev ir aprīkojums?
Džeks, iztrūcies, ka atkal tiek uzrunāts, palēcās turpat vai sešas collas augstu. Nē. Nē. E-e-es… Man jāaiziet tam pakaļ.
- Dreik, ej līdzi šim “e-e-es”, un stiepiet šurp visu vajadzīgo! pavēlēja Keins. Tu, Diāna, ņem Endrū aiz rokas un ved viņu uz ēdamzāli.
Šī skaņa bija šķitusi gandrīz jocīga, kamēr spīdēja saule. Bet tagad, tumsā, īsie, aprautie rējieni raidīja šermuļus pār kauliem.
- Tas jau ir tikai koijots, mierināja Sems. Nav ko ņemt galvā.
Viņi tikko spēja saskatīt, kur likt kāju, tāpēc virzījās uz priekšu lēni un piesardzīgi.
- Varbūt mums vajadzēja apmesties turpat, tajā aizā, prātoja Edīlio.
- Tiklīdz atradīsim pietiekami līdzenu vietu, kur izklāt savus guļammaisus, esmu ar abām rokām par apstāšanos, teica Sems.
Pirms vairākām stundām viņi bija nonākuši dziļā aizā ar stāvām sienām, kuru nebija iespējams apiet un kurā bija gandrīz tikpat neiespējami uzrāpties. Mazais Pīts, kuru nācās ar varu vilkt uz aizas tālo malu, satrakojās, un visiem bija bail, ka viņš varētu kaut ko sastrādāt.
- Havajas, sacīja Kvinns, Mazajam Pītam brēcot. Havajas.
- Kāpēc tu, vecīt, saki “Havajas”? Edīlio viņam jautāja.
-Ja viņam uznāks niķis un viņš mūs aizvedīs Mazā Pīta
maģiski mistiskajā ceļojumā, es gribētu, lai tās labāk būtu Havaju salas, nevis Astrīdas māja.
Edīlio kādu bridi to apdomāja. Esmu vienisprātis. Havajas, Mazo Pīt, Havajas.
Bet Mazais Pīts nevienu nežņaudza, neteleportēja, nedz arī kā citādi pārkāpa fizikas likumus.
Barjera palika aizvien tālāk un tālāk pa kreisi, uzlecošā mēness gaismā tā gandrīz vairs nebija redzama. Sems vēl arvien bija apņēmies tai sekot ne vairs cerībā atrast vārtus, bet tikai tāpēc, ka tas bija vienīgais viņam zināmais ceļš, kas veda uz mājām. Agrāk vai vēlāk barjera metis likumu ap Perdidoblču.
Atskanēja pārsteidzoši skaļš vaukšķiens.
- Ai, tas bija pavisam tuvu, sacīja Edllio.
Sems pamāja ar galvu. Jā. Tajā pusē. Varbūt mēs varētu mazliet mainīt virzienu, ko?
- Biju domājis, ka no koijotiem nav ko bīties, norūca Edilio.
- Tā tas ari ir. Normālos apstākļos.
- Klau, tu taču nedomā, ka ari koijotiem ir izauguši spārni, noteica Edllio.
- Šķiet, ka te ir vairāk smilšu un mazāk akmeņu, bija ievērojusi Astrīda. PItijs kādu bridi nav klupis.
- Nevaru tik labi saskatīt, lai būtu par to drošs, sacīja Sems. Bet, vai nu tā, vai citādi, tuvāko piecu minūšu laikā piestāsim. Un jau pa ceļam visi sāksim lūkot pēc malkas.
- Ja es nevaru saredzēt zemi, kā lai ieraugu malku? vaicāja Kvinns.
- Ei, paskat! norādīja Sems. Tur kaut kas ir. Man vismaz tā šķiet. Izskatās pēc… Nezinu, pēc ēkas vai kaut kā tamlīdzīga.
- Es gan neko neredzu, atzinās Kvinns.
- Tajā vietā gluži vienkārši ir tumšāks nekā apkārt. Es tur neredzu zvaigznes.
Viņi pagriezās norādītajā virzienā. Tur varētu būt pārtika vai ūdens, vai pajumte.
Pēkšņi Sema pēda sajuta līganu virsmu, kas viņam atgādināja maigo priežu skuju klājumu mežā. Viņš pieliecās un sataustīja ko tādu, kas varēja būt vienīgi zāle.
- Puiši, apstājieties!
Sems uzskatīja, ka kabatas lukturīši lietojami ar apdomu. Viņiem bija ierobežots bateriju krājums, toties tumsai tai gan nebija robežu. Kvinn, uzspīdini šeit gaismu!
Zeme neapstrīdami izskatījās zaļa pat asajā, baltajā gaismā.
Kvinns piesardzīgi palaida apkārt lukturīša staru un izgaismoja būdiņu. Tai līdzās atradās vējdzirnavas.
Visi pieci piesardzīgi tuvojās. Kamēr pārējie drūzmējās pie durvīm, Kvinns uzspīdināja gaismu uz kliņķa un Sems pastiepa roku, lai to satvertu. Piepeši viņš sastinga.
Aiz muguras bija dzirdama skrejošu, šļūcošu soļu skaņa.
- Ejiet iekšā, jūs, idioti! iesaucās kāda balss. Meitenes balss.
Kvinns ar strauju vēzienu pagrieza gaismas staru pretējā virzienā, un pēkšņi viņam kāds uzklupa.
Visapkārt kustējās kaut kādi radījumi, tumsā tie viļņoja kā pelēka jūra.
Lukturīša stars pārsviedās no lēkājoša suņa uz skrandainas, netīras meitenes seju.
- Skriešus! Skriešus! viņa kliedza.
Sems satvēra durvju kliņķi un pagrieza to. Bet, pirms viņš bija paguvis atvērt durvis, meitene uzklupa viņam, notriecot no kājām tā, ka Sems nostiepās uz koka grīdas un vēl paslīdēja gabaliņu uz priekšu, sakrokojot paklāju. Suns piezemējās viņam uz krūtīm un tūdaļ atkal nolēca nost.
Kvinns sāpēs un izbīlī iekliedzās. Viņš bija pazaudējis gaismekli. Tas vēl arvien raidīja gaismu pār dēļu grīdu, un viņš rāpās tam pakaļ. Lukturīša starā Sems redzēja Astrīdas kājas, redzēja, kā, zaudējis līdzsvaru, nokrīt Edīlio.
Tad atskanēja niknas vaukšķēšanas koris, un meitene, kura bija nogāzusi Semu, centās piecelties kājās. Viņas suns rūca un rēja, taču to pārmāca citi, draudīgāki rūcieni. Iekšā lauzās žigli un spēcīgi ķermeņi.
- Durvis! Pie durvīm! kliedza meitene.
Kaut kas metās viņai virsū, kaut kas straujš un negants, un rūcošs.
Sems uzsvempās kājās, satvēra durvis un mēģināja tās aizcirst, bet tajās bija iespraucies spalvains ķermenis. Atskanēja
sunisks protesta rūciens, un Sems sajuta pēkšņas sāpes kājā. Ap celi ar satriecošu spēku sacirtās dzelžaini žokļi.
Sems klūpot atsitās pret durvīm, un tās aizvērās. Viņš slīdēja, līdz piezemējās sēdus, ar muguru pret durvīm, un dzīvnieka mežonīgā, rūcošā radījuma purns klupa viņam sejā. Zobi nošņakstēja kādu collu no zēna acīm.
Sems aizsargājoties izstiepa rokas un sadūrās ar raupju vilnu, zem kuras kustējās spēcīgi muskuļi.
Šausmīga, asa sāpe sagrāba plecu, un Sems zināja, ka zvēra zobi iecirtušies viņa miesā. Dzīvnieks viņu purināja, plosīja viņa miesu, plēsa to, iekozdamies aizvien dziļāk.
Bailēs iekliedzies, Sems belza zvēram ar ļenganu dūri. Veltīgi. Plēsoņas žokļi zibens ātrumā pārvietojās no zēna pleca uz kaklu. Asinis izšļācās uz krūtīm.